gavēņa III svētdiena

Dārgie brāļi un māsas, Baznīca šodienas liturģijā vērš mūsu uzmanību ļoti fundamentālai tēmai, proti, patiesajam kultam.

Pēc kāzām Galilejas Kānā Jēzus ar mācekļiem ir Jeruzalemē, jo klāt ir jūdu Pasha, svētki, kad saskaņā ar bauslību, tauta svētceļo, lai templī saliktu upurus Dievam. Arī Jēzus ir templī, tomēr Viņa rīcība ir vairāk nekā dīvaina: Viņš izdzen tos, kas, šķietami, veicina kultu – baložu un vēršu tirgoņus, kā arī naudas mijējus. Faktiski šāda rīcība ir uzbrukums dzīvnieku upuriem, kas tika salikti Jeruzalemē. Varētu teikt, tas ir uzbrukums pastāvošajam kultam, upurēšanai kā tādai.

Un jūdu jautājums ir pamatots, proti, ar kādu zīmi tu attaisno savu rīcību, kas uzskatāma par sacelšanos pret Mozus likumu un Derības svēto kārtību? Tai jābūt dievišķai autoritātei, zīmei no Debesīm. Jēzus uz to atbild: „Nojauciet šo svētnīcu un es trijās dienās to uzcelšu” (Jņ 2, 18-19). Šajā, liekas tik vienkāršajā atbildē, Evaņģēlija autors ieliek dziļu domu, kas pēc viņa paša liecības, tiks uztverta un izprasta vienīgi pēc Augšāmcelšanās, tādējādi arī liekot „ticēt Rakstiem un vārdiem, ko Jēzus runājis” ( sal Jņ 2, 22).

Tikai tagad mācekļi saprot, ka tempļa nojaukšana notika nāvē uz krusta: saskaņā ar evaņģēlistu Jāni, Jēzus tika sists krustā brīdī, kad templī tika kauti Lieldienu jēri. Brīdī, kad Dēls pats kļūst par jēru, brīvprātīgi atdodot sevi Tēvam un arī mums, izbeidzas vecā kulta kārtība. Evaņģēlists tempļa uzcelšanu izsaka ar darbības vārdu egeiro, kas tiek lietos, lai apzīmētu Dieva iniciatīvu uzcelšanā no miroņiem.

Templis ir „nojaukts” un tagad Jēzus augšāmceltā miesa, Viņš pats, kļūst par patieso cilvēces templi, kurā notiek pielūgsme garā un patiesībā(Jņ 4,23). Bet gars un patiesība nav abstrakti filozofiski koncepti – Kristus ir Patiesība un gars ir Svētais Gars, kas no Dēla iziet. Jaunais templis – augšāmceltais Kristus – mūs pievelk, pārveido un apvieno. Tagad veidojas jauna kulta izpratne, kas kļūst daudz pieņemamāka visos laikos un vietās, proti, ka patiesais templis ir pats Jēzus.

Vēstule ebrejiem atgādina, ka Kristus vienreiz par visām reizēm caur savām asinīm ir ienācis debesu svētnīcā, lai visiem dāvātu pestīšanu (sal. Ebr 9,8-14). Savukārt evaņģēlists Lūkass atzīmē, ka Jēzus nāves brīdī Tempļa priekškars ir pārplīsis pušu (sal. Lk 23,45). Ar to tiek pateikts, ka ja Vecajā Derībā bija viena vienīga vieta, kur cilvēks varēja būt Dieva priekšā, tad ar Jēzus nāvi mums ir dota iespēja caur Viņu pašu atrast ceļu pie Dieva. Dzīvnieki un zemes augļi, kas Vecajā Derībā kalpoja par izlīguma upuri, tiek atcelti, vietā nāk Jaunās Derības sakramenti, kur no cilvēka tiek sagaidīts gandarīšanas gars un patiesa grēku nožēla. Cilvēka dvēsele Dieva priekšā ir daudz vērtīgāka par baložu pāri. Satriekta un pazemīga sirds ir Dievam patīkams upuris, kā to saka psalmists.

Ar savu rīcību, kas vēlāk kalpoja par vienu no aizturēšanas motīviem, Jēzus piepilda eshatoloģiskos laikus, tiek piepildīts mesiāniskais apsolījums, ka jaunās un mūžīgās derības templis ir pats Jēzus un vienīgi caur Viņu mēs varam nokļūt pie Tēva.

Jēzus ir arī šī jaunā tempļa pamatakmens, uz kura baltās pārējie – dzīvie akmeņi, kas esam mēs, kā tas tiek atgādināts pirmajā Pētera vēstulē (sal. 1 Pēt 2,4-10). Caur Kristības sakramentu mēs kļūstam par šiem dzīvajiem akmeņiem un veidojam šo jauno templi – Kristus Mistisko Miesu, kas ir Baznīca.

Par šī jaunās un mūžīgās derības kulta altāri ir kļuvis krusts – zīme, kas vieniem ir apgrēcība un citiem neprātība, kā to šodienas otrajā lasījumā atgādina tautu apustulis (sal. 1 Kor 1,23). Baznīca, reprezentēta mīļotā mācekļa un jaunavas Marijas tēlā, stāv krusta pakājē un cauri gadsimtiem saliek Svētās Mises Upuri. Golgāta kļūst par jauno templi, jo Jēzus nāves brīdī templī mītošā Dierva godība – shekina – pārceļas Krustāsistā personā.

Ir zīmīgi, ka krusts atrodas altāra centrā; tā priekšā nemitīgi notiek Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās piemiņa. Viss Baznīcas kults ir virzīts uz krustu; tas kalpo kā „liturģiskie austrumi”, no kurienes laiku beigās Kristus nāks savā godībā. Senajā Baznīcā priestera izsauciens: „Conversi ad Dominum” jeb „vērsti uz Kungu”, aicinot kopīgi vērst skatienu uz Austrumiem, izteica Kristus centrālo vietu kā Baznīcā, tā arī tās liturģijā. To mums īpašā veidā atgādina Mises ievaddziedājums: manas acis raugās vienmēr uz Kungu!

Šodien nereti jāuzdod jautājums: Vai nevarētu būt tā, ka, ja krusts mūsu draudzes dievnamā vairs nav centrā, ja tā vietu tīši vai netīši ir aizņēmis priesteris, tad mēs zaudējam šo „orientieri”, noslēdzamies sevī, jūtamies pašpietiekami un aizmirstam krusta realitāti?

Vērsīsim mūsu skatu uz Kunga krustu, uz Austrumiem, no kurienes Viņš nāks godībā laiku beigās, un krusta pakājē saliksim Dievam caur Jēzu Kristu Svētajā Garā patīkamu Upuri. Lai mūsu ikdienas gaitas ir liecība par krustā sistā un augšāmcelta Kunga klātbūtni. Āmen.

    Ievietots: 20:07, 07.03.2015.                                                                            pr. Mihails Volohovs