Apustuliskā nuncija Baltijas valstīs Pedro Lopesa Kintana uzruna Rīgas svētā Jēkaba katedrālē:
Dārgie brāļi un māsas!
Vispirms atļaujiet man paust prieku par iespēju
šodien būt jūsu vidū un svinēt šo Euharistiju Rīgas katedrālē.
Pateicos V. E. Zbigņevam Stankevičam, kurš ir
laipni uzaicinājis mani būt šodien ar jums šajos īpašajos svētkos.
Nesot Svētā tēva svētību, kuru man ir gods
pārstāvēt jūsu Valstī, sveicu jūs, un vēlu, lai Kunga miers būtu vienmēr jūsu
sirdīs un nāktu pār jūsu kopienām.
Svētdien 20. novembrī,
aizverot pēdējās vaļā palikušās Svētās Durvis, Svētais tēvs ir noslēdzis Žēlsirdības
jubilejas gadu, kura laikā vēlējās svinēt un atcerēties, ka tieši pirms
piecdesmit gadiem, 1965. gada 7. decembrī Pāvils VI noslēdza
Vatikāna II koncilu.
Pāvests Francisks vēlējās svinēt šo ārkārtējo
Žēlsirdības jubileju, pieminot šo nozīmīgo notikumu. «Baznīca — rakstīja
pāvests Francisks Jubilejas izsludināšanas bullā — jūt nepieciešamību turēt
dzīvu šo notikumu. Ar to tai sākās jauns vēstures posms. Koncilā pulcinātie
tēvi bija spēcīgi uztvēruši kā patiesu Gara dvesmu nepieciešamību sava laika cilvēkiem
runāt par Dievu daudz saprotamākā veidā. Nojaucot mūrus, kas ilgu laiku
ieslēdza Baznīcu kā priviliģētu cietoksni, bija pienācis laiks pasludināt
Evaņģēliju jaunā veidā. Vienmēr aktuālās evaņģelizācijas jauns posms. Jauns
pienākums visiem kristiešiem liecināt ar daudz lielāku entuziasmu un pārliecību
savu ticību. Baznīca juta atbildību būt pasaulē dzīvai Tēva mīlestības zīmei»
(MV, 4).
Un šodien mēs, arvien izjūtot šo jubilejas svinību
gaisotni, esam pulcējušies, lai svinētu īpašu notikumu: pēc piecdesmit gadiem
iznāk pirmais pilnīgais Vatikāna II koncila tekstu tulkojums latviešu valodā.
Pirms piecdesmit gadiem, laikā, kad risinājās
Koncils, Baznīca Latvijā piedzīvoja pārbaudījumu, grūtību un vajāšanu brīžus,
un tai tika liegts tiešā veidā piedalīties šajā dižajā Baznīcas dzīves
notikumā, kā arī izdzīvot Koncila garu, kurš piepildīja visu Baznīcu.
Tas ir trūkums, kuru ir izcietusi un turpina
izciest Baznīca Latvijā un kuru šodien beidzot aizpilda šī publikācija, padarot
iespējamu visiem — bīskapiem, priesteriem, klosterļaudīm, un jo īpaši lajiem —
tiešu piekļuvi, lai izprastu, interiorizētu, aktualizētu un īstenotu Vatikāna
II koncila dokumentus, šādi virzoties uz priekšu evaņģelizācijas ceļā.
Šodienas evaņģēlijs atklāj, kādā veidā Baznīca ir
pirmais un nepieciešamais rīks Kristus darbā, jo tā ir vienota ar Viņu kā miesa
ar galvu. «Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu» (Jņ 20,21). To
Augšāmceltais saka mācekļiem un, dvešot uz tiem, pievieno: «Saņemiet Svēto
Garu» (v. 22).
Jēzus Kristus, Tēva svaidīts Svētajā Garā, ir
patiesais un paliekošais evaņģelizācijas subjekts. «Kunga Gars ir pār mani:
tādēļ viņš mani ir svaidījis un sūtījis nest nabagiem priecīgo vēsti»
(Lk 4,18).
Dievs ir galvenais pasaules evaņģelizācijas
subjekts caur Jēzu Kristu; bet pats Kristus ir vēlējies tālāknodot Baznīcai
savu sūtību, un to ir veicis un turpina veikt līdz pat laiku beigām, iedvešot
Svēto Garu mācekļos; to pašu Garu, kurš nolaidās pār Viņu un palika Viņā visas
zemes dzīves laikā, šādi dāvājot spēku «pasludināt gūstekņiem brīvību un
aklajiem acu gaismu, atbrīvot nospiestos un pasludināt Kunga žēlastības gadu»
(Lk 4,18-19).
Baznīca, Svētā Gara vadīta un iedvesmota, turpina
tai Kunga uzticēto sūtību vēstures ritējumā, cenšoties sasniegt visus un nonākt
visur.
Vatikāna II koncils, kā to atgādina pāvests
Francisks, «ir skaists Svētā Gara veikums. Iedomājieties pāvestu Jāni: viņš
likās kā labestīgs prāvests, un viņš ir bijis paklausīgs Svētajam Garam,»
īstenojot to, ko Gars vēlējās. Varam jautāt, «vai pēc piecdesmit gadiem esam
paveikuši visu, ko Svētais Gars ir teicis Koncilā, turpinot to pašu Baznīcas
izaugsmi, kāds ir bijis Koncils» (Meditācija, 16.04.2013).
Vatikāna II koncils sevi atklāj kā vienreizīgu
notikumu, kurš tika sasaukts, lai no jauna paustu kristīgo identitāti
globalizētas cilvēces vēsturiskā un kultūras konteksta iekšienē.
Tomēr piecdesmit gadus pēc Koncila noslēguma
redzam, kā lielākie tā īstenošanas šķēršļi nenāca vis no tiem, kas to noliedza,
nedz no tiem, kas nepieņem vienu vai otru reformu, vai to uzskata par parastu
«pastorālu» notikumu. Lielākās grūtības pastāv tajā, ka Vatikāna II koncilu
turpina uzskatīt par vienu no pārējiem divdesmit Konciliem, par vienu no
daudzajiem. Taču tas tā nav.
Vatikāna II koncils ir vienreizīgs, īpašs notikums
Baznīcas vēsturē, jo neviens cits Koncils nekad nav ticis sasaukts to iemeslu
dēļ, kādi ir mudinājuši pāvestu Jāni XXIII to darīt.
Mērķis nav bijis nosodīt vienu vai otru maldu
mācību vai apstiprināt vienu vai otru ticības patiesību, nedz arī pretoties
šķeltnieciskām kustībām, kā tas bija pagātnes Koncilos.
Vatikāna II koncils tika sasaukts ar mērķi no jauna
izteikt vai gandrīz no jauna definēt kristīgo identitāti tās kopveselumā un tās
pamatnostādnēs, globalizētās cilvēces vēsturiskajā un kultūras kontekstā. Kā
pasludināt Evaņģēliju multietniskā, multikulturālā un multireliģiozā
sabiedrībā? Kā veidot dialogu ar pasauli, paliekot līdzdalīgiem likteņos,
cerībās, problēmās? Kā iepazīstināt globalizēto pasauli ar Baznīcas dabu un
sūtību?
Svētais Jānis XXIII, pāvests, kurš sasauca un
atklāja Vatikāna II koncilu, savā inaugurācijas uzrunā norādīja galveno Koncila
mērķi sekojoši: «Tas vislielākajā mērā attiecas uz Vispārējo Koncilu: svētajam
kristīgās doktrīnas depozītam jātiek sargātam un pasniegtam daudz iedarbīgākā
veidā. […] Tātad, šā Koncila galvenais mērķis nav vis diskutēt par vienu vai
otru mācības tēmu… Tam Koncils nebija vajadzīgs… Nepieciešams, lai šī drošā un
nemainīgā doktrīna, kas uzticīgi jāievēro, tiktu padziļināta un pasniegta
veidā, kas atbilstu mūsu laika vajadzībām» (AAS 54 (1962), 790.791-792). [Šādi
pāvests Jānis Koncila atklāšanā.]
Koncila laikā bija iespēja piedzīvot aizkustinošu
spriedzi, īstenojot kopīgo uzdevumu likt atmirdzēt ticības patiesībai un
skaistumam mūsu laika šodienā, neupurējot to tagadējā vajadzībām, nedz turot to
piesaistītu pagājušajam: ticībā atbalsojas Dieva mūžīgā tagadne, kas pārspēj
laiku, un tomēr mēs varam to uzņemt vienīgi mūsu neatkārtojamajā šodienā.
Tādēļ arī šodien ir nepieciešams visā Baznīcā
atdzīvināt to pozitīvo spriedzi no jauna pasludināt Kristu mūsdienu cilvēkam.
Bet lai šis iekšējais pamudinājums uz jaunu evaņģelizāciju nepaliek vienīgi
ideāls un nerada pārpratumus, ir nepieciešams, lai tā [jaunā evaņģelizācija]
balstītos konkrētos un precīzos pamatos, un šie pamati ir Vatikāna II koncila
dokumenti, kuros tie ir raduši savu izpausmi.
Tādēļ vienmēr ir jāatgriežas pie, tā teikt, Koncila
«burta», t.i., pie tā tekstiem, lai atrastu autentisku garu, lai rastu tajos
patieso Vatikāna II koncila mantojumu. Un ir svarīgi, lai šie dokumenti visiem
būtu pieejami. Un nu Latvijā mums ir dota šī iespēja.
Attiecībā uz dokumentiem pāvests Benedikts XVI
brīdināja no divām galējībām: anahroniskas nostalģijas un skriešanas pa
priekšu, un atgādināja, ka jaunums ir jāuzņem turpinātībā.
Kā jau iepriekš teicu, Koncils nav ieviesis ko
jaunu ticības lietās, nedz vēlējies aizvietot seno. Tas daudz vairāk bija
norūpējies, lai padarītu iespējamu to, ka tā pati ticība arī turpmāk tiktu
izdzīvota šodienā, arī turpmāk būtu dzīva ticība mainīgajā pasaulē.
Kā katrs Koncils (un Baznīcā tādi ir bijuši 21),
Vatikāna II koncils savos 16 pieņemtajos dokumentos (4 konstitūcijas, 9
dekrēti, 3 deklarācijas) pārstāv Baznīcas augstāko Maģistēriju, kas, lai gan
pilnībā nav saistošs, lai pieprasītu visu (bīskapu, prezbiteru, Dieva tautas)
bezierunu paklausību, iesaistot ticību, tomēr pieprasa iekšēju un ārēju
reliģisku paklausību.
Daudz varētu pateikt par Koncila aktualitāti un
nozīmību. Es vēlos izcelt četrus vārdus, smeltus no Vatikāna II koncila
doktrinālā mantojuma, kurus uzskatu par fundamentāliem un aktuāliem pastorālā
virzībā un kas arvien veido četrus atjaunotnes ceļus pat 50 gadus pēc Koncila.
Tie ir:
1. Kopība:
šis vārds ir nedaudz nodriskāts mūsu ekleziālajās aprindās, tomēr ir patiess.
Mums tas jāpasludina un jāgrib pasludināt vēlreiz ar savu dzīvi, jo tā veido
Baznīcas būtību.
Nevaram uzskatīt Baznīcu, kā tas mēdza notikt
iepriekš, par «ideālo sabiedrību», noslēgtu templi, paredzētu katoļticīgajiem;
tā ir atvērta kopiena, Dieva tauta, kas svētceļo vēsturē; tā ir pati Kristus
mistiskā Miesa, kurai «dažādos veidos pieder vai ir pakļauti gan katoļi, gan
pārējie Kristum ticīgie, gan, galu galā, visi cilvēki, aicināti uz pestīšanu,
pateicoties Dieva žēlastībai».
Mēs atdosim godu Koncilam, un vispirms jau
konstitūcijai Lumen gentium, ja spersim kādu solīti uz priekšu kopības
virzienā: vairāk novērtējuma un sadarbības starp mums, priesteriem, mazāk
skaudības un greizsirdības mūsu kopienās, vairāk savstarpējas atvērtības un
piedošanas.
2. Dieva
Vārds: tas ir viens no skaistākajiem Koncila atjaunotnes augļiem. Bet arī
šeit riskējam piepildīt muti ar Dieva Vārdu, to runājot, bet neklausoties tajā.
Jautāsim: vai mūsu kopienu un konkrēti katra paša dzīvē notiek lūgšanas
piepildīta Vārda lasīšana, uz kādu tik kvēli aicināja [apustuliskais
pamudinājums] Verbum Domini (sal. n.86) un Koncila konstitūcija Dei Verbum
(sal. n.25).
3. Pashālais noslēpums: Kristus ir
cilvēktapušais Dievs, kurš ienāk pasaules vēsturē, to uzņem un to atjauno sevī.
Līdz ar to cilvēktapšana īstenojas cilvēces vēsturē, cauri visiem laikmetiem un
kultūrām. Tā veido liturģiskās atjaunotnes kodolu, kas izriet no pirmās Koncila
tēvu apstiprinātās konstitūcijas Sacrosanctum concilium. Vai mūsos, kristiešos,
ir dzīva apziņa, ka esam pashāli cilvēki? Kā tiek svinēts pashālais Noslēpums
svētdienā — Kunga dienā un kopienas dienā? Jautāsim: kāpēc mūsu liturģiskajās
svētsapulcēs piedalās arvien mazāk cilvēku, jo īpaši jauniešu? Kāpēc mēs arvien
atgriežamies pie dievbijības formām, kas ne vienmēr saskan ar patieso
liturģisko jēgu? Kāpēc svinībām nav konkrētas ietekmes uz ikdienas dzīvi, nedz
tām seko konkrētas dzīves apņemšanās, kalpojot brāļiem un jo sevišķi nabagiem?
4. Dialogs un līdzdalība:
sarežģīti vārdi, kas Koncilā un uzreiz pēc tā ir piedzīvojuši labvēlīgu laiku;
tad bija iestājies aizdomu laiks. Tomēr mums šos vārdus, noenkurotus mūsu
identitātē un sūtībā, ir nemitīgi jāatkārto. Koncila teoloģiskā doma, kas veiksmīgi
iemiesojusies pastorālajā dzīvē, ir ticīgo laju īpašā loma Baznīcā un dialogā
ar pasauli. Baznīcā, kas vairs nav «ideālā sabiedrība», bet gan «Dieva tauta,
kas svētceļo vēsturē»; ticīgie laji vairs nav mazgadīgie, nedz «neizdevušies
priesteri», nedz klēra delegāti, bet gan Kristībā un Iestiprināšanā tieši no
Kristus saņem unikālu sūtību, kas raksturīga visai Dieva Tautai, — katrs
saskaņā ar savu mēru piedaloties Kristus priesteriskajā, pravietiskajā un
karaliskajā kalpojumā.
Tam ir jāsekmē
ikvienas «klerikālisma» formas pārvarēšanu: Baznīcā nav A sērijas (klērs) vai B
sērijas (laji) kristiešu, bet gan «kopēja ir tās locekļu cieņa, kas izriet
no viņu atdzimšanas Kristū, kopēja ir pieņemto bērnu žēlastība, kopējs
– aicinājums uz pilnību […] Tāpēc Kristū un Baznīcā nav nevienlīdzības
saistībā ar piederību kādai tautai vai nācijai, sociālajam stāvoklim vai
dzimumam» (LG, 32).
To visu mēs
varam un vēlamies dzīvot saskaņā ar Gaudium et spes norādēm, kas runā par
dialogu ar pasauli un sabiedrību, un ar Apostolicam actuositatem, ar tās
spēcīgo autonomijas un laicitātes pārvērtēšanu gan laicīgajās lietās, gan
attiecībā uz ticīgo laju īpašo sūtību.
Šobrīd ir
skaidrs, ka, lai līdz galam īstenotu Koncila gribēto reformu, ir jāvelta ārkārtējas
audzināšanas pūles ticības brieduma līmenī. Jo vienīgi no «nobriedušas ticības»
Baznīcā var atsākties atgriešanās pie garīguma, kas tai ir vajadzīgs, lai
pilnībā īstenotu nepieciešamo iekšējo atjaunotni.
Esmu
pārliecināts, ka ir jāmin vēl kas, proti, jāaplūko kā Koncils novieto
Svētlaimīgo Jaunavu Mariju Kristus Noslēpumā, kuru Baznīca pastāvīgi atgādina,
—viņu ievietojot pestīšanas vēstures kontekstā.
Attiecībā uz Jēzus Māti Koncils ievieš skaidrību
Lumen gentium VIII nodaļā (n. 60.-63.), izvairoties no briesmām, ka dažas
mariāniskā kulta pārmērības varētu aizēnot Kristus, vienīgā vidutāja kultu:
«Neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur mani» (Jņ 14,6). Marija līdzdarbojas
ar Jēzu, Dievu, kurš viņā ir tapis cilvēks, cilvēces pestīšanā, bet nedarbojas
tiešā veidā.
Pēdējās pārdomas veltīšu ekumenismam (Unitatis
redintegratio). Šajos piecdesmit gados varējām izbaudīt dziļas pārmaiņas
Katoliskās Baznīcas attieksmē pret šķirtajiem brāļiem kristiešiem kā arī pret
pārējo monoteistisko reliģiju sekotājiem gan pirms, gan pēc Koncila (Nostra
aetate). Gadiem ritot, sākot ar Pāvilu VI, mūsu Baznīca ir veicinājusi
atjaunotni divpusējā dialogā ar daudzskaitlīgām kristīgajām konfesijām, starp
kurām ir Anglikāņu Kopība, Pasaules Luterāņu Federācija, Pareizticīgā Baznīca.
Bez tam ir intensificējušās attiecības ar ebrejiem:
Pāvils VI, Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks ir
apmeklējuši Izraēlu, un pēdējie divi oficiāli ir apmeklējuši Romas sinagogu. Kā
to precīzi uzsvēra galvenais rabīns Rikardo di Seņji, pāvestam Benediktam
apmeklējot Romas sinagogu, «ja tas, ko ir nesis Vatikāna II koncils,
tiktu apšaubīts, vairs nebūtu dialoga iespējas».
Dārgie brāļi un māsas, nākamajā pirmdienā,
12. decembrī, tiek svinēti Gvadalupes Dievmātes svētki. Uzticēsim viņai
šīs šodien svinētās iniciatīvas augļus. Lai Jaunava Marija vienmēr mirdz jaunās
evaņģelizācijas ceļā. Lai palīdz mums īstenot apustuļa Pāvila pamudinājumu:
«Lai Kristus vārds bagātīgi mājo jūsos, pamāciet un pamudiniet cits citu
gudrībā… Un visu, ko vien jūs darāt, vārdos vai darbos, visu dariet Kunga
Kristus vārdā, caur viņu pateikdamies Dievam Tēvam» (Kol 3,16-17).
«Lūdziet un jums tiks dots… cik gan vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas viņu lūdz!» (Lk 11,12). «Nāc, Svētais Gars, vairo mūsu ticību» (sal. Lk 17,6). Āmen.
Ievietots: 13:21, 12.12.2016.
radieceze.lv
Foto: I. Lisenkova