17. septembrī
Rēzeknes Sāpju Dievmātes baznīcā notika pateicības dievkalpojums sakarā ar tās
80. iesvētīšanas gadadienu. Svinīgo dievkalpojumu vadīja Rēzeknes-Aglonas
diecēzes bīskaps Jānis Bulis, piedaloties šajā un citās draudzēs kalpojošiem
mariāņu tēviem, kā arī priesterim, kas nāk no šīs draudzes – pr. Andrim
Spruktam.
Svētās Mises
sākumā bīskaps aicināja ticīgos atcerēties, ka Dievs vienmēr ir gatavs piedot
grēciniekiem, bet ir nepieciešams izpildīt svarīgo noteikumu, proti – nožēlot
grēkus. Homīlijā Jānis Bulis, komentējot svētdienas Evaņģēliju, pievērsās
piedošanas tematikai, norādot, ka piedot savam tuvākajām ir katra kristieša
pienākums. Pēc svinīgās procesijas bīskaps pastāstīja, ka arī ir kalpojis šajā
baznīcā, un aicināja klātesošos saglabāt ticību, latgaliešu valodu un kultūru.
Noslēgumā bīskaps deva visiem svētību un pateicās par viesmīlību gan mariāņiem,
gan ticīgajiem.
Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze tika dibināta kā rektorāts 1934. gadā,
kad Ludvika Vojcehovska, Dricānu prāvesta Jāzepa Vojcehovska māsa, savā
testamentā norādīja, ka nodod savu īpašumu mariāņu tēviem ar noteikumu, ka
aprūpēs viņu, bet pēc viņas nāves lūgsies par viņu, kā arī upurēs Svētās Mises
viņas nodomā.
Baznīcu sāka celt 1935. gadā pēc arhitekta Pavlova projekta. Būvdarbu
vadītājs bija t. Juris Kārkle MIC. Viss tika darīts saviem spēkiem, piemēram,
uz vietas izgatavoja bluķus, no kuriem vēlāk cēla baznīcas ēku. Īpašas
uzmanības vērti ir baznīcas specifiskie logi. Logu projekta autors ir t. Jānis
Jaškovičs MIC, kurš tajā laikā vēl tikai mācījās ģimnāzijā.
Kaut arī visi būvdarbi tika pabeigti 1939. gadā, jaunās baznīcas
iesvētīšana tomēr notika jau 1937. gadā. 6. decembrī to iesvētīja t. Benedikts
Skrinda MIC, Latvijas mariāņu priors. Tā kā sākumā šī baznīca nebija domāta kā
atsevišķas draudzes dievnams, tā nebija bīskapa konsekrēta.
Teritorijā esošās ēkas tika apsaimniekotas jau 1932. gadā, kad mariāņi
šeit nodibināja otro klosteri Latvijā. Te tikai nodibināta arī drukātava „Dorbs
un zinība” un bija savs rakstāmlietu veikals.
Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas mariāņi bija spiesti atstāt savus
īpašumus un tie tika nacionalizēti. Klostermājā tika izveidoti septiņi
dzīvokli, bet drukātavas telpās tika ierīkots Valsts arhīvs. Protams, ēkas tika
pilnīgi pārbūvētas.
Baznīcā arī dievkalpojumi praktiski bija aizliegti – ilgāku laiki svētās
Mises tika celebrētas reizi mēnesī, bet pēc kara tā tika pilnīgi izpostīta.
Tomēr Dievs neļāva baznīcai nonākt valsts rokās. Paši ticīgie priesteru
vadībā pēc kara baznīcu saveda kārtībā. Tajā laikā bija izdots rīkojums slēgt
visas baznīcas, kurām nav formāla draudzes statusa. Lai glābtu baznīcu no
nacionalizācijas, tai tika piešķirts draudzes statuss, kā arī nozīmēts
pastāvīgs prāvests. Šeit arī slēpjas iemesls specifiskajai draudzes robežai. Teritoriāli
šai draudzei apkārt ir Rēzeknes Jēzus Sirds draudze.
1975. gadā draudzes vajadzībām tika nopirkta māja netālu no baznīcas.
Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai un klostera atjaunošanai tā tika izmantota
kā prāvesta dzīvojama māja.
Kopš 1982. gada, kaut arī formāli, jo tas nekur netika paziņots,
Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze atkal nonāca mariāņu aprūpē. Kā prāvests tika
nozīmēts pr. Pāvels Zeiļa MIC, kurš ar pārtraukumu, kad kalpoja Rēzeknes Jēzus
Sirds draudzē, ir šīs draudzes prāvests līdz pat šai dienai.
Pēc padomju varas sabrukšanas parādījās iespēja atjaunot mariāņu
klosteri. Ēkas tika denacionalizētas, arhīvs un iedzīvotāji pārcelti. Bija
nepieciešams iegūt līdzekļus, lai atpirktu no valsts tās ēkas, kas tika
uzbūvētas padomju laikos. Bija nepieciešams ēku kapitālais remonts un pārbūve.
Ar lielām pūlēm tas viss ir izdarīts.
Pašlaik Rēzeknes Sāpju Dievmātes draudze atrodas mariāņu aprūpē,
funkcionē klosteris un arī draudze.
Ievietots: 09:18, 21.09.2017. Teksts: pr. Dmitrijs Artjomovs MIC
Foto: Anna Lucijanova