Ticības Mācības
kongregācija
Instrukcija Ad resurgendum cum Christo
par mirušo apbedīšanu un pīšļu saglabāšanu
kremēšanas gadījumā
1.
Lai augšāmceltos ar
Kristu, ir nepieciešams nomirt ar Kristu, ir nepieciešams "atstāt miesas mājokli un būt mājās pie Kunga" (2 Kor 5, 8). Ar instrukciju Piam et constantem,
kura tika izdota 1963. gada 5. jūnijā, Svētais Krēsls noteica, "lai ir
uzticīgi saglabāts ieradums apglabāt ticīgo miesas", tomēr piebilstot,
ka kremācija nav "pati par sevi pretrunā kristīgajai reliģijai", un
tiem, kuri izteikuši vēlēšanoss tikt kremētiem, netiek liegti sakramenti un
kristīgā apbedīšana ar noteikumu, ka šī izvēle netika izdarīta kā
apliecinājums kristīgo dogmu noliegšanai vai lai apliecinātu naidu pret
reliģiju un katolisko Baznīcu.[1]Vēlāk
šīs disciplinārās izmaiņas tika īstenotas un uzsvērtas Kanonisko likumu
kodeksā (1983) un Austrumu Baznīcu likumu kodeksā (1990).
Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā tika izplatīti aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām Bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālos un pastorālos iemeslus, kādēļ Baznīca dod priekšroku mirušo miesas apbedīšanai kā arī deva norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.
Ar laiku kremācijas prakse daudzās valstīs ātri izplatījās, un tanī pat laikā tika izplatīti aizvien jauni iemesli kremēšanai, kuri ir pret Baznīcas ticību. Pēc tam, kad tika uzklausīta Dievišķā kulta un Sakramentu disciplīnas kongregācija, Juridisko jautājumu pontifikālā padome līdz ar daudzām Bīskapu konferencēm un Austrumu bīskapu sinodēm, Ticības mācības kongregācija nolēma publicēt jaunu instrukciju, kuras mērķis ir no jauna apstiprināt doktrinālos un pastorālos iemeslus, kādēļ Baznīca dod priekšroku mirušo miesas apbedīšanai kā arī deva norādījumus attiecībā uz pīšļu saglabāšanu kremēšanas gadījumā.
2.
Jēzus
augšāmcelšanās ir kristīgās ticības pamatpatiesība, kura tika sludināta
jau no kristietības pirmsākumiem. Šī pamatpatiesība veido Lieldienu
noslēpuma esenci un būtību. "Vispirms es jums mācīju to, ko arī pats
saņēmu: ka Kristus saskaņā ar Rakstiem ir miris mūsu grēku dēļ, ka ir
apglabāts, ka trešajā dienā saskaņā ar Rakstiem ir augšāmcēlies un ka
Viņš parādījās Kēfam, bet pēc tam tiem Divpadsmit" (1 Kor 15, 3-5).
Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: "Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku." (Rom 6, 4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: "Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem jo caur cilvēku nāca dzīve, caur cilvēku - augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūst dzīvi Kristū." (1 Kor 15, 20-22)
Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet arī pareizi ir domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: "Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem." (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).
Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: "Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs."[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai neiznīcīgajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: "Mirušo augšāmcelšanās ir kristiešu ticība: ticot tam, esam vienoti."[3]
Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kristus mūs atbrīvoja no grēka un deva iespēju jaunai dzīvei: "Kristībā mēs līdz ar Viņu esam apbedīti nāvei, lai arī mēs dzīvotu jaunu dzīvi, tāpat kā Kristus ir uzmodināts no mirušajiem ar Tēva godības spēku." (Rom 6, 4) Augšāmceltais Kristus ir avots mūsu augšāmcelšanai, kuru mēs sagaidām nākotnē: "Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem jo caur cilvēku nāca dzīve, caur cilvēku - augšāmcelšanās no mirušajiem. Kā visi mirst Ādamā, tā visi atkal kļūst dzīvi Kristū." (1 Kor 15, 20-22)
Pareizi ir domāt, ka pastardienā Kristus mūs uzmodinās no mirušajiem, bet arī pareizi ir domāt, ka mēs jau savā ziņā esam uzmodināti no mirušajiem ar Kristu. Kristības sakramentā mēs esam iegremdēti Kristus nāves un augšāmcelšanās noslēpumā un sakramentāli esam asimilēti ar Viņu: "Reizē ar Kristu apbedīti kristībā un kopā ar Viņu augšāmcēlušies, pateicoties ticībai Dieva spēkam, kas Viņu uzmodināja no mirušajiem." (sal. Kol 2, 12) Vienoti ar Kristu Kristības sakramentā mēs jau reāli piedalāmies augšāmceltā Kristus dzīvē (sal. Ef 2, 6).
Pateicoties Kristum, kristīgajai nāvei ir pozitīva nozīme. Baznīca liturģijā lūdzas: "Taviem ticīgajiem dzīve nebeidzas, un, kad sairst šīs laicīgās dzīves miteklis, viņi iegūst mūžīgu mājokli debesīs."[2] Ar nāvi dvēsele tiek šķirta no miesas, bet augšāmcelšanās brīdī Dievs mūsu pārveidotajai miesai neiznīcīgajai miesai dos neiznīcīgu dzīvi, vienojot to ar mūsu dvēseli. Arī mūsu dienās Baznīca ir aicināta sludināt ticību augšāmcelšanai: "Mirušo augšāmcelšanās ir kristiešu ticība: ticot tam, esam vienoti."[3]
3.
Sekojot kristīgajai tradīcijai, Baznīca uzstājīgi iesaka, lai mirušo
miesas tiktu apbedītas kapsētās vai citās svētās vietās.[4]
Atcerēsimies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai. [6]
Atcerēsimies Kunga nāves, apbedīšanas un augšāmcelšanās noslēpumus, kuros atklājas kristīgās nāves būtība[5], apbedīšana ir viscienīgākais veids, kā paust ticību un cerību miesas augšāmcelšanai. [6]
Baznīca,
kas kā Māte pavada kristieti viņa šīszemes svētceļojuma laikā, upurē Tēvam
Kristū Viņa žēlastības bērnu un gulda zemes klēpī viņa mirstīgās atliekas, cerībā,
ka tas augšāmcelsies godībā.[7]
Apbedījot
ticīgo mirušo miesas, Baznīca apstiprina ticību miesas augšāmcelšanai[8]
un grib izcelt cilvēka miesas – personas, kuras miesa piedalās vēsturē,
integrālās daļas – augsto cieņu.[9]
Tātad nav pieļaujami uzskati un riti, kas ietver nāves kļūdainas koncepcijas:
nāve kā personas galīga anulēšana vai kā tās saplūšanas moments ar Māti dabu
vai Visumu, vai kā viens no reinkarnācijas procesa etapiem, vai kā galīgā
atbrīvošanās no miesas „cietuma”.
Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas ticīgo mirušo miesām, kuri kristībā kļuvuši Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus svēti izmantoja Gars daudzu labu darbu veikšanai”.[10]
Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]
Visbeidzot ticīgo mirušo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.
Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un ir pretstatā tendencei apslēpt vai piesavināties nāves notikumu un tās nozīmi priekš kristiešiem.
4. Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst pretoties ticīgā mirušā skaidrai vai saprātīgi paredzamajai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nesatur kristīgās doktrīnas objektīvo noliegšanu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]
Baznīca turpina dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].
Ja nepastāv kristīgajai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, ņemot vērā liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties, lai izvairītos no jebkāda ieļaunojuma vai reliģiskas vienaldzības.
5. Gadījumā, ja likumīgu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelnus normāli ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.
No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Ticīgie mirušie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].
Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā palīdz radiniekiem un kristiešu kopienai mazināt risku nelūgties par mirušajiem un nepieminēt tos. Turklāt tādā veidā izbēg no iespējas aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad reiz aiziet pirmās paaudzes, kā arī no neatbilstošām vai māņticīgām praksēm.
6. Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvojamajā mājoklī. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri būtu atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu Sinodei, var dot atļauju pelnu glabāšanai dzīvojamajā mājoklī. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina respekts un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.
7. Lai izvairītos no jebkura panteisma, naturālisma vai nihilisma pārpratuma, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē vai ūdenī, vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās, atceroties, ka tādiem rīcības veidiem nedrīkst būt par iemeslu higiēniski, sociāli vai ekonomiski apsvērumi, kuri varētu motivēt kremēšanas izvēli.
8. Gadījumā, ja mirušais būtu skaidri izteicis savu vēlmi tikt kremētam un viņa pelniem tikt izkaisītiem dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, ir jāatsaka izvadīšana, sekojot likuma normām.[16]
Pāvests Francisks Kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo Instrukciju, kura bija izstrādāta šīs Kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.
Roma, Ticības Mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.
Turklāt apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās vislabāk atbilst pietātei un respektam, kas pienākas ticīgo mirušo miesām, kuri kristībā kļuvuši Svētā Gara templis un kurus „kā instrumentus un traukus svēti izmantoja Gars daudzu labu darbu veikšanai”.[10]
Taisnīgais Tobijs tiek cildināts par nopelniem Dieva priekšā, apbedījot mirušos,[11] un Baznīca mirušo apbedīšanu uzskata par žēlsirdības darbu miesai.[12]
Visbeidzot ticīgo mirušo apbedīšana kapsētās vai citās sakrālās vietās veicina radinieku un visas kristiešu kopienas atceri un lūgšanu par mirušajiem, kā arī mocekļu un svēto godināšanu.
Ar miesas apbedīšanu kapsētās, baznīcās vai citās piemērotās vietās kristīgā tradīcija saglabāja komūniju starp dzīvajiem un mirušajiem un ir pretstatā tendencei apslēpt vai piesavināties nāves notikumu un tās nozīmi priekš kristiešiem.
4. Tur, kur higiēniskie, ekonomiskie vai sociālie iemesli liek izvēlēties kremāciju (bet šāda izvēle nedrīkst pretoties ticīgā mirušā skaidrai vai saprātīgi paredzamajai gribai), Baznīca neredz doktrinālus iemeslus, lai kavētu tādu praksi, jo nelaiķa kremēšana neattiecas uz dvēseli un nepretojas dievišķajai visvarenībai augšāmcelt miesu, tātad nesatur kristīgās doktrīnas objektīvo noliegšanu dvēseles nemirstības un miesas augšāmcelšanas jautājumos.[13]
Baznīca turpina dod priekšroku miesas apbedīšanai, jo ar to tiek izrādīta lielāka cieņa mirušajiem; tomēr kremācija nav aizliegta, „ja vien to neizvēlas kristīgajai doktrīnai pretēju iemeslu dēļ”[14].
Ja nepastāv kristīgajai doktrīnai pretēji motīvi, Baznīca pēc atvadu rita svinēšanas atbalsta kremēšanas izvēli, ņemot vērā liturģiskos un pastorālos norādījumus, sevišķi rūpējoties, lai izvairītos no jebkāda ieļaunojuma vai reliģiskas vienaldzības.
5. Gadījumā, ja likumīgu iemeslu dēļ tiek izvēlēta nelaiķa kremēšana, mirušā pelnus normāli ir jāglabā sakrālā vietā, t.i., kapsētā vai, ja tas ir atbilstoši, baznīcā vai pienācīgā vietā, ko šādam mērķim nosaka kompetentā Baznīcas autoritāte.
No pašiem sākumiem kristieši nolēma, ka viņu mirušie būs kristīgās kopienas lūgšanu un atceres objekts. Viņu kapi kļuva par lūgšanas, atceres un pārdomu vietām. Ticīgie mirušie ir Baznīcas daļa; tā tic sadraudzībai-komūnijai, „kura pastāv starp tiem, kas svētceļo virs zemes, mirušajiem, kas tiek šķīstīti, un svētlaimīgajiem debesīs – visi kopā viņi veido vienu vienīgu Baznīcu”[15].
Pelnu saglabāšana kādā sakrālā vietā palīdz radiniekiem un kristiešu kopienai mazināt risku nelūgties par mirušajiem un nepieminēt tos. Turklāt tādā veidā izbēg no iespējas aizmirst vai nerespektēt aizgājēju, īpaši tad, kad reiz aiziet pirmās paaudzes, kā arī no neatbilstošām vai māņticīgām praksēm.
6. Iepriekš minēto motīvu dēļ, nav atļauta pelnu glabāšana dzīvojamajā mājoklī. Tikai nopietnos un īpašos apstākļos, kuri būtu atkarīgi no vietējās kultūras īpatnībām, ordinārijs, piekrītot Bīskapu konferencei vai Austrumu Baznīcu bīskapu Sinodei, var dot atļauju pelnu glabāšanai dzīvojamajā mājoklī. Tomēr pelni nedrīkst tikt sadalīti dažādu ģimenes locekļu starpā, un vienmēr ir jānodrošina respekts un attiecīgi saglabāšanas apstākļi.
7. Lai izvairītos no jebkura panteisma, naturālisma vai nihilisma pārpratuma, netiek atļauta pelnu izkaisīšana gaisā, zemē vai ūdenī, vai kādā citā veidā, vai arī kremēto pelnu pārveidošana piemiņas lietiņās, dārglietās vai citās lietās, atceroties, ka tādiem rīcības veidiem nedrīkst būt par iemeslu higiēniski, sociāli vai ekonomiski apsvērumi, kuri varētu motivēt kremēšanas izvēli.
8. Gadījumā, ja mirušais būtu skaidri izteicis savu vēlmi tikt kremētam un viņa pelniem tikt izkaisītiem dabā ar nodomu noliegt kristīgo ticību, ir jāatsaka izvadīšana, sekojot likuma normām.[16]
Pāvests Francisks Kardinālam prefektam 2016. gada 18. martā piešķirtās audiences laikā ir apstiprinājis šo Instrukciju, kura bija izstrādāta šīs Kongregācijas kārtējās sesijas laikā 2016. gada 2. martā, un ir licis to publicēt.
Roma, Ticības Mācības kongregācija, 2016. gada 15. augusts, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.
Prefekts
+ Luijs F. Ladaria, S.I.
Thibicas titulārarhibīskaps
Sekretārs
[1] AAS 56 (1964), 822-823.
[2]
Sal. Romas Misāle, prefācija par mirušajiem, I
[3] Sal. Tertulliano, De resurrectione carnis, 1,1: CCL 2, 921
[4] Sal. KLK,
kan. 1176, § 3; can. 1205; ABLK, kan.
876, § 3; can. 868.
[5] Sal. Katoliskās
Baznīcas katehisms, n. 1681.
[6] Sal. Katoliskās
Baznīcas katehisms, n. 2300.
[7] Sal. 1Kor
15,42-44; Katoliskās Baznīcas katehisms,
nr. 1683.
[8]Sal. Svētais
Augustīns, De cura pro mortuis
gerenda, 3, 5: CSEL 41, 628.
[9] Sal. Vatikāna
II ekumeniskais koncils, Pastorālā Konstitūcija Gaudium et spes, nr. 14.
[10] Sal. Svētais
Augustīns, De cura pro mortuis
gerenda, 3, 5: CSEL 41, 627.
[11] Sal. Tob
2,9; 12,12.
[12] Sal. Katoliskās
Baznīcas katehisms, nr. 2300.
[13] Sal. Svētā
Ofīcija Augstākā Svētā Kongregācija, Instrukcija Piam et constantem, 1963. gada 5. jūlijā: AAS 56 (1964), 822.
[14] KLK, 1176. kan., 3. §; sal. ABLK, 876. kan., 3. §.
[15] Katoliskās
Baznīcas katehisms, nr. 962.
[16] KLK, kan. 1184; ABLK, kan. 876, § 3.