Pāvesta Franciska vēstījums
XXIX Pasaules Jauniešu Dienās 2014

 „Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt 5,3)

 

Dārgie jaunieši,

cik spilgti maņā atmiņā ir iespiedusies mūsu tikšanās XXIII Pasaules Jauniešu Dienu laikā Riodežaneiro: ticības un brāliskuma lielie svētki. Brīnišķīgie Brazīlijas ļaudis mūs sagaidīja ar atplestām rokām, gluži kā Kristus-Pestītāja statuja, kas no Korkovado kalna noraugās lejup uz Kopakabanas pludmales varenajiem plašumiem. Šeit jūras krastā Jēzus vēlreiz atkārtoja savu aicinājumu katram no mums kļūt par viņa misionārajiem mācekļiem. Vai mēs šo aicinājumu uztversim kā vissvarīgāko lietu savās dzīvēs un sniegsim šo dāvanu citiem; tiem, kuri ir tuvu un tālu, līdz pat ģeogrāfiski un eksistencionāli attāliem mūsdienu pasaules nostūriem.

Nākamā pietura mūsu starpkontinentālajā jauniešu ceļojumā būs 2016. gadā Krakovā. Lai iezīmētu mūsu ceļojumu, nākamos trīs gadus es vēlētos kopā ar jums pārdomāt evaņģēliskās Svētības, ko lasām svētā Mateja Evaņģēlijā (5, 1 – 12). Šajā gadā gadā sāksim pārdomāt pirmo Svētību: „Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt 5, 3); 2015. gadā es iesaku pārdomāt: „Svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs” (Mt 5, 8); un noslēgumā, 2016. gadā, mūsu tēma būs: „Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi iemantos žēlsirdību”(Mt 5, 7).

1. Svētību revolucionārais spēks

Svētību lasīšana un pārdomāšana mums vienmēr ir priekpilns ieguvums! Jēzus tās pasludināja savā pirmajā lielajā sprediķī Galilejas jūras krastā. Bija sapulcējies ļoti liels pūlis, un Jēzus devās augšup kalnā, lai mācītu savus apustuļus, tāpēc tas ir pazīstams kā „kalna sprediķis”. Bībelē kalns tiek uzskatīts kā vieta, kur Dievs sevi atklāj. Jēzus, sprediķodams kalnā, atklāj sevi kā dievišķu skolotāju, kā jauno Mozu. Ko viņš mums saka? Viņš rāda mums dzīves ceļu; ceļu, ko viņš pats ir gājis, drīzāk, kurš ir viņš pats, un viņš iesaka to kā ceļu uz patieso laimi. Visā savā dzīvē, no dzimšanas Betlēmes stallītī līdz viņa nāvei uz krusta un augšāmcelšanās dienai, Jēzus sevī iemiesoja Svētības. Viņā tika piepildīti visi Dieva valstības solījumi.

Sludinot Svētības, Jēzus mūs aicina sekot viņam un ceļot kopā ar viņu pa mīlestības ceļu, kas vienīgais ved uz mūžīgo dzīvi. Tas nav viegls ceļš, tomēr Kungs nodrošina mums savu žēlastību un nekad mūs nepamet vienus. Dzīves laikā mēs sastopam ļoti daudzus izaicinājumus: nabadzību, bēdas, pazemojumus, cīņu par taisnību, vajāšanas, grūtības ikdienišķās sarunās, piepūli, lai paliktu uzticīgi savam aicinājumam uz svētumu, un daudzus citus. Bet, ja mēs atveram durvis Jēzum un ļaujam viņam būt daļai no mūsu dzīves, ja mēs ar viņu dalāmies savos priekos un bēdās, tad mēs baudīsim mieru un prieku, ko sniegt var vienīgi Dievs, kurš ir bezgalīgā mīlestība.

Jēzus Svētības mums sniedz revolucionāru jaunumu, pretēju modeli tam, kādu parasti piedāvā mediji un kā uzskata vairākums. Pasaulīgajai mentalitātei liekas muļķība tas, ka Dievs kļuva viens no mums un nomira uz krusta! Saskaņā ar šīs pasaules loģiku tie, kurus Jēzus sauc par svētīgiem, tiek uzskatīti par zaudētajiem un vājiem. Savukārt tiek cildināta uzvara par katru cenu, bagātība, varas augstprātība un pašapliecināšanās uz citu rēķina.

Jēzus aicina mūs, dārgie jaunieši, nopietni uztvert viņa skatījumu uz dzīvi un izvēlēties to ceļu, pa kuru vēlamies iet, lai sasniegtu patieso prieku. Tas ir liels ticības izaicinājums. Jēzus nebaidījās jautāt saviem mācekļiem, vai viņi patiesi grib sekot viņam vai arī viņi labāk izvēlas citu ceļu (sal. Jņ 6, 67). Sīmanis Pēteris drosmīgi atbildēja: „Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi” (Jņ 6, 68). Ja arī jūs gribat teikt Jēzum „jā”, jūsu dzīves kļūs jēgpilnas un auglīgas.

2. Drosme būt laimīgam

Ko nozīmē būt „svētītam” (grieķu valodā makarioi)? Būt svētītam nozīmē būt laimīgam. Es jums jautāju: „Vai jūs tiešām gribat būt laimīgi?” Laikā, kad mēs nemitīgi tiekam kārdināti ar veltīgām un tukšām laimes ilūzijām, mēs riskējam samierināties ar mazumu un „domāt šauri”, kad tiek runāts par dzīves jēgu. Tā vietā domājiet par ielām lietām! Atveriet savas sirdis! Kā reiz sacīja svētīgais Pjērs Džordžio Frassati (Pier Giorgio Frassati): „Dzīvot bez ticības, bez mantojuma, ko aizstāvēt, zaudēt nemitīgā patiesības aizstāvēšanas cīnā: tā nav dzīvošana, bet gan eksistēšana. Mēs nekad nedrīkstam vienkārši eksistēt, bet mums patiesi jādzīvo”(vēstule I. Bonini, 1925. gada 27. februārī). Pjēra Džordžio Frassati beatifikācijas dienā (1990. gada 20. maijā) Jānis Pāvils II savā sprediķī viņu nosauca par „Svētību vīru” (AAS 82 [1990], 1918).

Ja jūs esat patiesi ieskatīsieties savu siržu dziļākajās ilgās, jūs atklāsiet, ka jūsos mājo neremdināmas slāpes pēc prieka, un tas ļaus jums atmaskot un noraidīt „zemo cenu” piedāvājumus un pieejas, kas jūs ielenc. Ja mēs tiecamies vienīgi pēc panākumiem, baudas un īpašumiem un tos pārvēršam par saviem elkiem, mēs piedzīvosim uzmundrinošus mirkļus, iluzioru gandarījuma sajūtu, bet gala rezultātā mēs kļūsim paverdzināti, vienmēr neapmierināti, vienmēr vēlēsimies vairāk. Ir skumji redzēt jaunieti, kuram „ir viss”, bet viņš vājš.

Svētais Jānis, rakstot jauniešiem, sacīja: „Jūs esat stipri, un Dieva valstība mājo jūsos, un jūs esat uzvarējuši ļauno” (1 Jņ 2, 14). Jaunieši, kuri izvēlas Kristu ir  stipri: viņus uztur viņa vārds un viņiem nav vajadzības „piebāzt” sevi ar citām lietām! Esiet drosmīgi peldēt pret straumi. Esiet drosmīgi būt patiies laimīgi! Sakiet „nē” gaistošajai, virspusējai un „atkritumu” kultūrai, kas uzskata, ka jūs nespējat uzņemties atbildību un stāties pretī dzīves lielajiem izaicinājumiem!

3. Svētīgi garā nabadzīgie…

Pirmā svētība, nākamo Pasaules Jauniešu Dienu tēma, sauc garā nabadzīgos par laimīgiem jo viņiem pieder debesu valstība. Laikā, kad tik daudzi cilvēki ciešs ekonomiskās krīzes dēļ, varētu likties savādi saistīt nabadzību ar laimi. Kādā veidā mēs varam uzskatīt nabadzību par svētību?

Sākumā sapratīsim, ko nozmīmē būt „garā nabadzīgam”. Kad Dieva Dēla kļuva cilvēks, viņš izvēlējās nabadzības un sevis iztukšošanas ceļu. Kā savā vēstulē filipiešiem ir teicis svētais Pāvils: „Lai jūsos ir tas pats prāts, kas bija Kristū Jēzū, kurš, būdams Dieva veidā, neuzskatīja par ieguvumu būt līdzīgs Dievam, bet sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, kļūdams līdzīgs cilvēkam” (2:5-7). Jēzus ir Dievs, kurš atsakās no savas godības. Šeit mēs saskatām Dieva izvēli būt nabagam: „viņš bija bagāts un tomēr kļuva nabags, lai caur savu nabadzību darītu mūs bagātus” (sal. 2 Kor 8, 9). Šis ir noslēpums, ko mēs apdomājam, kad redzam Dieva Dēlu guļam silītē, un vēlāk uz krusta, kur viņa sevis iztukšošana sasniedz kulmināciju.

Grieķu valodā īpašības vārdam ptochÓs (nabadzīgs) nav vienīgi materiāla nozīme. Tas nozīmē „ubags” un tas ir jāuzlūko saistībā ar ebreju jēdzienu anawim, kas nozīmē „Dieva ubagi”. Tas aicina uz pazemību, savu ierobežojumu apzināšanos un eksistencionālu nabadzību. Anawim cer uz Dievu, un viņi zina, ka viņi var uz viņu paļauties.

Kā to skaidri redzēja Svētā Terēze no Bērna Jēzus, ka caur savu Iemiesošanos Jēzus ienāca mūsu vidū kā nabags, kuram jālūdz mūsu mīlestības. Katoliskās Baznīcas katehismā lasām, ka cilvēks ir „Dieva nabags” (Nr. 2559) un ka lūgšanā sastopas Dieva slāpes ar mūsējām (Nr. 2560).

Svētais Francisks no Asīzes lieliski izprata garā nabadzīgo svētības noslēpumu. Tik tiešām, kad Jēzus viņu uzrunāja caur lepras slimnieku un no krucifiksa, Francisks atpazina gan Dieva diženumu, gan savu niecību. Šajā lūgšanā nabaga Asīzes vīrs pavadīja vairākas stundas, jautājot Kungam: „Kas tu esi? Kas esmu es?” Viņš atteicās no pārpilnas un bezrūpīgas dzīves, lai salaulātos ar „nabadzību”, lai tādējādi varētu līdzinātieis Jēzum un sekot katram Evaņģēlija burtam. Francisks dzīvoja līdzinoties Kristum viņa nabadzībā un mīlestībā pret nabagiem – viņam šīs divas lietas bija nedalāmas – glužī kā divas monētas puses.

Jūs man varētu jautāt: „Ko mēs varam darīt, īpaši, lai padarītu garā nabadzību par dzīvesveidu, par reālu mūsu pašu eksistences sastāvdaļu?” Es atbildēšu, monot trīs lietas.

Vispirms centieties būt  brīvi attiecībā uz materiālajām lietām. Kungs mūs aicina uz evaņģēlisku dzīvesveidu, ko iezīmē atturība, atteikšanās no patēriņa sabiedrības ražas ievākšanas. Tas nozīmē rūpēties par būtisko un mācīties darīt bez visām nevajadzīgajām ekstrām, kas mūs ielenc. Distancēties no īpašnieciskuma, naudas elkdievības un citām izšķērdībām. Liksim Jēzu pirmajā vietā. Viņš var mūs atbrīvot no elkiem, kas mūs paverdzina. Paļaujieties uz Dievu, dārgie jaunieši! Viņš mūs pazīst un mīl, un nekad par mums neaizmirst. Gluži kā viņš rūpējas par lauka lilijām (sal. Mt 6, 28), tā viņš arī rūpējas, lai mums nekā netrūktu. Lai pārvarētu ekonomisko krīzi, mums jābūt gataviem mainīt savu dzīvesveidu un izvairīties no tik daudzām izšķērdībām. Tieši tāpat kā mums ir vajadzīga drosme būt laimīgiem, mums tā ir arī vajadzīga, lai dzīvotu vienkārši.

Otrkārt, ja mēs vēlamies izdzīvot šo Svētību savās dzīvēs, mums visiem ir jāizmaina veids, kā mēs uzlūkojam nabagu. Mums par viņiem ir jārūpējas un jābūt iejūtīgiem pret viņu garīgajām un materiālajām vajadzībām. Jums, jaunieši, es īpaši uzticu uzdevumu atjaunot cilvēku kultūrā solidaritāti. Saskaroties ar seniem un jauniem nabadzības veidiem – bezdarbu, migrāciju un dažāda veida atkarībām – mums ir pienākums būt možiem un rūpīgiem, izvaioties no kārdinājuma palikt vienaldzīgiem. Mums ir jāatceras visus tos, kuri jūtas nemīlēti, kuriem nav cerības uz nākotni un kuri ir ļāvušies mazdūšībai, ir vīlušies vai nobijušies. Mums ir jāiemācās būt ar nabagiem un nevis tikai ļauties skaistām runām par viņiem! Iesim viņus satikt, ieskatīties viņu acīs un ieklausīties viņos. Nabagi mums ir konkrēta iespēja sastapt pašu Kristu un apieskarties viņa cietošajai miesai.

Tomēr – un šis ir trešais punkts – nabagi nav tikai cilvēki, kuriem mēs varam kaut ko sniegt. Viņiem ir daudz, ko sniegt un mācīt mums. Mēs daudz esam mācījušies no nabagu gudrības! Padomājiet par to: XVIII gadsimta svētais Benedikts Jāzeps Labre (Benedetto Giuseppe Labré), kurš dzīvoja no žēlsirdības dāvanām, ko saņēma Romas ielās, kļuva par garīgo vadītāju visu kārtu cilvēkiem, ieskaitot muižniekus un prelātus.  Nabagi ir mūsu skolotāji pavisam redzamā veidā. Viņi mums atklāj, ka cilvēka vērtību nenosaka īpašumu skaits vai cik daudz naudas viņam ir bankā. Nabadzīga persona, persona, kurai trūkst materiālu īpašumu, vienmēr saglabā savu cieņu. Nabagi mums daudz var iemācīt par pazemību un paļāvību uz Dievu. Līdzībā par farizeju un muitnieku (sal. Lk 18, 9 – 14), Jēzus norāda muitnieku kā paraugu viņa pazemības un sevis kā grēcinieka atzīšanas dēļ. Atraitne, kura atdeva savus divus pēdējos grašus svētnīcas upurlādē, ir kā to devības paraugs, kuriem nav nekā, bet tie tomēr atdot visu, kas tiem pieder (Lk 21, 1 – 4).

4. … jo viņiem pieder debesu valstība

Jēzus Evaņģēlija centrālā tēma ir Dieva valstība. Jēzus ir Dieva valstība personā; viņš ir Emanuēls, Dievs-ar-mums. Un cilvēka sirdī ir valstība, Dieva suverenitāte, kas iesakņojas un aug. Vlastība vienlaicīgi ir gan dāvana, gan solījums. Tā jau mums ir dāvāta Jēzū, bet tomēr tai jāatklājas pilībā. Tāpēc mēs ikdienas lūdzam Tēvu: „Lai atnāk tava valtsība”.

Starp nabadzību un evaņģelizāciju pastāv cieša saikne, tāpat kā starp pagājušo Pasaules Jauniešu Dienu tēmu – „Tāpēc ejiet un māciet visas tautas” (Mt 28, 19) – un šī gada tēmu: „Svētīgi garā nabadzīgie, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt  5, 3). Kungs vēlas nabadzīgu Baznīcu, kas evaņģelizē nabagus. Kad Jēzus sūtīja misijā savus apustuļus, viņš tiem sacīja: „Neņemit ne zeltu, ne sudrabu, ne naudu savās jostās, ne arī ceļa somu, ne sandales, ne citas lietas; jo strādnieks ir savas algas cienīgs” (Mt 10, 9 – 10). Evaņģēliskā nabadzība ir pamatprasība Dieva valstības izplatīšanai. Visskaistākā un spontānākā prieka izpausme, ko esmu redzējis savas dzīves laikā, bija nabagam, kuram maz kas piederēja. Mūsdienās evaņģelizācija var pastāvēt tikai kā lipīga prieka rezultāts.

Mēs redzējām, ka garā nabadzīgo Svētība veido mūsu attiecības ar Dievu, ar materiālajiem labumiem un ar nabagiem. Sekojot Jēzus piemēram un vārdiem, mēs saprotam, cik daudz mums ir nepieciešams, lai mēs mainītos, lai loģika būt vairāk  dominētu pār iegūt vairāk! Svētie var mums palīdzēt labāk saprast Svētību dziļo nozīmi. Tā Jāņa Pāvila II kanonizācija, ko svinēsim Lieldienu II svētdienā, būs notikums, kas piepildīs mūsu sirdis ar prieku. Viņš būs lielisks Pasaules Jauniešu Dienu aizbildnis, kuras viņš atklāja un vienmēr atbalstīja, un svēto sadraudzībā viņš turpinās būt jūsu visu tēvs un draugs.

Šajā aprīlī būs trīsdesmitā gadadiena, kopš Pestīšanas Jubilejas krusts ir uzticēts jauniešiem. Šis Jāņa Pāvila II simboliskais akts bija sākums milzīgam jauniešu svētceļojumam, kas kopš tā laika ir šķērsojis piecus kontinentus. Daudzu atmiņās palikuši pāvesta vārdi, ko viņš teica 1984, gada Lieldienu svētdienā, ievadot šo žestu: „Dārgie jaunieši, noslēdzot Svēto Gadu, es uzticu jums šī Jubilejas gada zīmi: Kristus krustu! Nesiet to pa visu pasauli kā zīmi Kunga Jēzus mīlestībai pret cilvēci un sludiniet ikvienam, ka vienīgi Kristū, kurš nomira un augšāmcēlās no mirušajiem, var atrast pestīšanu un grēku piedošanu”.

Dārgie draugi, Magnificat, garā nabadzīgās Marijas dziedājums, ir  arī dziesma ikvienam, kurš dzīvo saskaņā ar Svētībām. Evaņģēlija prieks rodas sirdī, kas savā nabadzībā, priecājas un apbrīno Dieva darbus, līdzīgi kā Jaunava Marija, kuru „svētīgu” teiks visas paaudzes (sal. Lk 1, 48). Lai Marija, nabagu māte un jaunās evaņģelizācijas Zvaigzne palīdz mums izdzīvot Evaņgēliju, iemiesot savā dzīvē Svētības un vienmēr drosmīgi būt laimīgiem.

Vatikānā, 2014. gada 21. janvārī,

svētās Agneses, jaunavas un mocekles, piemiņas dienā