Menu:

















visu svēto obligātās svinības
un visu ticīgo mirušo piemiņas diena

Novembra sākumā Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir atrodamas divas nozīmīgas dienas: Visu Svēto obligātās svinības un Visu ticīgo mirušo piemiņas diena. Abas šīs dienas ir ļoti cieši savā starpā saistītas, jo tajās atklājas Baznīcas vispārīgums (katoliskums) tā augstākajā pakāpē. Godinot visus svētos, mēs, kas esam svētceļojošā Baznīca, godinām un priecājamies līdz ar visiem tiem, kas jau ir noslēguši savu svētceļojumu un ir sasnieguši triumfējošo jeb uzvarošo (svētlaimīgo, KBK, 962) Baznīcu debesīs. Savukārt, pieminot visus ticīgos, mēs vienojamies kopīgā lūgšanā par cietošu Baznīcu, par dvēselēm, kuras vēl cieš šķīstītavā un ilgojas nonākt debesīs. Līdz ar to šīs abas dienas var uzlūkot kā kaut ko vienotu.

Konkrēta Visu Svēto svinību izcelsme nav zināma, lai gan, kad kristietība Romas impērijā 313. gadā kļuva valsts reliģija, kopēja svēto pieminēšana, īpaši mocekļu, radās dažādos Baznīcas apgabalos. Rietumos visu svēto piemiņa tika svinēta pirmajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem, ko vēlāk pārcēla uz 1. novembri. Primārais iemesls šādu kopīgu svēto piemiņas svētku ieviešanai bija vēlme izcelt lielo mocekļu skaitu, jo gada laikā pietrūka dienu, lai katram svētajam vai svēto grupai veltītu atsevišķus svētkus.

Visu Svēto svinības mūs iedvesmo ar milzīgu cerību. Svēto pulkā debesīs ir daudzi, ko mēs esam pazinuši. Viņi visi dzīvoja virs zemes tāpat kā mēs. Viņi tika kristīti, apzīmogoti ar ticības zīmogu, bija uzticīgi Kristus mācībai un pirms mums ir aizgājuši uz debesu mājām, no kurienes tie aicina mūs sekot savam piemēram. Šajā dienā lasītais Evaņģēlija fragments par kalna svētībām ne tikai atklāj viņu laimi,  bet arī parāda ceļu, kādu viņi gājuši, un to, ka nav cita ceļa uz debesīm.

Baznīca vienmēr ir aicinājusi lūgties un upurēt svēto Misi par ticīgo dvēselēm šķīstītavā. Savas nāves brīdī šīs dvēseles nebija pilnīgi tīras no ikdienišķa grēka vai nebija izpirkti pagātnes nodarījumi, tādēļ viņi nespēj skatīt Dievu vaigu vaigā. Ticīgie virs zemes var palīdzēt šīm dvēselēm šķīstītavā sasniegt debesu valstību, upurējot savus labos darbus, lūgšanas un svētās Mises. 

Baznīcas pirmsākumos (4. gs.) ticīgo mirušo vārdi tika uzrakstīti dievnamā uz sienām, lai draudze tos ik dienas pieminētu savās lūgšanās. Vēlākajos gadsimtos atsevišķos novados radās savas tradīcijas, kā pieminēt un lūgties par mirušajiem. Svētais Odilo, Klinī klostera abats (miris 1048.g.), ziņoja, ka visus kliniešu klosteros 2. novembrī, nākamajā dienā pēc Visu Svēto svinībām, ir īpašas lūgšanas un Stundu liturģija par dvēselēm šķīstītavā. Šo tradīciju pārņēma arī benediktīnieši un kartūzieši, un drīz vien arī visa Baznīca.

15. gs. dominikāņu mūki ieviesa tradīciju, ka katrs priesteris Dvēseļu dienā svin trīs svētās Mises. To apstiprināja pāvests Benedikts XIV, un drīz vien tā izplatījās Spānijā, Portugālē un Latīņamerikā. Pirmā pasaules kara laikā pāvests Benedikts XV, apzinoties lielo mirušo skaitu un baznīcu trūkumu, atļāva priesteriem šajā dienā svinēt trīs Mises: vienu konkrētā nodomā, otru par visiem mirušajiem un trešo Svētā tēva nodomā.

Latvijā Visu ticīgo mirušo piemiņas dienā draudžu baznīcās tiek svinēta sv. Mise par mirušajiem, kā arī Stundu liturģija, psalmi par mirušajiem, sēru procesija. Ticīgie tiek aicināti apmeklēt kapsētas un īpaši lūgties par dvēselēm šķīstītavā. Ir saglabājusies sena tradīcija lūgties par mirušajiem 8 dienas (no 1. līdz 8. novembrim ieskaitot) un šādā veidā nopelnīt pilnas atlaidas, ko var veltīt tikai un vienīgi par mirušajiem. Lai atlaidas iegūtu ir jābūt svētdarošās žēlastības stāvoklī, jāapmeklē kapsēta, kā arī jālūdzas Svētā tēva nodomā. Šo 8 dienu laikā atlaidas var iegūt katru dienu un katru dienu var tās veltīt tikai par vienu dvēseli šķīstītavā.

    Ievietots: 13:57, 31.10.2014.                                                                                              radieceze.lv

Copyright © 2013-2016 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze