svētajam krēslam rezervētie grēki
Svētajam Krēslam rezervētie grēki ir ļoti
smagi pārkāpumi, kurus izdarot, cilvēks automātiski iekrīt ekskomunikācijā,
proti, tiek izslēgts no Baznīcas kopības, un viņa atbrīvošana no šī soda ir
rezervēta pāvestam. Šo grēku uzskaitījumu atrodams 1983. gada Kanonisko tiesību
kodeksā.
Viens no šādiem grēkiem ir Vissvētākā
Sakramenta profanācija jeb apgānīšana. „Tas, kas izmet vai svētzadzīgā
nolūkā paņem vai patur konsekrētās zīmes, ar to pašu iekrīt likuma
piespriestajā un Apustuliskajam Krēslam rezervētajā ekskomunikācijā,” lasām
kodeksā (1367. kan.).
Cits grēks ir fiziskā vardarbība
pret Romas pāvestu (sal. 1370. kan.).
Ekskomunikācija paredzēta arī priesterim,
kurš dod absolūciju grēka pret sesto bausli līdzdalībniecei (vai
līdzdalībniekam), tas ir, Grēksūdzes sakramentā piedod grēkus personai, ar kuru
viņam ir bijušas intīmas attiecības (sal. 977. un 1378. kan.).
Viens no Svētajam Krēslam rezervētajiem
grēkiem skar bīskapu, kurš „bez pāvesta mandāta” konsekrē kādu par
bīskapu. Šajā gadījumā gan tas, kurš konsekrē, gan arī tas, kurš tiek
konsekrēts, automātiski iekrīt ekskomunikācijā (1382. kan.).
No Baznīcas kopības sevi izslēdz arī priesteris,
kurš pārkāpj grēksūdzes noslēpumu (sal. 1388. kan.).
Šim sarakstam jāpievieno, kā to nosaka
2007. gadā izdotais Ticības mācības kongregācijas dekrēts, arī mēģinājums
no bīskapa puses ordinēt par priesteri sievieti.
Rezervēts ir arī grēks, kuru izdarot,
cilvēks automātiski iekrīt ekskomunikācijā. Tas gan nav rezervēts Svētajam
Krēslam, bet bīskapam. Tas ir aborts, kas ir noziegums pret cilvēka
dzīvību. Tāpēc ekskomunikācijai tiek pakļauta ne tikai māte, kura nogalina savu
vēl nedzimušo bērnu, bet arī ārsts un visi tie, kuri sievieti pamudina uz šādu
rīcību. Katoliskās Baznīcas katehismā par to lasām: „Kas izdara abortu, panākot
attiecīgās sekas, nonāk ekskomunikācijas stāvoklī latae
sententiae paša izdarītā nozieguma fakta dēļ vien, saskaņā ar
Kanoniskajā likumā noteiktajiem apstākļiem.” (KBK, 2272; sal. KTK, 1398; 1314;
1323; 1324)
Turpinājumā minētajā dokumentā tiek
uzsvērts, ka „Baznīcas nolūks nav tādējādi ierobežot žēlsirdību. Tā norāda uz
nozieguma smagumu, uz zaudējumu, kas nodarīts nonāvētajam nevainīgajam
cilvēkam, viņa vecākiem un visai sabiedrībai un nav labojums” (KBK, 2272). Lai
saņemtu grēku piedošanu un atjaunotu vienību ar Baznīcu, ekskomunikācijā
kritušajam cilvēkam jāgriežas vai nu pie vietējā bīskapa vai pie priesteriem, kuriem
bīskaps ir piešķīris atļauju noņemt ekskomunikāciju. „Ja draud nāve,” norādīts
Katoliskās Baznīcas katehismā, „jebkurš priesteris, pat tāds, kuram nav varas
uzklausīt grēksūdzi, var piedot ikvienu grēku un atcelt ikvienu ekskomunikāciju.”
(KBK, 1463)
Ekskomunikācija ir vērsta uz to, lai
palīdzētu cilvēkam pilnībā apzināties tā vai cita pastrādātā nozieguma smagumu
un tādējādi veicinātu viņa atgriešanos un gandarīšanu.