Menu:














PARASTĀ LITURĢISKĀ LAIKA POSMA VII SVĒTDIENA

x

Esiet žēlsirdīgi kā jūsu debesu Tēvs ir žēlsirdīgs”. (Lk, 6, 36)

        Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs. Šķiet, ka šajā vārdā rodama kristīgās ticības noslēpuma sintēze. Tas kļuva dzīvs, redzams un savu kulmināciju sasniedza Jēzū no Nācaretes. Tēvs, bagāts žēlsirdībā” (Ef 2,4), kad bija atklājis Mozum savu vārdu kā Dievs, līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās, bagāts mīlestībā un uzticībā” (Izc 34,6), nav pārstājis ļaut iepazīt dažādos veidos un dažādos vēstures momentos savu dievišķo dabu. Laikam piepildoties” (Gal 4,4), kad viss bija sagatavots saskaņā ar pestīšanas plānu, Viņš sūtīja savu Dēlu, no Jaunavas Marijas dzimušu, lai mums galīgā veidā atklātu savu mīlestību. Kas redz Viņu, redz Tēvu (sal.  14,9). Jēzus no Nācaretes ar savu vārdu, ar saviem žestiem un ar visu savu personu atklāj Dieva žēlsirdību.
       Mums vajag vienmēr kontemplēt žēlsirdības noslēpumu. Tas ir prieka, rāmuma un miera avots. Tas ir mūsu pestīšanas nosacījums. Žēlsirdība ir vārds, kas atklāj Vissvētās Trīsvienības noslēpumu. Žēlsirdība ir pēdējā un augstākā darbība, ar kuru Dievs nāk mums pretī. Žēlsirdība ir pamatlikums, kas mājo katras personas sirdī, kura ar godīgu skatienu uzlūko ikvienu brāli, ko satiek savas dzīves ceļā. Žēlsirdība  ir  ceļš, kas  vieno  Dievu un  cilvēku, jo atver sirdi cerībai vienmēr tikt mīlētam, neraugoties uz mūsu grēka robežām.
       „Žēlsirdība ir Dieva raksturiezīme. Viņa visvarenība izpaužas tieši žēlsirdībā”. Šie sv. Akvīnas Toma vārdi atklāj, ka dievišķā žēlsirdība nav vājuma pazīme, bet drīzāk Dieva visvarenības izpausme. Tieši tāpēc vienā no senākajām liturģijas  kolektām   atrodam   šādu    lūgšanu: “Dievs, Tava varenība vislabāk parādās, kad Tu apžēlojies un piedod. Dievs cilvēku vēsturē vienmēr būs kā tas, kurš ir klātesošs, tuvs, apredzīgs, svēts un žēlsirdīgs.

     “Pacietīgs un žēlsirdīgs” ir binoms, kas bieži atkārtojas Vecajā Derībā, lai aprakstītu Dieva dabu. Viņa žēlsirdīgā būtība ir sastopama konkrēti daudzajos pestīšanas vēstures darbos, kur Viņa labestība gūst virsroku pār sodīšanu un iznīcināšanu. Psalmi īpašā veidā izceļ šo dievišķās darbošanās lielumu:
Viņš piedod visas tavas vainas, dziedē visas tavas kaites, izglābj tavu dzīvību no bedres, tevi apņem ar labestību un žēlsirdību.” (Ps 103, 3-4) Vēl skaidrākā veidā cits psalms apliecina konkrētas žēlsirdības zīmes: Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs paceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešiniekus, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež.” (Ps 146,7-9) Un kā pēdējais, lūk, citi psalmista izteikumi: [Kungs] dziedē tos, kam satriektas sirdis, un apsaitē viņu brūces. (..) Pazemīgos Kungs pieceļ kājās, ļaundarus viņš nogāž pie zemes.” (Ps 147,3.6) Kopumā Dieva žēlsirdība nav abstrakta ideja, bet konkrēta realitāte, ar kuru Viņš atklāj savu tēvišķo un mātišķo mīlestību un savas būtības dziļumos ir aizkustināts par savu bērnu.
Fragments no: 
pāvests Francisks Misericordiae Vultus
      
   Ievietots: 10:07, 22.02.2019.                                                                                       radieceze.lv









































______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze