Menu:


















trešdĪna, 22. novembris

PYRMAIS LASEJUMS 2 Mak 7, 1. 20-31

Ticeiba uz augšanceļšonūs – mūcekļu iztureibas pamats.

LASEJUMS NU MAKABĪŠU ŪTRŌS GRŌMOTAS

Tamōs dīnōs:

Nūtyka, ka ari septeni brōli kūpā ar mōti tyka apcītynōti un šausteiti ar pōtogom un syksnom. Un kēneņš gribēja pīspīst jūs ēst cyukas gaļu preteji Lykumam. Tūmār vysvairōk apbreinojama un lobas pīmiņas cīneiga beja mōte. Jei, vīnas dīnas laikā radzādama aizejam būjā septeņus dālus, tū pacīte mīreigu prōtu tōs cereibas dēļ, kū jei paturēja Kungā. Krītnu dūmu pylna un, sovu sīvītes saprasšonu uzmundrynōdama ar veiriškeigu goru, jei kotram nu jim pamudynōja tāvu volūdā, jim saceidama: «Es nazynu, kai jyus pasarōdejot munā mīsā, un na jau es jums dōvōju goru un dzeiveibu un kotram nu jums na jau es veidōju lūcekļus. Jo pasaules Radeitōjs, kas veidōja cylvāka izceļšonūs un kas vysom lītom atroda sōkumu, jums otkon ar žēlesteibu atdūs goru un dzeiveibu, tōdēļ ka jyus tagad asat panycynōjuši poši sevi jō lykumu dēļ.» Bet Antiohs, uzskateidams, ka jys teik nūnīvōts, un uzjimdams šū runōšonu kai apvainōjumu, vysjaunōkū, kurs vēļ beja palicis pōri, mudynōja na vīn ar vōrdim, bet pat ar zvārastu sūleja, ka jys tū padareis bogōtu un reizē laimeigu, jo tys nūsavārstu nu tāvu lykumim, un ka jys tū uzskateišūt par draugu un tam uzticēšūt svareigus omotus. Bet, kod jauneklis tū nikaidi najēme vārā, kēneņš pasauce mōti un īrunōja jū, lai jei kļyustūt jaunekļam par padūmdevēju izglōbšonōs nūlyukā. Un, kod jys daudzim vōrdim beja jū mudynōjis, jei apsūleja dālu pīrunōt. Un tōpēc, pīsalīkuse pi jō, jei, nažēleigū varmōku izsmīdama, tāvu volūdā saceja tai: «Dāls, apsažāloj par mani, kas tevi deveņus mēnešus asu nosōjuse mīsā un trejs godus davuse pīnu, un barōjuse, un aizvadejuse leidz pat šam vacumam, un bejuse tova uzturātōja. Es lyudzu, muns bārns, pasaskot uz dabasim un zemi, un, radzādams vysu, kas ir tymūs, saprūti, ka na jau nu tō, kas beja, Dīvs tū ir radejis; ari cylvāku ciļts tai ir cālusēs. Nasabeisti nu šō slapkovas, bet, kļyudams sovu brōļu cīneigs, pījem nōvi, lai tamā apsažālōšonas dīnā es tevi atgyutu kūpā ar tovim brōlim.» Jai tū vēļ runojūt, jauneklis teice: «Kū vēļ gaidot? Es naklausu kēneņa pavēlei, bet paklausu Lykuma bausleibai, kas caur Mozu ir dūta myusu tāvim. Bet tu, kas esi klivis vysaidu ļaunumu izgudrōtōjs ebrejim, naizbēgsi nu Dīva rūkas.»

Tys ir Dīva vōrds.

 

PSALME 17 (16)

Refrens: Augšancēlīs es redzēšu Dīvu. (R. sal. 15b)

1 Uzklausi, Kungs, munu taisneibu,

īvāroj munu lyugumu.

Pījem munu lyugšonu

nu lyupom, kurōs nav viļteibas.

Refrens

5 Vodi munus sūļus pa tovom takom,

lai nanūsamaļdeitu muni celi.

6 Dīvs, uz tevi es saucu, jo tu mani uzklausi,

pīvērs maņ sovu ausi un uzklausi munus vōrdus.

Refrens

8 Kai ocuraugu mani sorgoj,

paslēp mani tovu spōrnu ānā.

15 Bet es taisneibā skateišu tovu vaigu

un, izamūdis nu mīga,

sovas olkas remdeišu, raugūtīs tevī.

Refrens

 

PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Jņ 15, 16

Alleluja.

Na jyus mani izvēlējot, bet es jyusus izvēlēju

un lyku, lai jyus ītu un nastu augļus.

Alleluja.

 

EVANGELIJS Lk 19, 11-28

Leidzeiba par desmit minom.

LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS LUKASS

Tymā laikā:

Jezus pastōsteja leidzeibu, tōdēļ ka jys beja tyvu pi Jeruzalemes, un jī dūmōja, ka tyuleņ pasarōdeis Dīva vaļsteiba. Tōpēc jys saceja: «Kaids dižciļteigs cylvāks devēs uz tōlu zemi, lai sajimtu sev vaļdnīka gūdu un atsagrīztu. Un, pasaucis desmit sovus kolpus, jys īdeve tim desmit minas un tim saceja: «Pīsapeļnejit, cikom es pōrnōkšu.» Bet jō leidzpiļsōni jū īneida un uzsyuteja jam pakaļ syutņus, saceidami: «Mes nagrybam, ka šytys vaļdeitu pōr mums!» Un nūtyka, ka jys, sajēmis vaļdnīka gūdu, atsagrīze un lyka pi sevis pasaukt tūs kolpus, kurim beja īdevis naudu, lai uzzynōtu, cik jī ir nūpeļnejuši. Un pyrmais atnōcis saceja: «Kungs, tova mina nūpeļneja desmit minas.» Un jys tam saceja: «Labi, krītnais kolps!» Tai kai tu beji uzticeigs mozā lītā, tod voldi pōr desmit piļsātom.» Ari ūtrs atnōce saceidams: «Tova mina, Kungs, atnese pīcas minas». Un šytam jys saceja: «Ari tu voldi pōr pīcom piļsātom.» Atnōce vēļ cyts un saceja: «Kungs, lyuk tova mina, kuru globōju īteitu svīdrautā; jo es beidūs nu tevis, tōpēc ka tu esi borgs cylvāks: tu jam tū, kō naesi nūlicis, un pļauņ tū, kō naesi sējis.» Jys tam saceja: «Es tīsoju tevi pēc tovim vōrdim, tu nakrītnais kolps! Tu zynōji, ka es asu borgs cylvāks, ka jamu tū, kō naasu nūlicis un pļaunu tū, kō naasu sējis? Un kōpēc tu munu naudu naatdevi maiņas goldā? Un es pōrnōcis nūteikti tū byutu atprasejis ar peļņu.» Un klōtasūšajim jys saceja: «Atjemit jam minu un atdūdit tam, kam ir desmit minas». Bet tī jam atbiļdēja: «Kungs, jam jau ir desmit minas!» Es jums soku: «Kotram, kam ir, tiks dūts; bet nu tō, kam nav, tiks atjimts ari tys, kas jam ir. Bet tūs munus īnaidnīkus, kuri nagribēja, lai es pōr jim vaļdeitu, atvedit šurp un nūnōvejit munā prīškā!» Un pēc šim vōrdim jys, īdams pa prīšku, devēs uz

Jeruzalemi.

Tys ir Kunga vōrds.



Lasejumi vysam mēnešam













Copyright © 2013-2017 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze