pāvesta franciska vēstījums lielajā gavēnī 2016
“Es gribu žēlsirdību nevis upurus” (Mt 9,13)
Žēlsirdības
darbi Jubilejas gadā
1. Marija – Baznīcas, kas evaņģelizē, ikona, jo
viņa pati ir evaņģelizēta
Jubilejas gada pasludināšanas bullā vērsos ar
aicinājumu “šī Jubilejas gada intensīvāk Lielo izdzīvot gavēni kā īpašu laiku
Dieva žēlsirdības svinēšanai un piedzīvošanai” (Misericordiae Vultus, 17). Ar aicinājumu klausīties Dieva Vārdu un
piedalīties iniciatīvā “24 stundas Kungam” gribēju likt uzsvaru uz Vārda
klausīšanās lūgšanā, sevišķi, pravietiskā Vārda primātu. Dieva žēlsirdība ir
patiešām pasaulei adresēts vēstījums, bet vispirms katrs kristietis ir aicināts
pats piedzīvot šo vēstījumu. Tāpēc Lielā gavēņa laikā sūtīšu Žēlsirdības
misionārus, lai tie visiem būtu Dieva tuvuma un piedošanas konkrētā zīme.
Saņēmusi erceņģeļa Gabriēla viņai adresēto
Labo Vēsti, Marija Magnificat slavas
dziesmā pravietiski cildina žēlsirdību, ar kādu Dievs viņu izvēlēja. Tā
Nācaretes Jaunava, kas tika apsolīta Jāzepam par līgavu, kļūst spoža Baznīcas
ikona – Baznīcas, kura evaņģelizē, jo pati tika un nemitīgi tiek evaņģelizēta,
pateicoties Svētā Gara darbībai, kurš darīja auglīgu viņas jaunavīgo klēpi. Praviešu
tradīcijā žēlsirdība ir patiesi cieši saistīta – kā to izsaka vārda
etimoloģiskā nozīme – tieši ar mātišķības dziļumiem (rahamim) un arī ar dāsnu, uzticīgu un līdzjūtīgu (hesed) labestību, kas tiek praktizēta
laulāto un vecāku un bērnu attiecībās.
2. Dieva derība ar cilvēkiem: žēlsirdības
vēsture
Dievišķās žēlsirdības noslēpums atklājas
Dieva derības ar Izraēļa tautu vēsturē. Patiesi, Dievs vienmēr sevi atklāj
bagātu žēlsirdībā, tādu, kurš visās situācijās ir gatavs izrādīt savai tautai
maigumu un dziļu līdzjūtību. Tas notiek īpaši visdramatiskākajos brīžos, kad ar
neuzticību tiek salauztas derības saites un ir nepieciešams tās ratificēt un
nostabilizēt taisnībā un patiesībā. Šeit mūsu priekšā ir īsta mīlestības drāma,
kurā Dievs spēlē tēva un nodotā vīra lomu, kamēr Izraēls spēlē neuzticīgā
dēla/meitas un līgavas lomu. Tieši ģimenes tēli – kā tas ir Osejas gadījumā
(sal. Os 1-2) – parāda, cik ļoti
Dievs grib saistīties ar savu tautu.
Šī mīlestības drāma savu virsotni sasniedz
Dēlā, kurš kļuva Cilvēks. Pār Viņu Dievs neierobežoti izlej savu žēlsirdību,
padarot to pat par “Iemiesoto Žēlsirdību” (Misericordiae
Vultus, 8). Jēzus no Nācaretes kā cilvēks ir patiesi Izraēļa dēls šī vārda
visīstākajā nozīmē. Un Viņš pilnībā īsteno katram ebrejam adresēto pavēli
klausīties Dievu – Shema, kas joprojām šodien ir Izraēļa
derības ar Dievu sirds: “Klausies, Izraēl! Kungs, mūsu Dievs, ir viens Kungs!
Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu sirdi, visu dvēseli un visu spēku!” (At 6,4-5). Dieva Dēls ir Līgavainis, kas
dara visu, lai iekarotu savas līgavas mīlestību, ar kuru Viņš saistās ar savas
beznosacījumu mīlestības saitēm, kas kļūst saskatāmas mūžīgās laulības derībā
ar viņu.
Tā ir apustuliskās kerigmas pulsējošā sirds, kurā dievišķā žēlsirdība ieņem centrālo
un fundamentālo vietu. Tas ir “Jēzū Kristū, kurš nomira un augšāmcēlās, Dieva
pestīšanu nesošās mīlestības skaistums” (Ap. pamud. Evangelii gaudium, 36). Tā ir tā pirmā vēsts, “ko mums jāklausās
aizvien no jauna dažādos veidos un ko vienmēr no jauna jāsludina katehēzē” (turpat, 164). Tāpēc žēlsirdība “atklāj
Dieva attieksmi pret grēcinieku, dodot viņam jaunu iespēju nožēlot, atgriezties
un ticēt” (Misericordiae Vultus, 21)
un tādējādi patiesi atjaunojot attiecības ar Viņu. Krustā sistajā Jēzū Dievs
grib aizsniegt grēcīgo cilvēku, pat ja tas būtu vistālāk attālinājies;
aizsniegt to tieši tur, kur tas nomaldījās un attālinājās no Viņa. Un Viņš to
dara cerībā, ka beidzot izdosies aizskart savas līgavas nocietināto sirdi.
3. Žēlsirdības darbi
Dieva žēlsirdība izmaina cilvēka sirdi un liek
tam piedzīvot uzticīgu mīlestību, kas, savukārt, padara viņu spējīgu būt
žēlsirdīgam. Tas katrreiz ir jauns brīnums, ka dievišķā žēlsirdība var pārņemt
katra no mums dzīvi, pamudinot mūs mīlēt savu tuvāko un dzīvinot to, ko
Baznīcas tradīcija dēvē par žēlsirdības darbiem miesai un dvēselei. Tie mums
atgādina, ka mūsu ticība īstenojas konkrētos ikdienas darbos, lai palīdzētu
savam tuvākajam miesas un dvēseles vajadzībās. Mēs tiksim tiesāti saskaņā ar
šiem darbiem: saskaņā ar to, vai būsim pabarojuši tuvāko, viņu apmeklējuši,
stiprinājuši, palīdzējuši viņam augt. Tāpēc es gribēju, “lai kristīgā tauta
Jubilejas gada laikā pārdomā par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tādā
veidā mēs atmodināsim savu sirdsapziņu, kas attiecībā uz nabadzības problēmu
bieži vien ir iemigusi, un aizvien vairāk iedziļināsimies Evaņģēlijā, kur nabagi
ir dievišķās žēlsirdības īpašie adresāti (turpat,
15). Patiešām, nabagā Kristus miesa “no jauna ir redzama kā izmocīta,
ievainota, šaustīta, izsalkusi, bēgļa miesa (...), lai mēs to atpazītu,
aizskartu un rūpīgi atbalstītu (turpat).
Tas ir nedzirdēts un ieļaunojošs noslēpums, caur kuru vēsturē turpinās
nevainīgā Jēra ciešanas. Viņš ir degošais krūms, kas deg nesavtīgā mīlestībā,
un kura priekšā mēs, tāpat kā Mozus, varam tikai novilkt sandales (sal. Izc 3,5); un vēl jo vairāk tad, kad šis
nabags ir mūsu brālis vai mūsu māsa Kristū, kas cieš savas ticības dēļ.
Šīs mīlestības, kas ir stipra kā nāve (sal. Dz 8,6), priekšā visnožēlojamākais ir
tas nabags, kurš sevi par tādu neatzīst. Viņš domā, ka ir bagāts, bet īstenībā
ir visnabadzīgākais no nabagiem. Un ja viņš tāds ir, tas ir tāpēc, ka viņš ir
grēka vergs. Grēks liek viņam izmantot bagātības un varu nevis, lai kalpotu
Dievam un citiem, bet lai noslāpētu sevī dziļo pārliecību, ka arī viņš ir nekas
cits kā ubagojošs nabags. Jo lielāka viņa rokās ir vara un jo lielākas
bagātības viņam pieder, jo lielāki kļūt šie aklie maldi. Viņš nonāk pat tik
tālu, ka negrib redzēt nabaga Lācaru, kurš ubago pie viņa mājas durvīm (sal. Lk 16,20-21) un atspoguļo Kristu, kas
trūkumcietējos ubago mūsu atgriešanos. Lācars ir iespēja atgriezties, ko Dievs
mums dāvā un ko mēs varbūt neredzam. Šo aklumu pavada augstprātīga visvarenības
ilūzija, kur ar ļaunu smīnu atskan šie dēmoniskie vārdi: “Jūs būsiet kā dievi,”
(Rad 3,5) kas ir ikviena grēka sakne.
Šāda ilūzija var kļūt arī par sociālu un politisku fenomenu, kā to parādīja 20.
gs. totalitārisma režīmi un kā to šodien parāda vienveidīgās domas un zinātniski
tehniskās ideoloģijas, kas mēģina Dievu padarīt nenozīmīgu un cilvēkus par
masu, ar ko var manipulēt. To šodien var parādīt arī grēka struktūras, kas ir
saistītas ar maldīgu attīstības modeli, kas tiek balstīts naudas elkdievībā. Savukārt
pēdējās rezultātā cilvēki un bagātākās sabiedrības kļūst vienaldzīgas attiecībā
uz nabagu likteni. Tās pat atsakās viņus redzēt un aizslēdz viņiem savas durvis.
Tātad šī Jubilejas gada Lielais gavēnis mums
visiem ir lieliska iespēja beidzot sakārtot savu dzīvi ar Dieva Vārda
klausīšanos un žēlsirdības darbiem. Ja ar miesas žēlsirdības darbiem savos
brāļos un māsās, kurus nepieciešams paēdināt, apģērbt, kuriem vajag dot pajumti
un kurus jāuzņem, mēs pieskaramies Kristus miesai, tad garīgie žēlsirdības
darbi – padoma došana, pamācīšana, piedošana, aizrādīšana, lūgšana – tiešākā
veidā skar mūsu kā grēcinieku stāvokli. Tāpēc miesas darbus un garīgos darbus
nekad nedrīkst šķirt. Patiešām, tieši saskaroties ar Krustā sistā Jēzus miesu
visnabadzīgākajos, grēcinieks kā dāvanu var saņemt apziņu, ka viņš pats ir
nekas cits kā nabaga lūdzējs. Pateicoties šim ceļam, “augstprātīgajiem”,
“varenajiem” un “bagātajiem”, par kuriem runā Magnificat, ir iespēja atzīt, ka arī viņus nepelnīti mīl Kristus,
kurš arī par viņiem tika piesists krustā, nomira un augšāmcēlās. Šī mīlestība
ir vienīgā atbilde slāpēm pēc laimes un bezgalīgās mīlestības, ko cilvēks
maldīgi domā remdēt ar zināšanu, varas un bagātību dieviem. Tomēr joprojām
pastāv risks, ka augstprātīgie, bagātie un varenie, aizvien ciešāk aizverot
savas durvis Kristum, kurš nabagajā cilvēkā turpina klauvēt pie viņu sirds
durvīm, beigās varētu pakļaut sevi pazudināšanai šajā mūžīgajā vientulības
bezdibenī, ko sauc par elli. Tādējādi viņiem un mums visiem no jauna atskan griezīgie
Ābrahama vārdi: “Viņiem ir Mozus un pravieši, lai viņi tiem klausa!” (Lk 16,29) Šī darbīgā klausīšanās mūs
vislabāk sagatavos Līgavaiņa, kurš nu ir augšāmcēlies un vēlas šķīstīt savu
nākamo Līgavu, kas gaida Viņa atgriešanos, galīgās uzvaras pār grēku un nāvi
svinēšanai.
Nepieļausim, ka šis Lielā gavēņa laiks, kas
ir labvēlīgs atgriešanās laiks, paietu tukšā! Mēs to lūdzam ar Vissvētākās
Jaunavas Marijas mātišķo aizbildniecību. Viņa bija pirmā, kura dievišķās
žēlsirdības priekšā, ko tā par velti saņēma, saskatīja savu niecīgumu (sal. Lk 1,48), atzīstot sevi par pazemīgo
Kunga kalponi (sal. Lk 1,38).
Vatikānā, 2015. gada 4. oktobrī
Svētā Asīzes Franciska svētkos
Francisks