13. janvāris - kunga kristīšana
Pāvests
Benedikts XVI ir teicis, „ka Jēzus, ienākot pasaules vēsturē, uzņemas
savas tautas kārdinājumus, Mozus kārdinājumus. Viņš piekrīt svētīgajai
apmaiņai: Viņš ir ar mieru tikt izdzēsts no dzīvības grāmatas, lai
glābtu savu tautu (sal. Izc 32, 32). Tajā Jēzus būs Dieva Jērs, kas nes
pasaules grēkus. Viņš būs patiesais Mozus, kas ir „Tēva klēpī” (Jņ 1,
18), un uzlūkos Tēvu vaigu vaigā, lai atklātu cilvēkiem. Šīs pasaules
tuksnesī Jēzus ir „dzīvā ūdens avots” (Jņ 7, 38), jo Viņš ne tikai
izsaka vārdus, bet pats ir dzīvības Vārds, pats ir „ceļš, patiesība un
dzīvība” (Jņ 14,6).
Sasniedzis brieduma gadus, Jēzus uzsāk savu atklāto dzīvi, ejot uz Jordānas upi, lai saņemtu no Jāņa grēku nožēlas kristību. Ar šo simbolisko žestu Viņš mums atklāj pazemības ceļu, ko labprātīgi ir izvēlējies, lai izpildītu Tēva gribu. Kristības brīdī, Dieva Dēla pazemīgās mīlestības mirklī, kad atveras debesis un Svētais Gars redzamā veidā atklājas kā balodis, un balss pauž Tēva labo prātu, notiek Trīsvienības atklāšanās, kas apliecina Jēzus dievišķību – Viņš ir solītais Mesija.
Nikodemam Jēzus mācīja nepieciešamību piedzimt no augšienes, jo „kas no miesas ir dzimis, ir miesa, bet kas no gara, ir gars” (Jņ 3, 6). Šī “atdzimšana no augšienes”, kad, pateicoties dzīvības Garam, kas izliets pār mums, tiekam mazgāti Gara ūdenī un mums tiek dāvāta dvēseles un miesas nemirstība, notiek, pateicoties Kristības sakramentam. Tas nodrošina jaunas attiecības ar debesu Tēvu. Cilvēks ne tikai tiek atbrīvots no pirmdzimtā grēka, bet arī atdzimst kā Dieva bērns un tiek uzņemts Mātes Baznīcas klēpī. Cilvēks, kas Ādama un Ievas pārkāpuma dēļ bija kļuvis mirstīgs, pateicoties Kristības sakramentam, kļūst dievišķots un kļūst par debesu mantinieku.
Četras redzamas zīmes simboliski norāda uz jaunajām attiecībam ar Dievu. Pirmkārt, kristāmais tiek svaidīts ar eļļu. Tā ir svētītā eļļa, ko izmanto, lai svaidītu kristāmā galvu. „Kristāmais ir kļuvis par kristieti, tas ir, Svētā Gara svaidīto, iekļautu Kristū, kurš ir svaidīts par Priesteri, Pravieti un Karali” (sal. KBK, 1241). Otrkārt, „baltais apģērbs simbolizē, ka kristītais ir ietērpts Kristū: viņš ir augšāmcēlies ar Kristu” (sal. KBK, 1243). Treškārt, svece, kas aizdedzināta no Lieldienu sveces liesmas, nozīmē, ka Kristus ir apgaismojis jaunkristīto. Kristietis Kristū ir „pasaules gaisma” (sal. Mt 5, 14; KBK, 1243). Ceturtkārt, kristāmā ausis un mute ir svētītas (sal. Mk 7, 31-37) tāpēc, ka viņš dzirdēs Dieva Vārdu un ar muti apliecinās to, kam no sirds tic.
Ievietots: 9:20, 11.01.2019. radieceze.lv