Ja nomira kāda persona, gandarītāja tērpa uzvilkšana norādīja uz dziļi sirdī izjustām skumjām par šī cilvēka zaudējumu. Kad ķēniņš Dāvids sēroja par Saula armijas komandieri Abneru, viņš teica Joābam un visiem ļaudīm, lai tie saplēš savas drānas un apjožas ar maisiem (sal. 2 Sam 3, 31). Kad patriarham Jēkabam dēli paziņoja, ka viņa mīļoto dēlu ir aprijis plēsīgs zvērs (sal. Rad 37, 33), viņš, izrādot savas skumjas, saplēsa savu kreklu un uzvilka gandarītāja maisu (sal. Rad 37, 34). Aprakstot gadījumus, kad kāds bija sirdī satriekts par tuvinieka nāvi, ir minēti gandarītāja maisi, bet ne pelni.

Sevis apkaisīšana ar pelniem, kas simbolizēja vaimanas, mirstību un gandarīšanu, bija nožēlas zīme par grēkiem. Pelni līdz ar ietērpšanos maisos tika izmantoti, kad valsti apdraudēja katastrofa vai tā jau bija notikusi, vai arī kā gandarījuma žests par grēkiem. Mordohajs, uzzinot par Persijas karaļa pavēli nogalināt visus jūdu tautas locekļus Persijas impērijā, saplēsa savas drānas, tērpies maisā, kaisījās ar pelniem un gāja pa pilsētu, skaļi vaimanādams (sal. Est 4, 1). Arī katrā provincē, kurā nonāca edikts, un tika nolasīta karaļa pavēle, bija lielas bēdas jūdu tautas vidū ar gavēni, raudāšanu un vaimanām (sal. Est 4, 3). Jūdi, parādot savas bēdas un ciešanas, uz satriecošo ziņu atbildēja ar ietērpšanos maisos un apkaisīšanos ar pelniem. Ījabs pēc piedzīvotās sagrāves saplēsa savus svārkus, apcirpa galvu (sal. Īj 1, 20), gandarīja pīšļos un pelnos (sal. Īj 42, 6). Daniels, aptverdams Jeruzalemei draudošās briesmas (sal. Dan 9, 2), pievērsās Kungam jozies maisā un pelnos (sal. Dan 9, 3). Pēc Jonas pravietojuma par Ninives bojāeju ļaudis noticēja Dievam, pasludināja gavēni un ieģērbās maisos (sal. Jon 3, 5). Gandarītāja tērpu valkāja karalis Hezehijs (sal. Is 37,1), Eliahims (sal. 2 Ķēn 19, 2), Ahabs (sal. 1 Ķēn 21, 27), Jeruzalemes vecākie (sal. Rdz 2, 10), divi liecinieki, kas minēti Atklāsmes grāmatā (sal. Atkl 11, 30).

Arī Jaunajā Derībā Jēzus, minot pilsētas, kas atteicās gandarīt par saviem grēkiem, norāda uz ieģērbšanos maisos un pelnus: „Ja Tīrā un Sidonā būtu notikuši tie brīnumi, kas tika darīti pie jums, viņi jau sen maisos un pelnos nožēlotu grēkus.” (Mt 11, 21) 

Šos simboliskos žestus kā ārēju zīmi izmantoja, lai izteiktu savu iekšējo stāvokli. Tas darīja redzamu cilvēka sirds pārveidošanos un norādīja uz skumjām, kas nāk no sirds dziļumiem, un vēlmi gandarīt. Ne jau pats rituāls, kad persona ietērpās maisā un uzbēra pelnus uz galvas, mudināja Dievu iejaukties kādā situācijā, bet gan izrādītā pazemība, jo „Kungs uzlūko sirdi” (1 Sam 16, 7). Dieva piedošana, atbildot uz patiesu grēku nožēlu, ir izteikta psalma vārdos: „Manas vainas Tu pārvērti dejā, tu noņēmi man gandarītāja maisu un apjozi mani ar prieku.” (Ps 30, 11)  

 Baznīca turpināja pelnu izmantošanu to pašu simbolisko iemeslu dēļ. Savā darbā “De Paenitentia” Tertuliāns noteica, ka gandarītājam ir jādzīvo bez prieka maisu raupjumā un pelnu netīrībā. Baznīcas vēsturnieks Euzēbijs darbā “Historia Ecclesiastica” piemin kādu no ticības atkritušu cilvēku (apostātu), kurš, tērpies gandarītāja tērpā un pelniem apkaisījies, devās pie pāvesta lūgt piedošanu.

Pelnus izmantoja, lai atzīmētu Gavēņa sākumu – 40 dienu gatavošanos (neieskaitot svētdienas) Lieldienām. Pelnu dienas rituāls minēts jau agrākajos Gregora Sakramentāriju (“Liber sacramentorum”) izdevumos. Tradīcija kaisīt pelnus radās VIII gs. Pāvests Urbans XI gs. to pasludināja par obligātu visā Baznīcā. Kopš tā laika Baznīca izmanto pelnus, lai iezīmētu Lielā gavēņa sākumu.

Baznīcas svētības lūgšana, svētot pelnus, palīdz attīstīt mūsos pazemības un uzupurēšanās garu. Senāk kristieši, kuri bija izdarījuši nāvīgus grēkus, publiski gandarīja. Pelnu trešdienā bīskaps svētīja viņu apģērbus, kas tiem bija jāvalkā 40 gandarīšanas dienas, un kaisīja pār tiem pelnus, kas tika iegūti, sadedzinot iepriekšējā gada Palmu svētdienas procesijā nestos pasvētītos palmu zarus. Pa to laiku, kamēr ticīgie lūdzās septiņus gandarīšanas psalmus (Ps 6, Ps 32, Ps 38, Ps 51, Ps 102, Ps 130, Ps 143), gandarītāji grēku dēļ tika no baznīcas izraidīti līdzīgi kā Ādams, pirmais cilvēks, tika izraidīts no Paradīzes savas nepaklausības dēļ. Viņi nedrīkstēja ienākt baznīcā līdz Lielajai ceturtdienai, kad pēc 40 dienu gandarīšanas un sakramentālas absolūcijas, izlīga ar Dievu.