SVĒTĀ ĢIMENE - JĒZUS, MARIJA UN JĀZEPS
Reiz Svētajam tēvam Pijam X jautāja: „Kurš aicinājums Baznīcā ir
labāks?” Pirms dot atbildi, pāvests novilka no pirksta savu bīskapa gredzenu,
palūdza kādam pārim viņu laulības gredzenus un tad, rādot visus trīs gredzenus
kopā, teica: „Bez manu vecāku gredzeniem nebūtu arī šī bīskapa gredzena!” Šis
simboliskais žests norāda ne tikai uz diviem fundamentāliem aicinājumiem, kas
ir Baznīcā – laulību un jaunavību Dieva valstības dēļ (sal. KBK, 1620),
bet arī uz pašu šo aicinājumu autoru – trīsvienīgo Dievu. Dievs vēlas, lai ģimenes būtu svētas, jo tikai svēta dzīve, kas sakņojas trīsvienīgā Dieva dzīvē, nodrošina patiesu prieku, kas ir Svētā Gara auglis (sal. Gal 5, 22). Ģimene, kas tiek saukta par „mājas Baznīcu” (sal. KBK, 1656), ir Baznīcas, kas nav nekas cits kā “Dieva ģimene” (sal. KBK, 1655), pamatvienība. Tieši ģimenē iemācāmies komunicēt, mīlēt, piedot un lūgties, iepazīstam Dievu un Jaunavu Mariju. Ģimenes ietvaros iemācāmies vērtības, atšķirt labu no ļauna. Mūsdienās ģimenes institūcija ir apdraudēta, piedzīvo dažādus uzbrukumus un krīzes. Svētā Ģimene – Jēzus, Marija un Jāzeps – netiek saukta par svētu tādēļ, ka tai nebija izaicinājumu, bet ticības un paklausības dēļ.
Svētajos Rakstos aprakstīti dažāda veida izaicinājumi, ar kādiem nācās saskarties svētajai Ģimenei. Pirmkārt, laikā, „kad (…)Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms nekā viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara” (Mt 1, 18), kas Jāzepā radīja neizpratni. Parastos apstākļos tam būtu grūti noticēt. Otrkārt, „Jāzeps, (…) būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu” (Mt 1, 19), vēl pirms laulībām „gribēja viņu (...) atstāt” (Mt 1, 19). Treškārt, Jēzum nācās piedzimt grūtos apstākļos. Ceturtkārt, viņiem vajadzēja doties trimdā uz Ēģipti, jo Hērods gribēja nonāvēt jaundzimušo Bērnu (sal. Mt 2, 13).
Piektkārt, Marija un Jāzeps gadskārtējā svētceļojuma laikā piedzīvoja kārtējo pārbaudījumu, jo Jēzus 12 gadu vecumā palika Jeruzalemē, un viņa vecāki to nezināja (sal. Lk 2, 42). Tā kā Svētie Raksti turpmāk nepiemin Jāzepu, var secināt, ka Ģimene piedzīvoja apgādnieka zaudējumu, mātei vienai bija jāaudzina Bērns. Šie ir tikai daži no izaicinājumiem, nemaz nerunājot par to, ka Jēzus tika ienīsts, vajāts un piesists krustā. Svētajai Ģimenei šos un citus pārbaudījumus palīdzēja pārvarēt lūgšanas un stiprā ticība.
No pirmā brīža, kad Svētie Raksti piemin Mariju, viņa tiek parādīta kā Dievam veltīta persona: „Lūk, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Kad viņa apciemo savu radinieci, Elizabete apliecina Marijas dziļo ticību: „Svētīga esi tu, kura ieticēji,” (Lk 1, 45) un Marija atbild ar brīnišķīgu slavas himnu Dievam - “Magnificat” (sal. Lk 1, 46-55). Marija tiek raksturota kā kontemplatīva Jaunava, jo viņa „visus vārdus paturēja sirdī, tos pārdomādama” (Lk 2, 19). Sv. Jāzeps tiek raksturots kā „taisnīgs vīrs” (Mt 1, 19). Kad eņģelis sapnī norādīja Jāzepam, lai nebīstas ņemt Mariju par sievu (sal. Mt 1, 20), viņš, apliecinādams savu ticību, nevilcinoties paklausīja un izdarīja „tā, kā Kunga eņģelis viņam bija pavēlējis” (Mt 1, 24). Svētā Ģimene kopā lūdzās un gāja svētceļojumos (sal. Lk 2, 41-52).
Sv. Bernardīns ir teicis, ka „Dievs neradīja sievieti no Ādama pēdas kaula, lai viņš viņu mītu ar kājām, un ne no galvas kaula, lai viņa pār viņu valdītu; bet Viņš viņu radīja no viņa ribas, kas atrodas tuvu sirdij, lai iemācītu viņam sievieti patiesi mīlēt kā savu draugu”. Lai iemācītos patiesi mīlēt savu laulāto draugu, Vēstule efeziešiem mudina raudzīties uz Kristu, kas mīlestības dēļ pret savu Līgavu Baznīcu atdeva dzīvību pie krusta. Šis ir paraugs, pēc kura jādzīvo katram laulātajam, tas ir, jāmīl laulāto draugu līdz galam ar upurgatavu mīlestību. Vēstulē efeziešiem tiek uzrādīti divi padomi vīram, kā mīlēt sievu. Pirmkārt, vīram jāmīl sievu kā Kristus mīlēja Baznīcu (sal. Ef 5, 25); citiem vārdiem sakot, vīram ir jāatdod sava dzīvība par savu sievu. Otrkārt, sievu jāmīl kā savu miesu (sal. Ef 5, 28). Sievai jābūt paklausīgai savam vīram, bet tas nenozīmē, ka vīram jāvalda pār sievu. Baznīca ir pakļauta Kristum, sievas vīriem. Baznīca kļūst svēta, pateicoties vienībai ar Kristu, vīrs palīdz sievai kļūt svētai un sieva vīram.
Lai stiprinātu savstarpējo mīlestību, kas sakņojas Trīsvienības sirdī, kā arī laulības vienību, svētais Jānis Pāvils II aicina ticēt garīgajam spēkam, ko līdz ar šī sakramenta pieņemšanu nodrošina Jēzus Kristus. Pāvests aicina laulātos ticēt, ka sakraments dara viņus svētus, ticēt sava aicinājuma skaistumam, kā arī liecināt pasaulei par Kristus mīlestību. Pāvests Pāvils VI ir teicis, „ka laulība ir garš ceļš uz svēttapšanu”. Šajā ceļā palīdz trīs lietas: ticība, cerība un mīlestība.
Ievietots: 13:50, 29.12.2017. radieceze.lv