kristus augšāmcelšanās - notikums,
kas skar cilvēka nākotni
Kunga Augšāmcelšanās svinību lasījumi
Divi notikumi ir cilvēces vēstures neatņemamas
sastāvdaļas: piedzimšana un nāve. Tas, kas notiek cilvēku dzīvē starp šiem
diviem notikumiem, katrā atsevišķā gadījumā ir citādāks, tikai šie abi fakti
nemainās nekad: dzimšana un nāve ir konstantas un iekļauj cilvēka dzīves
vēsturi cietos, nepārkāpjamos un nepārvaramos rāmjos. Mūsu dzīve, mūsu ikdienas
pieredze cilvēka dzīvi tieši tā arī parāda – kā ierobežotu un neizbēgamai nāvei
nolemtu. Mēs rīkojam kristības, ejam uz bērēm, pastāvīgi reģistrējam grāmatās dzimšanas un nāves gadījumus, ierakstām tos kartotēkās, anketās, aptaujās. Šīs divas robežas, piedzimšana un nāve, ir pārliecinošas un acīmredzamas. Mēs zinām, ka no vienas puses nāk klāt, bet no otras iet prom. To visu var saskaitīt, un uz šīs pieredzes pamata bez lielas filozofēšanas esam gatavi pieņemt un ticēt, ka visa cilvēka dzīve iekļaujas tieši šādā formulā: cilvēks piedzimst, un cilvēks nomirst. Bet starp vienu un otru faktu notiek dažādi notikumi, brīžiem interesanti, priecīgi, brīžiem nelaimīgi, traģiski, sāpīgi, taču tie ir tikai gadījumi.
Arī Jēzus Kristus ir ierakstījis savu dzīvi šajos rāmjos. Pirms trim mēnešiem mēs svinējām Viņa Dzimšanas svētkus, Lielajā piektdienā atcerējāmies Viņa nāvi. Jēzus dzīve ir ierakstīta mūsu vēsturē kā konkrētas personas dzīve, kura ir ļāvusi sevi apcietināt, ieslodzīt un notiesāt uz nāvi.
Savai nāvei Jēzus izvēlējās laiku, kad Jeruzalemē atradās jūdi ne tikai no Palestīnas teritorijas, bet arī visas Romas impērijas un ārpus tās, no Ziemeļāfrikas, no Mazāzijas, no Vidusjūras salām. Viņi visi bija atnākuši uz Jeruzalemi, lai svinētu jūdu Pashas svētkus. Un viņi piedalījās tajā, kas notika Lielajā piektdienā Kalvārijā. Bet Pilāts – ierēdnis un liecinieks – aizsūtīja uz Romu ziņojumu par Kristus nāvi, un tādā veidā Jēzus tika iekļauts, ierakstīts cilvēces vēstures dokumentos.
Taču ar to viss nebeidzas. Jēzus visu to liecinieku acu priekšā, kuri redzēja Viņa nāvi, ierakstīja šajos rāmjos trešo faktu – pēc nāves augšāmcēlās. Tas ir notikums, kas skar nākotni. Mums, parastiem cilvēkiem, tas pagaidām ir tikai apsolījums. Kristus to daudzkārtīgi savas zemes dzīves laikā atkārtoja, bet pēc savas nāves šo apsolījumu piepildīja. Kapa apsargātāji tik ļoti bija pārliecināti par augšāmcelšanās realitāti, ka tie bija jāuzpērk ar pamatīgu naudas summu, lai viņi liecinātu pret Jēzus augšāmcelšanos.
Visi šie nāves liecinieki, bet īpaši tie, kuri redzēja Jēzu pēc nāves dzīvu: kapa sargi, Magdalēna, Pēteris un Jānis, un citi apustuļi, un tie 500 brāļi, par kuriem runā sv. Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem – viņi visi liecināja par Augšāmcēlušo tiem jūdiem, kuri bija ieradušies Jeruzalemē no visas toreizējās civilizētās pasaules un kuri pēc nedēļas, divām atgriezās savās dzīves vietās. Tādējādi vēsts par šo cilvēka dzīvē ierakstīto trešo faktu tika izplatīta plaši, ātri un skaļi. Ļoti ātri tā sasniedza Romu, Mazāziju, Ziemeļāfriku. Tik daudz vēstures.
Bet žēlastība un ticība parāda mums šī trešā fakta jēgu un nozīmi. Sv. Pāvils to ietver īsā apgalvojumā: „Kristus ir mūsu dzīvība.” Tas nozīmē, ka mūsu dzīvība vairāk ir Kristū nekā mūsos pašos. Pretēji tam, ko mēs ik dienas domājam, pretēji tam, ko ik dienas jūtam. Jo ikdienā domājam, ka mūsu dzīvība ir tur, kur darbojas plaušas, pukst sirds, kur veidojas domas, redz acis, dzird ausis.
Svētie Raksti saka, ka mūsu dzīvība līdz ar Kristu ir apslēpta Dievā. Un tas ir neparasti, ka mūsu dzīvība lielākā mērā ir ārpus mums nekā mūsos pašos. Saskaņā ar šo, nāve var uzbrukt tikai tam, kas ir mūsos pašos: sirdij, plaušām, visam fiziskajam ķermenim. Taču svarīgākā daļa – mūsu dzīvība, kas apslēpta Kristū – tā ir nāvei nesasniedzama, tā ir svarīgākā mūsu daļa, stipra un nemirstīga. Kad pienāks laiks, šī nemirstīgā daļa apvienosies ar to, kas tika nāves ievainots un sagrauts, un tiks pacelta un radīs savu mājvietu mūžīgajā Dievā.
Šī patiesība par Kristus un mūsu augšāmcelšanos ir mūsu ticības pamatpatiesība, jo „ja Kristus nebūtu augšāmcēlies, tad velta būtu mūsu ticība”.
Mēs neesam bijuši pie Kristus kapa kā tie sargi… Mēs neredzējām Viņu dārzā kā Magdalēna… Mēs nelikām rokas Viņa brūcēs kā Toms… Mēs nepriecājāmies par Viņu tā, kā tie 500 brāļi, kuri skatīja Jēzu dzīvu…
Mums ir palikusi to laiku liecība un mūsu ticība. Tādēļ secinājums ir vienkāršs – dedzīgi lūgties: „Tu, kurš nomiri un augšāmcēlies, Tu, kurā ir mana dzīvība un nemirstība, sargā manu ticību tā, kā var to sargāt Mīlestība, kas mīlēja līdz galam.” Tas, dārgie brāļi un māsas Kristū, lai ir mūsu kristīgais Alleluja.
Novēlu visiem līksmus un Dieva žēlastības apgaismotus Kunga Augšāmcelšanās svētkus!
Jānis Bulis
Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps
Rēzeknes – Aglonas diecēzes bīskaps
Ievietots: 10:14, 04.04.2015.