1. novembris - visu svēto obligātās svinības
Dienas lasījumi
Šajās svinībās Baznīca Dieva Vārda liturģijas laikā piedāvā mums Evaņģēlija
fragmentu par Kalna svētībām, kurš savā ziņā māca, kā kļūt svētam. Bet vai mēs
patiešām saprotam, ko tas nozīmē? Svinot Visu svēto dienu, mēs it kā viņus
uzliekam un pjedestāla. Baznīcās redzam svēto figūras, svētgleznas. Mājās mums
ir viņu svētbildes un turam cieņā ikonas. Šādi uztverot svētos, pastāv risks
reducēt tos tikai līdz dekorāciju līmenim un tādējādi padarīt šīs svinības it
kā nevajadzīgas.
Bet
tās ir nepieciešamas. Mums ir jāsaklausa, ko vēsta šīs svinības. Tas ir
aicinājums, izaicinājums ikvienam no mums. Šīs svinības mūs izaicina būt
svētiem. Daudzi varētu teikt, ka svētums ir cēls mērķis, ideāls, bet vai tas ir
kaut kas, ko mēs reāli varam arī sasniegt? Atbilde ir – jā, varam. Jo patiesība
par svētajiem – cilvēki bieži vien to piemirst – ir tāda, ka viņi bija cilvēki
tāpat kā mēs. Tiem bija miesa un asinis, spēks un vājums. Viņu dzīves
caurstrāvoja vēlmes un ilgošanās, ambīcijas un vilšanās. Viņi bija parasti
grēcinieki – gluži kā mēs visi.
Neviens
nepiedzimst svēts. Par tādu ir jākļūst. Dažreiz par svētajiem kļūst tie, no
kuriem mēs to vismazāk gaidām: atraidītie, izstumtie, bezpajumtnieki. Piemēram,
tādi cilvēki kā Benedikts Jozefs Labrē. Viņš bija veiksmīga biznesmeņa dēls,
bet sajuta aicinājumu atstāt visu un sekot Kristum. Viņš pavadīja savu dzīvi,
ceļojot no vienas Romas baznīcas uz citu. Viņš reti mazgājās, nekad nemazgāja
savas drēbes, daudziem viņš likās atbaidošs. Bet viņa dievbijība un mīlestība
pret Dievu aizkustināja un iedvesmoja tos, kuri viņu redzēja ik dienas. Kad
viņš 35 gadu vecumā nomira, Romas priesteri saglabāja Benedikta drēbes kā
relikviju, un mūsdienās viņš ir bezpajumtnieku svētais aizbildnis.
Tas,
protams, nenozīmē, ka ir tikai viens ceļš uz svētumu. Viens ir galamērķis –
mūžīga svētlaime ar Dievu debesīs –, bet ceļu, lai šo mērķi sasniegtu, ir
bezgalīgi daudz. 2000 kristietības gados Baznīcu rotā tūkstošiem svēto,
visdažādāko kārtu un valstu pārstāvji, vīrieši un sievietes, arī bērni, un
katram no viņiem bija savs īpašais ceļš. Baznīca godā svētos, jo kādā no viņiem
katrs no mums var saskatīt līdzību sev. Iepazīstot viņu ceļu uz svētumu, mēs
gūstam iedvesmu, stiprinājumu un apliecinājumu, ka arī mēs varam sasniegt šo
skaisto mērķi.
Mums
jāapzinās, ka svētie ir mums tuvāki, nekā mēs varētu iedomāties. Viņi cīnījās
ar grēkiem un kārdinājumiem, viņi gāja pa svētuma ceļu, dažreiz klupdami un
krizdami, bet vienmēr cēlās augšā un turpināja ceļu, cenšoties darīt labāk, būt
labāki un tiekties augstāk.
Viņi
savā dzīvē īstenoja to, uz ko mūs aicina šo svinību Evaņģēlija fragments: būs
garā nabadzīgiem, lēnprātīgiem un žēlsirdīgiem, veicināt mieru. Šādi ir
jāuzsāk ceļš, lai kļūtu par tiem, ko Jēzus sauca par svētīgiem un ko Baznīca
sauc par svētajiem.
Visu svēto
svinības atgādina, ka mums ir liels potenciāls, atgādina aicinājumu būt
svētiem, vēlreiz atgādina, ka neviens nepiedzimst svēts, taču ar Dieva
žēlastību katrs var tāds kļūt.
Ievietots: 13:45, 31.10.2017.
radieceze.lv
