aglonas bazilikas jauktais koris "assumpta"
viesojas baltkrievijā
Baltkrievija – savdabīga zeme, kur modernais savijies ar
aizgājušo, padomisko, kur cilvēki sevi jūt kā baltkrievus, taču visbiežāk runā
krieviski, kur organiski sadzīvo kolektīvās saimniecības ar brīvo ekonomiku,
kur stingra varas iestāžu uzraudzība pastāv līdzās brīvībai ticēt un praktizēt
reliģiju. Šie kontrasti ir vairāk redzami valsts rietumos, kur ir vairāk
katoļu, kuri šeit ir poļi un gadsimtiem ilgi ir draudzīgi sadzīvojuši ar
pareizticīgajiem baltkrieviem. Rietumu apgabala centrs Grodņa ir, varētu teikt,
valsts garīgais centrs, kur ievērojamākie apskates objekti galvenokārt ir tieši
baznīcas. 2016. gads Baltkrievijā ir izsludināts kā Kultūras gads un Grodņas
diecēze atzīmē dibināšanas 25 gadu jubileju. Šo divu svarīgo notikumu sakarā diecēzes
bīskaps Aleksandrs Kaškevičs uzaicināja Aglonas
bazilikas jaukto kori „Assumpta” dziedāt sv. Misēs, sniegt koncertus diecēzes
draudžu baznīcās. Pilsēta mūs pārsteidza ar ceļmalas krustiem, iebraucot tajā,
ar daudzām sakrālām celtnēm padomju laika valsts darbinieku vārdos nosauktās
ielās, kārtību un sakoptību. Šeit savulaik ir dzīvojis un strādājis sv.
Maksimiliāns Kolbe (1922.-1927. g.), te arī atrodamas Baltkrievijā senākās
baznīcas drupas.
16. jūnijā sniedzām koncertu greznajā bernardiešu baznīcā,
kas atrodas pilsētas centrā. Programmā bija
garīgo dziesmu izlase dažādās
valodās, klasiskos G. Forē „Sanctus”, Mocarta „Gloria”, gan latviešu (Celminska
„Aglonas Dievmātei”, Matvejāna „Tu žēleigō, laipnō” u.c.), gan himnas „Ave
verum”, „Magnificat” mūsdienu autoru apdarē, dažus gregoriskos dziedājumus, kā
arī dažas dziesmas poļu un krievu valodā. Pārsteidzošā kārtā šajā pašā
dienā vietējā televīzija sagatavoja sižetu par kora viesošanos pilsētā,
iekļaujot intervijas. Nākamajās dienās – 17. un 18. jūnijā – sekoja koncerti
lauku draudzēs Galinkā un Perstuņā, mazās baznīciņās, kas atrodas tuvu Lietuvas
un Polijas robežai. Tās apkalpo priesteris Pāvels Gedroic, kurš arī bija mūsu
uzaicināšanas uz koncertceļojumu iniciators. Jāatzīst, ka bija nedaudz savādi
pēc vairāk nekā 400 kilometru mērošanas un dažādu juridisko grūtību
pārvarēšanas un uztraukumiem veltīt koncertu nelielam cilvēku lokam, gandrīz
vai intīmā atmosfērā. Tomēr jāatzīst, ka visi trīs koncerti – tās bija arī trīs
„uzvaras”. Jau pēc pirmajām dziesmām jutām, ka – IR! Piedzīvojām brīžiem
fantastisku enerģijas apmaiņu ar auditoriju un pēc tam jutāmies arī
satuvinājušies ar klausītājiem. Sevišķi neaizmirstams bija pēdējais koncerts
Perstuņā. Šeit uz klausītāju lūgumu pat atkārtojām dziesmu „Всего то навсего”,
kas bija viena no tām, kas koncertos publikai patika visvairāk. Pēc tam –
fotografēšanās, kopīga vakarēšana ar priesteri un atvadīšanās.
Mums vienmēr paliks atmiņā, kā dievkalpojuma laikā sprediķī
un koncertu laikā pr. Pāvels mūs mēdza pasniegt draudzes klausītājiem. Šie
vārdi iedvesmo un liek tiekties augstāk: „Cilvēkiem, kas jūs dzird, jūs atverat
durvis uz Dievu, uz savu tuvāko un uz sevi. Nekas nav tik skaisti, kā dziedāt
Dieva godam. Jūs veicat tik svarīgu kalpojumu, kādu pat neapzināties; caur to
jūs krājat dārgumus Debesīs. Cilvēks ir tikai sīka stieple, diedziņš milzīgajā
pasaules audumā, taču viņam ir jābūt Dieva caurlaidīgam. Un es novēlu to katram
no jums – vadiet Dievu caur dziesmām, caur savu dzīvi uz citiem cilvēkiem.”
Braucienam bija liela un dažāda pievienotā vērtība –
kulturālā, garīgā un emocionālā ziņā – gluži kā labā svētceļojumā. Tā lielākais
atklājums bija pats priesteris Pāvels, cilvēks ar plašu sirdi un skaidru skatu.
Pateicoties viņam, ieguvām lielu ieskatu valsts, pilsētas un draudzes vēsturē,
kā arī Baznīcas dzīvē Baltkrievijā, tās grūtībās, apmeklējām dažādas baznīcas,
pat sinagogu, piemiņas vietas, ievērojamus objektus. Priesteris arī rūpējās par
mūsu laicīgajām vajadzībām, galvenais – veltot saviem tālajiem ciemiņiem milzum
daudz laika. Viņš bija arī tas, kurš pieteica dziesmas, skaidroja tās poliski
klausītājiem un stāstīja tiem par Aglonu, par Latgali, par mums pašiem –
koristiem. Šis priesteris mūs pārsteidza arī ar to, ka bieži lika mums
smieties. Zinot, cik liela humora izjūta ir Dievam, ir brīnišķīgi redzēt šo
īpašību Viņa iedvesmotos cilvēkos! No viņa mēs iemācījāmies poļu sakāmvārdu:
„Tas, kurš pateicas, lūdzas divkārši”; no viņa saņēmām daudz vielas pārdomām –
par savu aicinājumu, par to, kādai dzīvei ir jābūt patiesībā, kādā tvērumā ir
jāuzlūko lietas... Par priesteri Pāvelu un viņa draudžu ticīgajiem 10. jūlijā tika veltītas mūsu lūgšanas
Aglonas bazilikā.
Kas vēl no Grodņas paliks atmiņā? Gadsimta vētra ar lieliem
postījumiem pilsētā, fotografēšanās saulrietā, anekdotes, zemeņu ēšana kopā ar
priesteri, kopīgās lūgšanas par 1. un 2. pasaules karā kritušajiem karavīriem,
padomju atribūti pilsētā, viesmīlīgi cilvēki un vēl...
Kopumā varētu sacīt, ka šeit dažādos veidos sajutām
mīlestību, esam saņēmuši garīgus spārnus un sirdī liesmu, ko deva šis neparastais
brauciens.
Deo
gratias!
Noslēgumā fragments no dziesmas, kuras vārdi tik daudz māca:
“Tik
vien kā – iemīli, ar sirdi – svecīti iemirdzies!
Tik vien kā – netiesā, kā Dievam uzspļāvušais pūlis.
Tavs aicinājums ir priekšā, tevis nestaigātā taka. (..)
Tik vien kā – iemīli, tik vien kā – netiesā,
tik vien kā – neskumsti, tik vien kā – visiem piedod(i)…”
(„Всего то навсего”, Андрей Логвинов/мон. Иулиания)
Ievietots: 11:08, 14.07.2016. Andris Gribuška