visu svēto obligātās svinības
un visu ticīgo mirušo piemiņas diena
Novembra
sākumā
Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir atrodamas divas nozīmīgas dienas:
Visu Svēto
obligātās svinības un Visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Abas šīs
dienas ir
ļoti cieši savā starpā saistītas, jo tajās atklājas Baznīcas
vispārīgums (katoliskums) tā augstākajā pakāpē. Godinot visus svētos,
mēs,
kas esam svētceļojošā Baznīca, godinām un priecājamies līdz ar visiem
tiem, kas
jau ir noslēguši savu svētceļojumu un ir sasnieguši triumfējošo jeb
uzvarošo (svētlaimīgo, KBK, 962) Baznīcu debesīs. Savukārt, pieminot visus
ticīgos, mēs vienojamies kopīgā lūgšanā par cietošu Baznīcu, par dvēselēm,
kuras vēl cieš šķīstītavā un ilgojas nonākt debesīs. Līdz ar to šīs abas dienas
var uzlūkot kā kaut ko vienotu.
Konkrēta Visu
Svēto svinību izcelsme nav zināma, lai gan, kad kristietība Romas impērijā 313.
gadā kļuva valsts reliģija, kopēja svēto pieminēšana, īpaši mocekļu, radās
dažādos Baznīcas apgabalos. Rietumos visu svēto piemiņa tika svinēta pirmajā svētdienā
pēc Vasarsvētkiem, ko vēlāk pārcēla uz 1. novembri. Primārais iemesls šādu
kopīgu svēto piemiņas svētku ieviešanai bija vēlme izcelt lielo mocekļu skaitu,
jo gada laikā pietrūka dienu, lai katram svētajam vai svēto grupai veltītu
atsevišķus svētkus.
Visu Svēto
svinības mūs iedvesmo ar milzīgu cerību. Svēto pulkā debesīs ir daudzi, ko mēs
esam pazinuši. Viņi visi dzīvoja virs zemes tāpat kā mēs. Viņi tika kristīti,
apzīmogoti ar ticības zīmogu, bija uzticīgi Kristus mācībai un pirms mums ir
aizgājuši uz debesu mājām, no kurienes tie aicina mūs sekot savam piemēram.
Šajā dienā lasītais Evaņģēlija fragments par kalna svētībām ne tikai atklāj
viņu laimi, bet arī parāda ceļu, kādu
viņi gājuši, un to, ka nav cita ceļa uz debesīm.
Baznīca vienmēr
ir aicinājusi lūgties un upurēt svēto Misi par ticīgo dvēselēm šķīstītavā.
Savas nāves brīdī šīs dvēseles nebija pilnīgi tīras no ikdienišķa grēka vai
nebija izpirkti pagātnes nodarījumi, tādēļ viņi nespēj skatīt Dievu vaigu
vaigā. Ticīgie virs zemes var palīdzēt šīm dvēselēm šķīstītavā sasniegt debesu
valstību, upurējot savus labos darbus, lūgšanas un svētās Mises.
Baznīcas
pirmsākumos (4. gs.) ticīgo mirušo vārdi tika uzrakstīti dievnamā
uz sienām, lai draudze tos ik dienas pieminētu savās lūgšanās. Vēlākajos
gadsimtos atsevišķos novados radās savas tradīcijas, kā pieminēt un lūgties par
mirušajiem. Svētais Odilo, Klinī klostera abats (miris 1048.g.), ziņoja, ka visus kliniešu klosteros 2. novembrī,
nākamajā dienā pēc Visu Svēto svinībām, ir īpašas lūgšanas un Stundu liturģija
par dvēselēm šķīstītavā. Šo tradīciju pārņēma arī benediktīnieši un kartūzieši,
un drīz vien arī visa Baznīca.
15. gs. dominikāņu mūki ieviesa tradīciju, ka katrs priesteris Dvēseļu dienā svin trīs svētās Mises. To apstiprināja pāvests Benedikts XIV, un drīz vien tā izplatījās Spānijā, Portugālē un Latīņamerikā. Pirmā pasaules kara laikā pāvests Benedikts XV, apzinoties lielo mirušo skaitu un baznīcu trūkumu, atļāva priesteriem šajā dienā svinēt trīs Mises: vienu konkrētā nodomā, otru par visiem mirušajiem un trešo Svētā tēva nodomā.
Latvijā
Visu ticīgo mirušo piemiņas dienā draudžu baznīcās tiek svinēta sv. Mise par
mirušajiem, kā arī Stundu liturģija, psalmi par mirušajiem, sēru procesija. Ticīgie
tiek aicināti apmeklēt kapsētas un īpaši lūgties par dvēselēm šķīstītavā. Ir
saglabājusies sena tradīcija lūgties par mirušajiem 8 dienas (no 1. līdz 8. novembrim ieskaitot) un šādā veidā nopelnīt pilnas atlaidas, ko
var veltīt tikai un vienīgi par mirušajiem. Lai atlaidas iegūtu ir jābūt svētdarošās
žēlastības stāvoklī, jāapmeklē kapsēta, kā arī jālūdzas Svētā tēva nodomā. Šo 8
dienu laikā atlaidas var iegūt katru dienu un katru dienu var tās veltīt tikai
par vienu dvēseli šķīstītavā.