PARASTĀ LITURĢISKĀ LAIKA POSMA IV SVĒTDIENA
„Un visu acis sinagogā raudzījās uz Viņu. Bet viņš
tiem sāka runāt: „Šie Raksti, kurus jūs dzirdējāt, šodien ir piepildījušies.” (Lk 4, 20-21).
Ar šiem vārdiem Evaņģēlijs norāda uz Jēzus publiskās kalpošanas sākumu. Tas sākās sinagogā, kurā Viņu redzēja nu jau kā pieaugušo. Viņš bija kaimiņu un to cilvēku vidū, kurus viņš pazina, un, iespējams, tur bija pat daži no viņa bērnības “katehētiem”, kuri Viņam bija mācījuši Likumu. (..) Vārds, kas iepriekš tika pasludināts tikai kā apsolījums, tagad kļūst realitāte: „Šodien tas ir piepildījies”.
Jēzus atklāj Dieva “tagad”, kas nāk mūs satikt un aicina piedalīties Viņa tagadnē, lai „pasludinātu atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu (Lk 4, 18-19). Tas ir Dieva “tagad”. Tas kļūst klātesošs Jēzus personā: tam ir seja, tam ir miesa. Tā ir žēlsirdīga mīlestība, kas negaida ideālu vai perfektu situāciju, lai sevi parādītu, kā arī nepieņem attaisnojumus par savu parādīšanos. Dieva laiks ir tas, kas padara katru situāciju un vietu par īsto un pareizo. Solītā nākotne sākas un kļūst dzīva Jēzū.
Kad? Tagad. Tomēr ne visi, kuri klausījās jutās ielūgti vai aicināti. Ne visi Nācaretes iedzīvotāji bija gatavi ticēt kādam, ko viņi pazina un bija redzējuši, un kurš tagad aicināja viņus realizēt tik ilgi gaidīto sapni. (..)
Tas pats var notikt arī ar mums. Mēs ne vienmēr ticam, ka Dievs varētu būt konkrēts un parasts, tik tuvs un reāls, un daudz mazāk, ka Viņš varētu kļūt tik klātesošs un darboties caur kādu, piemēram, kaimiņu, draugu, radinieku. (..) Ir grūti pieņemt, ka „Dieva mīlestība var kļūt konkrēta, un vēsturē var tikt pieredzēta ar visām tās sāpīgajām un krāšņajām neveiksmēm” (Benedikts XVI, Vispārējā audience, 2005. gada 28. septembris).