Fizisko pasauli pārklāj metafiziskā pasaule. Bieži ir tā, ka to, kas skar pārdabisko realitāti, sirds pazemībā mums jāataino ar vārdiem ,,nezinām, nesaprotam”. Dieva noslēpums ir lielāks par mūsu intelektuālajiem pētījumiem, ja vēl atzīmējam, ka cilvēks izmanto nevis 100%, bet vien dažus procentus no sava smadzeņu potenciāla. Tukšā kapa fakts pieprasa to interpretēt Svēto Rakstu gaismā, jo Baznīcas ticības augšāmcelšanai apstiprinājums rodams vārdos ,,saskaņā ar Rakstiem”, kā norāda sv. Pāvils.

Pagāna namā sv. Pēteris pasludina, ka ,,visi pravieši liecina par to, ka ikviens, kas Viņam [Jēzum] tic, Viņa vārdā saņem grēku atlaišanu.” (Apd 10,43) Pētera un pārējo apustuļu liecība ir tās liecības iesākums, kādu arī šodien sniedz Baznīca par Jēzu Kristu.

Jautājums, kā šo liecību par Kristus augšāmcelšanos nodot mūsdienu neopagāniem. Toreiz apustuļi izgāja ielās un sludināja Kristu. Šodien ļoti bieži šie neopagāni ir arī tie, kuri ik pa laikam tomēr atnāk uz baznīcu, bet viņu ticība ir neattīstītā fāzē. Viņu ticība nav tāda, lai šie cilvēki sirds degsmē sludinātu Jēzu citiem. Šodien Eiropa, var teikt, stāv krustcelēs. Relatīvisms domāšanā un tam attiecīgs dzīvesveids atņem cilvēkiem nākotnes perspektīvu. Daudzi ieticējuši moderniem saukļiem par ,,Dieva nāvi”, aizmirstot, ka šādas pārliecības par ,,Dieva nāvi” sekas ir cilvēka nāve – garīga, morāla nāve, kas cilvēkam atņem cilvēcību.

Šodien Baznīcas ticība ir to ticība, kuri, sākot ar apustuļiem, sludina, ka Kristus ir augšāmcēlies, un arī mēs reiz augšāmcelsimies. Kā šo vēsti, šo patiesību nodot mūsdienu katolim, kurš Baznīcā izturas kā supermārketā? Viņš grib, lai Baznīca, draudze sniegtu viņam pakalpojumus kristībā, laulībā, bērēs utt. bez viņa personīgajiem pienākumiem. Tā teikt, cilvēks atnāk nopirkt labu reliģisku ,,pakalpojumu”. Bet kā ir ar ticību šī cilvēka dzīvē, ikdienā? Kā Lieldienu vēsti ,,aiznest” līdz viņa sirdij, dvēselei?

Sv. Pāvils saka, lai meklējam ,,to, kas augšā, kur mājo Kristus pie Dieva labās rokas.” (Kol 3,1) Bet kā lai meklējam ,,to, kas augšā”, ja mūsu skatiens pievērsts zemei, laicīgām lietām, rūpēm?

Stāsta, ka tad, kad sengrieķu rakstnieks un domātājs Homērs zaudēja redzi, viņš atpazina cilvēkus, tiem pieskaroties. Bet sv. evaņģēlists Jānis raksta, ka apustuļi sludina to, ko redzēja viņu acis un kam viņi pieskārās. Sv. Toms tiek saukts par neticīgo Tomu, jo skaidri un gaiši pasaka, ka neticēs Kristus augšāmcelšanai, kamēr pats savām rokām nepieskarsies Jēzus brūcēm. Jēzus atgādina, ka ticība nav atkarīga no redzēšanas, bet ,,svētīgi tie, kuri neredzēja, bet ieticēja”. Mūsu dienu neticīgajiem tomiem ir iespēja satikt augšāmcēlušo Kungu Baznīcā – Vissvētākajā Sakramentā.

Vakar pie Kristus kapa bija monstrancē izlikts Vissvētākais Sakraments – klātesošs pats Dievs, Jēzus Kristus, bet turpat stāvēja cilvēki: cits, pagriezis muguru, vēroja cilvēkus; cits aktīvi pļāpāja, cits vispār nevērsa uzmanību Jēzus klātbūtnes faktam... Lūk, Dievs mūsu vidū ir tik klusā, diskrētā un nemanāmā veidā, ka cilvēks, stāvot no Viņa rokas stiepiena attālumā, Viņu neredz, nemana, nedzird. Var teikt, tas ir tāds garīgs aklums, summēts ar zināšanu trūkumu.

Baznīca ir grēcinieku Baznīca, bet Baznīcā grēcinieks var saņemt grēku atlaišanu, var pieskarties Jēzum sakramentos, jo, piemēram, Komūnijā ne tikai pieskaramies Dievam, bet Dievs ienāk mūsos.

Priecāsimies par Kunga Augšāmcelšanos, jo šīs svinības ļauj mums no jauna pamanīt Dieva lietas. Lai Lielās dienas prieks modina cerību to sirdīs, kuri pagaidām šo cerību balsta tikai redzamajās lietās! Āmen.

Rēzeknes – Aglonas diecēzes
bīskaps Jānis Bulis