Šīs svētdienas Evaņģēlija fragments stāsta par pirmo Jēzus paveikto brīnumu, tas ir, par vīna pavairošanu kāzās Galilejas Kānā un par nozīmīgo lomu, kāda šajā brīnumainajā notikumā bija Jēzus Mātei Marijai.

Viņa, lūgdama savu Dēlu: „Viņiem nav vīna,” (Jņ 2, 3) no jauna apstiprina: „Es esmu Kunga kalpone.” (Lk 1, 38) Marija ir pirmā, kura pamana, ka ir beidzies vīns. Taču viņa pati neko nedara, bet iet pie sava Dēla un lūdz. Marija nesaka: „Dariet, ko es jums teikšu,” bet gan: „Dariet visu, ko Viņš [Jēzus] jums teiks.” (sal. Jņ 2, 5) Marijas teiktie vārdi nav pavēle, bet gan aicinājums un lūgums; tie no jauna un jaunā veidā apliecina viņas teikto erceņģelim: „Lai man notiek pēc tava vārda.” (Lk 1, 38) Viņa saprot, ka Dievs vislabāk zina, kas cilvēkam visvairāk ir vajadzīgs, lai sasniegtu mūžīgo dzīvi.

 

Marija joprojām ir nomodā par saviem bērniem, kuriem trūkst “pestīšanas vīna”. Līdzīgi kā toreiz viņa veicināja Svētā Gara nākšanu pār apustuļiem, palīdzēja tiem sakopoties lūgšanai, tā arī mūsdienās viņa “parādās” atsevišķās valstīs, kā, piemēram, Fatimā vai Lurdā, lai viņas sirdsskaidrības, lēnprātības un pazemības iedvesmoti, mēs kļūtu viņas “apustuļi”, kuri dodas ceļā, lai visiem piedāvātu Jēzus Kristus dzīvi (sal. Pāvests Francisks, Apustuliskais pamudinājums „Evangelii gaudium”, 49).

 

Atcerēsimies, ka Marija ir mūsu Māte, kura mūs ļoti mīl. No viņas varam mācīties pazemību, mīlestību un drosmi. Bez tam, pateicoties attiecībām ar Dievmāti, varam uzturēt labas attiecības arī ar Baznīcu. Mūsu attiecībām ar Mariju jābūt kā bērna attiecībām ar māti. Ja to trūkst, tad mēs jutīsimies kā bāreņi. Tam, kurš aizmirst Māti – sevišķi grūtību brīžos –, kaut kā pietrūkst. Tāds cilvēks jūtas kā bārenis, kaut gan īstenībā viņš nav bārenis. Kad bērnam ir smagi, viņš vienmēr iet pie mammas. Ne velti, Dieva Vārds atgādina, lai mēs vienmēr būtu kā bērni savas mātes klēpī (sal. Ps 131, 2; sal. Pāvests Francisks, Uzruna tiekoties ar Pontifikālās Portugāļu kolēģijas locekļiem, 2017. gada 8. maijs).