Pāvesta franciska vēstījums
53. Vispasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem
[17. aprīlis]
Baznīca, aicinājumu Māte
Dārgie Brāļi un Māsas!
Es ļoti ilgojos, lai Žēlsirdības Jubilejas gadā visi kristieši piedzīvo
prieku par savu piederību Baznīcai! Kaut viņi varētu atklāt no jauna to, ka
kristieša aicinājums, kā arī katrs īpašais aicinājums dzimst Dieva tautas klēpī
un ir Dieva žēlsirdības dāvana. Baznīca ir žēlsirdības mājas un
"zeme", kurā aicinājumi uzdīgst, aug un nes augļus.
Tāpēc 53. Vispasaules lūgšanu dienas par aicinājumiem ietvaros es aicinu
visus uz apustuļu kopienas kontemplāciju un pateicību par kopienas lomu katra
cilvēka aicinājuma ceļā. Žēlsirdības ārkārtējās Jubilejas izsludināšanas bullā
es atgādināju sv. Bedas Godājamā vārdus, attiecināmus uz sv. Mateja aicinājumu: «Miserando atque eligendo» (Misericordiae Vultus, 8). Dieva
žēlsirdīgā darbība pieļauj mūsu grēkus un atver mūs jaunai dzīvei, kura iegūst
konkrētu veidu aicinājumā sekot Kungam un misijā. Jēzus žēlsirdīgais skatiens
ir katra aicinājuma avots Baznīcā. Atgriešanās un paaicinājums ir it kā medaļas
divas puses un savstarpēji caurvijas visā mācekļa-misionāra dzīves gaitā.
Svētīgais Pāvils VI apustuliskajā pamudinājumā Evangelii nuntiandi runā par evaņģelizācijas etapiem.
Viens no tiem ir pievienošanās kristiešu kopienai (sal. EN, 23) – tai kopienai, no kuras ir
saņemta ticības liecība un Dieva žēlsirdības spēcīgais vēstījums. Šī
iekļaušanās kopienā ietver visu ekleziālās dzīves bagātību, īpaši sakramentos.
Turklāt Baznīca ir ne tikai vieta, kurā apliecinām savu ticību, bet arī pati
Baznīca ir ticības priekšmets; tāpēc Credo, ticības apliecinājumā, mēs
sakām: «Es ticu uz (..) Baznīcu».
Dieva aicinājums īstenojas ar kopienas
starpniecību. Dievs mūs aicina būt daļai no Baznīcas, bet vēlāk,
nobriestot tajā, dāvā kādu īpašu sūtību. Aicinājuma ceļu mēs ejam kopā ar
brāļiem un māsām, kurus Kungs mums dāvā: tas ir līdzaicinājums. Ekleziālais
paaicinājuma dinamisms ir pretlīdzeklis vienaldzībai un individuālismam. Veido
kopienu, kurā vienaldzību ir uzvarējusi mīlestība, jo tā prasa mums visiem
doties ārpus sevis un atdot savu dzīvi kalpošanā Dieva plānam, tādējādi
identificējot mūs ar Viņa izredzētās tautas vēsturisko situāciju.
Šajā dienā, kas veltīta lūgšanai par aicinājumiem, vēlos mudināt visus
ticīgos uzņemties rūpes un atbildību par paaicinājumu kopšanu un izzināšanu.
Kad apustuļi meklēja kādu, kas stātos Jūdasa Iskariota vietā, sv. Pēteris
sapulcināja simtu divdesmit brāļus (sal. Apd 1,15);
savukārt kad bija nepieciešams izvēlēties septiņus diakonus, tika sasaukts
mācekļu pulks (sal. Apd 6,2).
Sv. Pāvils norāda Titam precīzus kritērijus prezbiteru izvēlei (sal. Tit 1,5-9). Arī šodien kristiešu
kopiena vienmēr ir klātesoša, dzimstot aicinājumiem, un ir klātesoša to
veidošanās un pastāvēšanas procesā (sal. Evangelii
gaudium, 107).
Aicinājums dzimst Baznīcā
Jau no paaicinājuma atklāšanas pirmā brīža ir nepieciešama īpaša
Baznīcas "izjūta". Neviens netiek aicināts tikai kādam noteiktam
reģionam, nedz arī tikai kādai noteiktai grupai vai kustībai, bet gan Baznīcas
dēļ un pasaules dēļ. «Jebkuras
harizmas autentiskuma zīme ir tās ekleziālais raksturs, tās spēja harmoniski
iekļauties svētās Dieva tautas dzīvē visu labumam» (Evangelii gaudium, 130).
Atbildot Dieva aicinājumam, jaunais cilvēks ierauga, kā paplašinās viņa
skatījums uz Baznīcu, tā viņš var labāk izvērtēt dažādās harizmas un līdz ar to
veikt objektīvāku aicinājuma izzināšanu. Tādējādi kopiena kļūst par mājām un
ģimeni, kur dzimst aicinājums. Kandidāts ar pateicību pieņem šo kopienas
starpniecību, to uztverot kā neatsveramu elementu viņa nākotnei; mācās iepazīt
un mīlēt brāļus un māsas, kuri mēro ceļus, kas atšķirīgi no viņējā, savukārt
izveidotās saiknes visos nostiprina kopienas garu.
Aicinājums attīstās Baznīcā
Formācijas procesā kandidātiem, kuriem ir dažādi paaicinājumi, arvien
labāk ir jāiepazīst ekleziālā kopiena, tādējādi pārvarot ierobežoto
skatījumu, kas iesākumā raksturīgs ikvienam no mums. Tālab noderīga ir
apustuliskā darba pieredze, kas iegūta sadarbojoties ar citiem kopienas
locekļiem, piemēram: kristīgās vēsts sludināšana blakus labam katehētam;
perifēriju evaņģelizācija kopā ar kādu reliģisko kopienu; kontemplācijas
vērtības atklāšana klauzūras dzīves pieredzē; labāka misijas ad gentes būtības iepazīšana, kontaktējoties ar
misionāriem; pastorālā darba draudzē un diecēzē dziļāka izpratne, sadarbojoties
ar diecēzes priesteriem. Tiem, kuri jau ir uzsākuši formācijas procesu,
ekleziālā kopiena vienmēr paliks kā formācijas pamatvide, kurai viņi var būt
pateicīgi.
Aicinājums ir Baznīcas atbalstīts
Izdarot galējo izvēli, aicinājuma ceļš Baznīcā nebeidzas, bet gan tiek
realizēts gatavībā kalpot, izturībā un permanentajā formācijā. Tas, kurš
veltījis savu dzīvi Kungam, ir gatavs kalpot Baznīcai un tur, kur tas ir
Baznīcai nepieciešams. Barnabas un Pāvila misija ir piemērs šādai ekleziālai
atvērtībai un gatavībai. Svētā Gara un Antiohijas kopienas sūtīti misijā (sal. Apd 13,1-4), viņi atgriezās pie tās
pašas kopienas atpakaļ, lai pastāstītu, kā Kungs caur viņiem bija
darbojies (sal. Apd 14,27).
Misionāriem līdzi dzīvo un tos atbalsta kristīgā kopiena, kas ir atsauces
punkts visai viņu dzīvei, līdzīgi kā redzama dzimtene, kas dāvā drošību tiem,
kas svētceļo uz mūžīgo dzīvi.
Starp visiem, kas ir iesaistīti pastorālajā darbā, īpaša loma ir
priesteriem. Pateicoties viņu kalpojumam, īstenojas Jēzus vārdi, kad Viņš
teica: «Es esmu durvis
avīm (…). Es esmu
labais gans» (Jņ 10,7.11).
Pastorālas rūpes par aicinājumiem ir viņu gana kalpojuma būtiska daļa.
Priesteri ir līdzgaitnieki tiem, kuri meklē savu aicinājumu, kā arī tiem, kuri
jau ir veltījuši savu dzīvi kalpošanai Dievam un kopienai.
Visi ticīgie ir aicināti apzināties paaicinājuma ekleziālo dinamiku, lai
ticības kopienas, pēc Jaunavas Marijas piemēra, varētu kļūt par mātišķu klēpi,
kas pieņem Svētā Gara dāvanu (sal. Lk 11,
35-38). Baznīcas mātišķības izpausme ir izturīga lūgšana par
aicinājumiem, kā arī audzināšanas darbs un līdzgaitniecība tiem, kuri izjūt
sevī Dieva aicinājumu. Baznīca to īsteno, uzņemoties arī kandidātu uz
priesterību un konsekrēto dzīvi rūpīgu selekciju. Visbeidzot, Baznīca ir
paaicinājumu Māte, nemitīgi atbalstot tos, kuri ir veltījuši savu dzīvi, lai
kalpotu citiem.
Lūgsim Kungu, lai visiem, kuri īsteno savu aicinājumu, Viņš dāvātu dziļu
piekļaušanos Baznīcai; lai Svētais Gars nostiprinātu Baznīcas ganos un visos
ticīgajos kopības garu, atpazīšanas dāvanu, kā arī garīgo tēvišķību un
mātišķību.
Žēlsirdības Tēvs, kas atdevi savu Dēlu mūsu pestīšanas labā un nemitīgi
mūs stiprini ar Svētā Gara dāvanām, dāvā mums dzīvas, dedzīgas un priecīgas
kristiešu kopienas, kas būtu brālīgas dzīves avots un kas modinātu jauniešos
ilgas veltīt sevi Tev un evaņģelizācijai. Stiprini tās viņu uzdevumos - sniegt
atbilstošu katehēzi par paaicinājumu un atklāt citiem īpašās konsekrācijas
būtību. Apveltī ar gudrību aicinājumu atpazīšanā, kas ir tik nepieciešama, lai
it visā atmirdzētu Tavas žēlsirdīgās mīlestības lielums. Marija, Jēzus Māte un
Audzinātāja, aizbildini par katru kristiešu kopienu, lai tā, kļūstot auglīga
Svētā Gara spēkā, būtu avots autentiskiem aicinājumiem uz kalpošanu Dieva
tautai.
+ Pāvests Francisks
Vatikānā,
2015. gada 29. novembrī, I Adventa svētdienā