2. FEBRUĀRIS - KUNGA PREZENTĀCIJA SVĒTNĪCĀ
Kunga prezentācijas svētku
liturģija mums vēstī, ka šajā rituālā, Kungs, četrdesmit dienas pēc savas
piedzimšanas, ne tikai ārēji pakļāvās senā likuma priekšrakstiem, bet patiesībā
Viņš ieradās, lai satiktos ar saviem ļaudīm, kuri gaidīja Viņu ticībā (sal. Romas Misāle, 2. februāris, Ienākšanas
Procesija, Ievadvārdi). Dieva ienākšanas savas tautas vidū rada prieku un
atjauno cerību.
Simeona dziesma ir ticīga cilvēka dziesma, kas, dienai beidzoties, var apgalvot: „Tā ir taisnība, cerība uz Dievu nekad neliek vilties” (sal. Rom 5, 5). Dievs mūs nekad nemaldina. Simeons un Anna savā vecumā ir spējīgi “iegūt” jaunu auglību, un viņi par to liecina dziesmā. Ir jādzīvo ar cerību, jo Kungs ir uzticīgs saviem solījumiem. Neveselie, ieslodzītie, tie, kas ir vieni, nabadzīgie, vecāki cilvēki, arī grēcinieki tiek aicināti dziedāt šo pašu cerības himnu. Jēzus ir ar viņiem, viņš ir ar mums (sal. Lk 4, 18-19).
Mēs esam saņēmuši šo cerības dziesmu kā mantojumu no mūsu tēviem. Viņu sejās, viņu ikdienas dzīves upuros mēs esam varējuši redzēt, kā šis slavinājums ir iemiesojies. Mēs esam mūsu tēvu sapņu mantinieki, cerības mantinieki, kura nelika vilties mūsu mātēm un tēviem, mūsu vecākajiem brāļiem un māsām. Mēs esam mūsu vecāku mantinieki, kuriem ir bijusi drosme sapņot. Un līdzīgi kā viņi, arī mēs vēlamies dziedāt: „Dievs nepieviļ; cerība uz Viņu neliek vilties.” Dievs nāk, lai satiktu savu tautu. Un mēs gribam dziedāt, pievienojoties Joēla pravietojumam, un attiecināt to uz sevi: „Es izliešu no sava garu pār visu miesu, un tavi dēli un meitas pravietos; vecākiem būs sapņi, un jauniešiem vīzijas.”(Jl 2, 28)
Atgriežoties pie Evaņģēlija fragmenta, vēlreiz pārdomāsim šo ainu. Protams, Simeona un Annas dziesma nebija pašapcere, viņu personīgās situācijas analīze, vai notikumu pārskatīšanas rezultāts. Viņu dziesmas pamatā ir cerība – cerības, kas viņus uzturēja viņu vecumā. Šī cerība tika atalgota, kad viņi sastapās ar Jēzu. Kad Marija ļāva Simeonam paņemt rokās apsolījuma Dēlu, vecais vīrs sāka dziedāt. Svinot patieso “liturģiju”, viņš izdzied savu sapni. Ikreiz, kad viņa [Marija] ienes Jēzu savas tautas vidū, tauta piedzīvo prieku. Jo vienīgi tas atdzīvinās mūsu prieku un cerību, vienīgi tas pasargās no dzīves, kuras pamatā ir “izdzīvošanas” mentalitāte. Tikai tas padarīs mūsu dzīvi auglīgu un saglabās mūsu sirdi dzīvu, ja atvēlēsim Jēzum īsto vietu mūsu dzīvē – savas tautas vidū.
Būt ar kopā ar Jēzu savas tautas vidū! Šī iemesla dēļ, „mēs sajūtam izaicinājumu atklāt un nodot citiem šo lielo noslēpumu – dzīvot kopā, sajaukties, satikties, sadoties rokās, atbalstīties citam pret citu, piedalīties šajā nedaudz haotiskajā ļaužu straumē, kas [ar Kunga palīdzību] var pārvērsties patiesā brālības pieredzē, vienotā karavānā, dievbijīgā svētceļojumā. (…) Ja mēs spētu iet šo ceļu, tas būtu tik labi, tik dziedinoši, tik atbrīvojoši, tik cerīgi! Ir labi iziet no sevis, lai savienotos ar citiem.” (Evangelii Gaudium, 87) Tas pārveido mūsu dzīvi un cerības slavas himnā.
Fragments no:
Pāvests
Francisks, Homīlija, 2017. gada 2. februāris
(netiešs
tulkojums)
Ievietots: 9:44, 01.02.2019. radieceze.lv