Ziemassvētku
vigilijas (no latīņu valodas "vigilare" - "būt nomodā") vakariņas
ievada oblāšu laušana. Šīs ieražas pirmsākums ir pirmo kristiešu
tā saucamās agapes (agape - mīlestības mielasts). Pirms
svētās Mises tie sanesa pie altāra dažādas ēdamās dāvanas -
maizi, vīnu, augļus. Daļu no maizes un vīna izlietoja uzreiz, bet
pārpalikušais tika izlietots pēc Mises kopējam mielastam. Daļu no šī
mielasta dāvanām nosūtīja uz mājām tiem, kuri bija slimi vai kāda cita
iemesla dēļ nevarēja piedalīties svētajā Misē. Tas bija visu kopības un
mīlestības apliecinājums.
Oblātes cep no augstākā labuma kviešu miltu mīklas. Rietumos jau 4. gadsimtā šādas svētītas maizītes bīskapi sūtījuši viens otram kā mīlestības apliecinājumu. Ticīgie šādu priestera svētītu maizīti nesuši uz mājām. Vēl nesen plaši bija izplatīts ieradums kopā ar Ziemassvētku apsveikuma vēstuli sūtīt arī obklāti. Jaunākos laikos to aizvietoja Ziemassvētku kartiņa ar Betlēmes notikuma attēliem.
Kad dienā ir paveikti visi sagatavišanās darbi, pievakarē uzklāj Ziemassvētku vigilijas galdu. Uz galda noliek sausu sienu, kas simbolizē Betlēmes kūtiņu, tad to pārklāj ar baltu galdautu, kas, savukārt, simbolizē Jēzus baltos autiņus.
Kristus ir atstājis sevi zem maizes zīmēm, lai mēs ik dienas varētu smelties spēku Viņa mūžīgajā mīlestībā, tādēļ uz galdauta noliek oblātes - svētīto maizi, kas ir paša Kristus dāvātās mīlestības simbols. Dalīšanās mīlestībā izpaužas tajā, ka mēs cits citam esam tik labi kā dienišķā maize, no kuras mēs ik dienas varam ņemt un dalīties.
Tad
uz galda uzliek dažādus ēdienus, Vigilijs sveci, kas ir Kristus gaismas
jeb Kristus klātbūtnes simbols. Pēc galda sagatavošanas seko lūgšanas,
kuras parasti vada ģimenes galva - namatēvs.