valsts svētkos semināristi apceļo kurzemi
Saistībā
ar Latvijas neatkarības deklarācijas gadadienu Rīgas Garīgā semināra audzēkņi
trešajā un ceturtajā maijā bija devušies izbraukumā pa Kurzemi, lai apmeklētu
muzejus, iepazītos ar nacionālās pretošanās kustības vēsturi, kā arī bagāto
Kurzemes kultūrvēsturisko un sakrālo mantojumu. Šajā izbraukumā visi semināra
septiņpadsmit audzēkņi kopā ar rektoru pr. Paulu Kļaviņu, studiju prefektu pr.
Modri Lāci un garīgo tēvu pr. Imantu Medvecki MIC apmeklēja Kolku, Dundagu,
Kuldīgu, Rendu, Ēdoli, Alsungu un Jūrkalni, kā arī pa ceļam apskatīja dabas
objektus, piemēram, Pūrciema balto kāpu un Kolkasragu, kopumā izbraucot plašu
loku pa Ziemeļkurzemi un Kurzemes vidieni.
Semināristiem
diezgan reti izdodas redzēt Kurzemi, ņemot vērā, ka no šī novada diecēzes
pašlaik seminārā mācās tikai viens audzēknis. Pirmie kilometri pa Kurzemes
novadu tika veikti, braucot gar Rīgas līča rietumkrastu, līdz ceļinieki nonāca
Rojā, kur apmeklēja sv. apustuļa Andreja Romas katoļu baznīcu. Atbraucējus no
Rīgas laipni sagaidīja Valentīnas kundze, pastāstot par draudzes dzīvi un
baznīcas, kuras celtniecība uzsākta 2005. gadā, īso vēsturi. Pusceļā no Rojas
līdz Kolkai radās spontāna ideja apstāties šosejas malā, lai apskatītu 500
metrus no jūras esošo, 20 metrus augsto Pūrciema Balto kāpu, kas veidojusies
aptuveni pirms 6000 gadiem. Aktīvākie studenti izstaigāja arī tās taku. Nereti
tiek slavēta latgaliešu viesmīlība, kas ar lielu mīlestību uzņem pat negaidītus
ciemiņus, par ko ir pārliecinājušies daudzi svētceļotāji uz Aglonu, bet mums
jāuzteic arī kurzemnieku spēja sagaidīt neplānotus ciemiņus: pa kāpas takām semināristus
pavadīja vietējais melnais suns, kura acis sajūsmā mirdzēja, redzot tik daudz viesu.
Pēc nepilniem divdesmit kilometriem ceļotāji ieradās Kolkā, kur no guļbaļķiem
celtajā Dievmātes-Jūras Zvaigznes baznīcā nodziedāja Vesperes.
Pēc
Kolkas raga apskates, ko daži redzēja pirmo reizi, semināristi devās tālāk gar
Kurzemes rietumu piekrasti uz Dundagu, kur aplūkoja Rīgas arhibīskapijas 13.
gs. celto pili. Pēc tam ceļš caur Talsiem veda uz Kurzemes sirdi Kuldīgu, kur
ciemiņus no semināra laipni uzņēma sv. Trīsvienības Romas katoļu draudzes
prāvests Mihails Volohovs un Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas-misionāres.
Vakarā pirms Kompletorija semināristiem bija iespēja izstaigāt lieliski
saglabājušos pilsētas vēsturisko centru, par ko laikam jāpateicas sv. Katrīnai,
kura attēlota uz pilsētas ģerboņa un tā, pildot aizbildnes lomu, ar savām
lūgšanām ir pasargājusi pilsētu no diviem pasaules kariem. Tieši kara tēma ir
tā, par ko semināristi tiks iepazīstināti gandrīz visas nākamās dienas garumā.
4.
maija rīts iesākās ar Laudēm un svēto Misi sv. Trīsvienības baznīcā, pēc kuras
tika kopīgi nodziedāta valsts himna. Atvadoties no prāvesta un dominikāņu māsām-misionārēm,
semināristi devās Ziemeļaustrumu virzienā uz Rendas pagasta Viesturiem, kur
bijušās mežniecības ēkā 2014. gadā ierīkots nacionālās pretošanās kustības
muzejs. Muzeja ekspozīcija galvenokārt fokusējas uz nacionālo partizānu karu,
kas Latvijā risinājās no 1944. – 1956. gadam, līdztekus pievēršot uzmanību arī
nevardarbīgai pretošanās kustībai, kas aktīvi notika visu LPSR pastāvēšanas
laiku līdz pat valsts neatkarības atjaunošanai. Pēc plaša informācijas
izklāsta, par ko jāpateicas muzeja izveides iniciatoram un Rubeņa fonda
loceklim Andrejam Ķeizaram, visi devās uz nākamo ekspozīciju Rubeņa bataljona
muzejā Ventspils novada Ugālē. Rubeņa bataljons, kas leitnanta Roberta Rubeņa
vadībā sāka formēties 1944. gadā, bija labi organizēta bruņota militāra
vienība, kuras darbība ir plašākā un ilgstošākā Latvijas nacionālās pretošanās
kustības vēsturē un kura cīnījās par demokrātiskas Latvijas atjaunošanas ideju.
Pēc
vērtīgām vēstures lekcijām semināristi devās uz Ēdoles pili, kas celta laika
posmā no 1264. – 1276. gadam. Kā atzīst paši studenti, šis bija viens no
interesantākajiem objektiem. To var uzskatīt par unikālu tādā ziņā, ka tā ir
vienīgā pils Kurzemes bīskapijas teritorijā, kas ir apdzīvota. Kā pateicību par
izvadāšanu pa vairāk nekā 745 gadus veco pili vienīgais Liepājas (Kurzemes)
diecēzes pārstāvis, trešā kursa students Kristaps, pils gidam pasniedza mūzikas
grupas „Semināristi” albuma disku.
No
Ēdoles ceļotāji devās uz vēsturisko Suitu novadu (tas ietver pašreizējo
Alsungas novadu un Jūrkalnes pagastu), kura nosaukums, iespējams, cēlies no jezuītu
ordeņa nosaukuma, kura brāļi šajā apvidū darbojušies, vai arī no vārda „svīta”.
Pašā Suitu novada centrā, Alsungā, jau gandrīz 400 gadus, nemainot konfesionālo
piederību, slejas erceņģeļa Miķeļa Romas katoļu baznīca. Par vēlīnās gotikas un
baroka stilā celtās baznīcas vēsturi un interjeru plašu ieskatu sniedza
pašreizējais draudzes prāvests Andris Vasiļevskis. Taču vēl lielāku interesi
raisīja vairāki liturģiskie tērpi, tajā skaitā bagātīgi greznoti ornāti, kā arī
liturģiski trauki, kuri saglabājušies no 18. un 19. gs. Par katru no tiem plašu
vēsturisko un māksliniecisko informāciju sniedza draudzes prāvests, kurš pats
īpaši rūpējas par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu, kā arī aktīvi veicina
tā atjaunošanu. Lai cik skaisti nebūtu no zīda un brokāta izgatavotie greznie
ornāti, ko priesteris uzģērbj, tādējādi sv. Mises laikā arī ārēji parādot cieņu
mūsu Pestītājam, tomēr Kristus īsto mīlestību, ko viņš mums parādīja, pats sevi
upurējot, nespēj atspoguļot pat visgreznākais cilvēka rokām darinātais ornāts. Promejot
semināristi nodziedāja mūsu Kunga mātei veltītu dziesmu Regina caeli.
Kā
pēdējo semināristi apmeklēja Jūrkalni, vispirms nodziedot Vesperes sv. Jāzepa
katoļu baznīcā, bet vēlāk dodoties uz krasta erozijai pakļauto, tomēr skaisto
Baltijas jūras stāvkrastu. Tāds zīmīgs šī izbraukuma noslēgums: iepazīstoties
ar savas tautas vēsturi un tās centieniem sevi un savu zemi pasargāt, nonākam
pie filozofiskas atbildes, ko pat caur dabu sniedz Dievs, rādot, ka Viņš ir
tas, kurš „noteicis tautām robežas” (At
32,8). Lai kā mūsu tauta būtu cīnījusies par katru savas zemes metru, kā
apliecina kara veterāni, tomēr esam bezspēcīgi kaut vai jūras priekšā, jo
abrāzijas rezultātā katru gadu tā no sauszemes paņem pat vairākus metrus.
Protams, citos krastos notiek akumulācijas process, tādējādi kompensējot jūrai
zaudēto zemi. Tomēr tas vienalga parāda cilvēka ierobežotās spējas kontrolēt
apkārt notiekošo. Un lai kā nacionālie partizāni centās ar militāriem
līdzekļiem pretoties valdošajām varām, Dievs bija tas, kurš visu atrisināja bez
neviena ieroča, kad Latvija atguva neatkarību 1991.gadā. Kā lasām psalmos:
„Vieni paļāvās uz kaujas ratiem, citi uz zirgiem, bet mēs piesaucām mūsu Kunga
Dieva vārdu. Viņi grīļojās un krita, bet mēs piecēlāmies un stāvam taisni.” (Ps 19, 8-9) Vai šie partizānu centieni
aizstāvēt savu tautu un zemi nelīdzinās Izraēļa cīņai par savas tautas brīvību,
kas aprakstīta, piemēram, Makabiešu grāmatā?
Nacionālās pretošanās kustības atbalstītāji bija arī vairāki katoļu priesteri. Kā piemērus šai aktivitātei var minēt kapucīnu tēvus vai priesteri Antonu Juhņeviču, par kuru nesen ir iznākusi filma „Segvārds Vientulis”. Nacionālo pretošanās kustību, turklāt arī nevardarbīgu, atbalstīja liela daļa inteliģences. Šīs mūsu tautas ilgas pēc brīvības un cerība par plaukstošu Latviju sasaucas ar cilvēka visdziļākajām alkām pēc brīvības no visļaunākā ienaidnieka – grēka, bet cerība uz neiznīcīgu valsti ar ilgām pēc debesu valstības. Nacionālās pretošanās kustības galvenais mērķis bija latviešu tautas dzīvā spēka saglabāšana, bet, kā ir sacījis godināmais bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kurš pacietīgi, turklāt ar mīlestību pret vajātājiem izcieta totalitārā režīma pārestības: „Tautu iznīcina nevis ienaidnieki, bet tauta pati sevi iznīcina, kad pagrimst tās morāle.” Tātad mūsu vienīgā brīvība ir meklējama ne radītās lietās, bet pašā Radītājā. Vienīgā cīņa ir ar grēku, kas spēj cilvēku paverdzināt, bet mums ir aizstāvis Kristus, kas grēku ir uzvarējis mūsu vietā.
Ievietots: 07:35, 12.05.2015. sem. Vincents Tabors