pāvesta franciska vēstījums
XXIV pasaules slimnieku dienai 2016
Dārgie brāļi un māsas,
XXIV
Pasaules Slimnieku diena man ir iespēja būt jums, dārgie slimnieki un visi,
kuri par jums rūpējas, īpaši tuvam.
Tā kā šī
diena tiks svinīgi svinēta Svētajā Zemē, šogad es piedāvāju pārdomāt Evaņģēlija
fragmentu par Kānas kāzām (Jņ 2,1-11),
kur Jēzus, pateicoties savas Mātes starpniecībai, veica savu pirmo brīnumu. Izvēlētais
temats – Uzticēties žēlsirdīgajam Jēzum,
kā to darīja Marija: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.” (Jņ 2,5) ļoti labi iekļaujas arī Ārkārtējā
žēlsirdības jubilejā. Minētās dienas galvenās Euharistijas svinības notiks Lurdas
Dievmātes liturģiskās piemiņas dienā, 2016. gada 11. februārī, tieši Nācaretē,
kur “Vārds kļuva miesa un dzīvoja starp mums” (Jņ 1,14). Nācaretē Jēzus iesāka savu pestīšanas misiju, attiecinot
uz sevi pravieša Isaja vārdus, kā to mums atstāsta evaņģēlists Lūkass: “Kunga
Gars ir pār mani; tāpēc Viņš mani svaidīja un sūtīja mani sludināt Evaņģēliju
nabagiem. Cietumniekiem pasludināt atbrīvošanu un akliem redzi, nomāktos
palaist brīvībā, pasludināt Kunga žēlastības gadu.” (4,18-19)
Slimība,
sevišķi smaga slimība, vienmēr ir pārbaudījums cilvēka dzīvei un vienlaikus
izraisa ļoti dziļus jautājumus. Dažreiz pirmajā brīdī cilvēks var sacelties: kāpēc
tas noticis tieši ar mani? Mēs varam justies izmisuši, domāt, ka viss ir
zaudēts, ka vairs nekam nav jēgas...
Šajās
situācijās ticība uz Dievu tiek, no vienas puses, pakļauta pārbaudījumam, bet
vienlaikus atklājas viss tās pozitīvais potenciāls. Ne tādēļ, ka līdz ar ticību
izgaistu slimība, sāpes vai ar tām saistītie jautājumi, bet tāpēc, ka tā dāvā
atslēgu, ar kuras palīdzību varam atklāt dziļāko jēgu tam, ko mēs izdzīvojam;
tā ir atslēga, kas palīdz mums saskatīt, kā slimība var būt kā ceļš, lai
sasniegtu aizvien ciešāku tuvumu ar Jēzu, kurš, krusta smaguma nospiests, iet
mums līdzās. Un šo atslēgu mums nodod Māte Marija, kura ir eksperte šajā ceļā.
Kānas kāzās
Marija ir rūpīga sieviete, kura pamana kādu ļoti nopietnu problēmu, kas skārusi
laulātos: beidzies vīns, kas simbolizē svētku prieku. Marija atklāj problēmu, zināmā
mērā uzņemas to uz sevis un tūlīt diskrēti rīkojas. Viņa nepaliek skatāmies un
vēl jo mazāk kavējas, lai izteiktu spriedumus. Viņa vēršas pie Jēzus un stāda
priekšā problēmu tādu, kāda tā ir: “Viņiem nav vīna.” (Jņ 2,3) Un kad Jēzus norāda, ka vēl nav Viņam pienācis laiks, lai
sevi atklātu (sal. 4), viņa kalpiem saka: “Visu, ko Viņš jums sacīs, dariet.”
(5) Tad Jēzus izdara brīnumu, pārvēršot lielu daudzumu ūdens vīnā – vīnā, kas
uzreiz izrādās esam labākais visos šajos svētkos. Kādu mācību no Kānas kāzu
noslēpuma varam gūt Pasaules Slimnieku dienai?
Kānas kāzu
mielasts ir Baznīcas ikona: centrā atrodas žēlsirdīgais Jēzus, kurš parāda
zīmi; ap Viņu ir mācekļi – jaunās kopienas primicianti; un Jēzus un Viņa
mācekļu tuvumā ir Marija – gādīgā un lūdzošā Māte. Marija piedalās vienkāršās
tautas priekā un palīdz to vairot; viņa aizbilst pie sava dēla laulāto un visu
ielūgto viesu labā. Un Jēzus nenoraidīja savas Mātes lūgumu. Cik daudz cerības
šajā notikumā ir mums visiem! Mums ir Māte, kurai ir redzīgas un mīļas acis
tāpat kā Viņas Dēlam; mātišķā sirds ir žēlsirdības pilna tāpat kā Viņam; rokas,
kas grib palīdzēt tāpat kā Jēzus rokas, kas lauza maizi tiem, kuri bija
izsalkuši, kas pieskārās slimajiem un tos dziedināja. Tas mūs piepilda ar
paļāvību un liek atvērties Kristus žēlastībai un žēlsirdībai. Marijas
aizbildniecība ļauj mums piedzīvot mierinājumu, par ko apustulis Pāvils slavē
Dievu: “Slavēts lai Dievs un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, žēlsirdības Tēvs un
katras iepriecināšanas Dievs! Kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās, lai arī mēs
paši varētu iepriecināt tos, kas cieš visādas apspiešanas, ar to mācību, ar
kādu Dievs mūs iepriecina. Jo kā Kristus ciešanas pārpilnīgi mūs piemeklē,
tāpat pārpilnīgi nāk pār mums iepriecinājumi caur Kristu” (2 Kor 1,3-5). Marija ir “mierinājumu piedzīvojusī” Māte, kura
mierina savus bērnus.
Kānā
iezīmējas Jēzus un Viņa misijas raksturīpašības: Viņš ir tas, kurš sniedz
palīdzību tam, kas atrodas grūtībās un trūkumā. Veicot savu mesiānisko
kalpojumu, Viņš patiešām daudzus dziedinās no slimībām, kaitēm un atbrīvos no
ļaunajiem gariem; Viņš dos redzi aklajiem, ļaus staigāt klibajiem, atgriezīs
veselību un cieņu lepras slimniekiem, augšāmcels nomirušos, nabagiem pasludinās
labo vēsti (sal. Lk 7,21-22). Un
Marijas lūgums, kas tika izteikts kāzu mielasta laikā un ko Svētais Gars
ierosināja viņas mātišķajā sirdī, atklāja ne tikai Jēzus mesiānisko varu, bet
arī Viņa žēlsirdību.
Marijas
rūpes atspoguļo Dieva maigumu. Tas pats maigums parādās daudzu cilvēku dzīvē,
kuri atrodas blakus slimajiem un prot saskatīt viņu vajadzības, tai skaitā, pat
visnepamanāmākās, jo viņi raugās ar mīlestības pilnām acīm. Cik daudz reižu
mamma pie slimā bērna gultas vai dēls, kurš aprūpē savu sirmo vecāku, vai
mazbērns, kurš stāv līdzās vectēvam vai vecmātei, ieliek savu lūgumu Dievmātes
rokās! Saviem dārgajiem tuviniekiem, kuri cieš slimības dēļ, lūgsim, pirmām
kārtām, veselību; pats Jēzus atklāja Dieva valstības klātbūtni tieši caur
dziedināšanām: “Ejiet un ziņojiet Jānim, ko jūs dzirdējāt un redzējāt! Akli
redz, tizli staigā, spitālīgi kļūst tīri, kurli dzird, miroņi ceļas augšām.” (Mt 11,4-5) Tomēr ticības dzīvināta
mīlestība liek mums lūgt viņiem kaut ko lielāku par miesas veselību: lūgsim
mieru, dzīves rāmumu, kas izriet no sirds un kas ir Dieva dāvana, Svētā Gara,
ko Tēvs nekad neliedz tiem, kuri Viņam to paļāvīgi lūdz, auglis.
Kānas ainā
ir ne tikai Jēzus un Viņa Māte, bet arī tie, kuri tiek saukti par “kalpiem”,
kas saņem no viņas šo norādījumu: “Visu, ko Viņš jums liks, dariet.” (Jņ 2,5) Protams, brīnums notiek,
pateicoties Kristus darbībai, tomēr tā veikšanai Viņš grib izmantot cilvēku
palīdzību. Viņš būtu varējis likt parādīties vīnam tieši traukos. Tomēr Viņš
vēlas paļauties uz cilvēku līdzdarbību un lūdz kalpiem piepildīt tos ar ūdeni.
Kalpošanu citiem Dievs atzīst par vērtīgu un patīkamu lietu! Tas vairāk par
visu ļauj mums līdzināties Jēzum, kurš “nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai
Viņš kalpotu” (Mk 10,45). Šie
anonīmie Evaņģēlija personāži mums daudz ko māca. Viņi ne tikai paklausa, bet
nesavtīgi paklausa: Viņi piepildīs traukus līdz pat malām (sal. Jņ 2,7). Viņi uzticas Mātei un izdara
tūlīt un labi to, kas no viņiem tiek prasīts; viņi to izdara bez žēlošanās, bez
aprēķiniem.
Šajā
Pasaules Slimnieku dienā varam lūgt žēlsirdīgajam Jēzum ar Viņa un mūsu Mātes
Marijas aizbildniecību, lai Viņš apveltī mūs visus ar šo gatavību kalpot tiem,
kuriem ir vajadzīga palīdzība, un, konkrēti, mūsu slimajiem brāļiem un māsām.
Dažreiz šis kalpojums var būt nogurdinošs, smags, bet mēs esam droši, ka Kungs
pārveidos mūsu cilvēciskās pūles par kaut ko dievišķu. Arī mēs varam būt rokas,
sirdis, kas palīdz Dievam veikt bieži vien apslēptos brīnumdarbus. Arī mēs,
būdami veseli vai slimi, varam veltīt savas grūtības un ciešanas, kā tika
veltīts tas ūdens, ar ko Kānas kāzās piepildīja traukus un kas tika pārvērsts
labākā vīnā. Diskrēti palīdzot tam, kurš cieš, piemēram, atrodoties slimības
gultā, mēs ņemam uz saviem pleciem savu ikdienas krustu un sekojam Mācītājam
(sal. Lk 9,23), un pat ja ciešanu
piedzīvošana vienmēr paliks noslēpums, Jēzus palīdzēs mums atklāt to jēgu.
Ja mēs
pratīsim sekot tās balsij, kura arī mums saka: “Visu, ko Viņš jums sacīs,
dariet,” tad Jēzus vienmēr pārveidos mūsu dzīves ūdeni par lielisku vīnu. Tā šī
Pasaules Slimnieku diena, kas svinīgi tiek svinēta Svētajā Zemē, ļaus īstenot
novēlējumu, ko izteicu Žēlsirdības ārkārtējās jubilejas izsludināšanas bullā: “Lai
šis Jubilejas gads, izdzīvots žēlsirdībā, veicina tikšanos ar [jūdaismu un
islāmu] un citām cēlajām reliģiskajām tradīcijām; lai tas padara mūs atvērtākus
dialogam, lai mēs labāk viens otru iepazītu un saprastu; lai tas izskauž
ikvienu noslēgtības un nicinājuma veidu un ikvienu vardarbības un
diskriminācijas formu” (Misericordiae Vultus, 23). Katra slimnīca vai klīnika
var būt redzamā zīme un vieta, kur veicināt tikšanās un miera kultūru, kur
slimības un ciešanu pieredze, kā arī profesionālā un brālīgā palīdzība palīdz
pārvarēt katru ierobežojumu un katru šķelšanos.
Šajā ziņā
par piemēru kalpo divas māsas, kas tika kanonizētas šī gada maijā: svētā Marija
Alfonsina Danila Ghattas un svētā Marija Bavardi no Krustā Sistā Jēzus. Viņas
abas ir Svētās Zemes meitas. Pirmā bija maiguma un vienotības lieciniece,
sniedzot skaidru liecību par to, cik svarīgi ir būt atbildīgiem citam par citu
un kalpot viens otram. Otrā, pazemīga un neizglītota sieviete, bija paklausīga
Svētajam Garam un kļuva par tikšanās ar musulmaņu pasauli instrumentu.
Visiem, kuri kalpo
slimajiem un cietējiem, novēlu dzīvot Marijas, Žēlsirdības Mātes, gara vadībā.
“Lai viņas maigais skatiens mūs pavada šajā Svētajā gadā, lai mēs visi varētu
atklāt Dieva maiguma prieku” (turpat, 24) un nest to tālāk, iegravētu savās sirdīs
un iemiesotu savos žestos. Vissvētākās Jaunavas aizbildniecībai uzticēsim
bailes un likstas, kā arī priekus un mierinājumus un vērsīsimies pie Viņas ar savu
lūgšanu, lai viņa, sevišķi sāpju brīžos, pievērš mums savas žēlsirdīgās acis un
padara mūs cienīgus šodien un uz mūžiem kontemplēt žēlsirdības Vaigu, Viņas
Dēlu Jēzu.
Līdz ar šo lūgšanu par
jums visiem dodu savu Apustulisko svētību.
Vatikānā, 2015. gada 15. septembrī
Vissvētākās Jaunavas Marijas, Sāpju Mātes, piemiņas dienā
Francisks