vissvētākās jaunavas marijas
debesīs uzņemšanas svinības aglonā 2015
Apskatīt fotogrāfiju galeriju
Godātie brāļi! Cienījamās
amatpersonas! Dārgie brāļi un māsas!
Man ir liels prieks svinēt
Euharistiju Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos šajā skaistajā starptautiskajā svētvietā
Aglonā, kas ir Marijas godināšanas centrs visā Latvijā, jo īpaši apkārtējā
Latgales reģionā, kura iedzīvotāji labi pazīstami dēļ lepnuma, ar kuru kopj un
uztur savu tik seno ticību.
Es sveicu ar mīlestību un
pateicību V. E. monsinjoru Jāni Buli, Rēzeknes – Aglonas bīskapu un Latvijas
Bīskapu konferences prezidentu, V. Em. kardinālu Jāni Pujatu un visus pārējos
prelātus.
Esmu gandarīts sveikt V. E.
Raimondu Vējoni, Latvijas prezidentu, kā arī visas pārējās klātesošās valsts
amatpersonas. Brālīgs sveiciens arī kristīgo konfesiju un Baznīcu brāļiem, kuri
vēlējās pievienoties mums šajās svinībās.
Visus jūs, priesterus,
konsekrētās personas un klātesošos ticīgos, es mīļi sveicu un nododu mūsu Svētā
tēva Franciska mīlestību, tuvību un solidaritāti. Viņš mani sūtīja šeit, starp
jums, kā viņa pārstāvi jūsu valstī, lai es nodotu jums viņa tēvišķo apustulisko
svētību.
Neviens neredzēja Kunga
augšāmcelšanos un neviens neredzēja Kungu nākot, lai paņemtu Mariju uz debesīm.
Ir teikts, ka svētais Toms,
šaubu apustulis, nebija klāt dienā, kad nomira Marija. Kad nākamajā dienā viņš
satika savus biedrus, viņš tiem teica, ka gribot pēdējo reizi redzēt Mariju, un
lūdza atvērt kapu. Kad viņi to atvēra, pārsteigti konstatēja, ka tas bija
tukšs. Viņas ķermenis bija pazudis. Kopš tā laika katoļiem ticība Jaunavas
Debesīs uzņemšanai bija neapstrīdama patiesība.
Daži cilvēki apsūdz mūs,
katoļus, ka vairāk runājam par Mariju nekā par Jēzu, arī pielūdzam Mariju
vairāk nekā Jēzu.
Kādu dienu kāda sieviete
lūdzās Jaunavas statujas priekšā un neredzama vīrieša balss viņai čukstot
atkārtoja: “Pie Jēzus. Ne pie Marijas. Pie Jēzus.” Tad sieviete uzlūkoja
krucifiksu un teica: “Jēzu, paliec tagad kluss. Tagad es runāju ar tavu māti!”
Šodien ir Marijas Debesīs
uzņemšanas svētki, mēs gribam runāt uz Mariju un mēs gribam runāt par Mariju,
pazemīgo Kunga kalponi, saulē tērpto sievieti, viņu, kas ir jaunās Dieva tautas
simbols, viņu, kas savās miesās nesa Mesiju Karali, pirmo, kas baudīja pilnīgās
pestīšanas augļus. Marija nav ne dieviete, ne karaliene, tikai Jēzus māte un
Baznīcas māte.
“Kristus ir augšāmcēlies kā
pirmais no visiem,” pasludina Pirmā vēstule korintiešiem. Tikai Dievs var
iedibināt jaunu kārtību pasaulē, Viņam nav nepieciešama vardarbība, pietiek ar
maigo Svētā Gara dvesmu.
Lieldienas ir Kristus
augšāmcelšanās diena - pirmā, pirmie augļi, nāve uzvarēta, pelni pagodināti.
Lieldienas ir jaunās kārtības diena, godības diena.
Šodien sieviete ar divpadsmit
zvaigznēm nav vairs tikai simbols, viņa pārstāv augšāmcelšanās realitāti. Šī
privilēģija ir piešķirta Marijai, jo viņa bija pirmā kristiete. “Lai man notiek
pēc tavas gribas,” un viņa bija pirmā Labās Vēsts sludinātāja. “Mana dvēsele
slavē Kungu un mans gars priecājas Dievā, manā Pestītājā”. Marija bija
vispilnīgākā no visiem kristiešiem.
Mēs, katoļi, kas cīnāmies, lai
paliktu stingri ticībā, kas dzīvojam starp jā un nē Dievam, mēs svinam Debesīs
uzņemšanas svētkus un atjaunojam cerību, ka šī pirmā Marijas privilēģija nav
tikai viņai. Tā ir privilēģija, kurā mēs, visi kristieši, dalāmies.
Mēs visi būsim pagodināti.
Kristus un Marijas uzvara ir
arī mūsu uzvara.
Runāt par Mariju šajā svētku
dienā ir vērts tad, ja pamodināsim ticīgajos vērtības, kas mūs dara labākus, ja
atmodināsim iekšējo garīgumu, tāpat kā “Marija paturēja visas šīs lietas savā
sirdī”.
Runāt par Mariju - tā nav runa
par kādu slavenību, kā tas ir mūsu kultūrā, kura kļūst arvien vairāk
piesātināta un pat apsēsta ar banalitāti. “Patiesi dižens cilvēks dzīvo
realitātē un nevis tajā, kas ir virspusējs”. Runāt par Mariju nozīmē barot
dvēseli, meditāciju un lūgšanu, lai nekristu bērnišķīgās un pus pagāniskās
praksēs.
Marija šodien un daudzajos
kalendāra svētkos mums atgādina savu lomu: Nevajag ņemt vērā mani, bet “dariet,
ko Viņš, vienīgais Kungs un Pestītājs, jums teiks”.
Būt šeit, šajos Marijas
svētkos, un ticēt Jēzum Kristum nozīmē arī mainīt, pārveidot mūsu skatienu uz
cilvēku. Tam vajadzētu būt uzticības un cerības skatienam.
Cilvēciskā būtne ir pelnījusi
būt vienmēr pieņemta ar cieņu un mīlestību. Viņam ir tiesības netikt uzskatītam
par objektu vai kaut ko tādu, ar kuru var manipulēt pēc savas gribas. To nevar
padarīt par vienkāršu instrumentu citu labumam un viņu interesēm.
Persona ir labums pati sevī,
un jums vienmēr jāmeklē tās pilnīgo attīstību.
Daudzie cilvēka tiesību pārkāpumi
spēcīgi ievaino ikviena labas gribas cilvēka sirdsapziņu.
Šo tiesību avots un sintēze
savā ziņā ir reliģiskā brīvība, saprasta kā tiesības dzīvot savas ticības
patiesībā un saskaņā ar pašas personas transcendento cieņu.
Pēdējos laikos Baznīca jūt vajadzību
īpašā veidā atgādināt un aizstāvēt tiesības, kuras vieglprātības un bezjūtīguma
dēļ tiek nepareizi atspoguļotas vai manipulētas:
- tiesības uz dzīvību, kas
ir neatņemama bērna tiesību daļa - pēc ieņemšanas augt zem mātes sirds;
- tiesības brīvi dibināt un
dzīvot vienotā ģimenē un morālā viņu personības attīstību veicinošā vidē,
pieņemt un audzināt savus bērnus, darot tos atbildīgus, arī
dzimumaudzināšanas jomā;
- un tiesības uz darbu, lai
veicinātu zemes labumus un saņemtu sev un saviem mīļajiem nepieciešamo
atbalstu.
Attiecībā uz ģimeni Svētais
tēvs Francisks pēdējā Latvijas bīskapu vizītē “ad limina” 11. jūnijā gribēja
dalīties ar jūsu bīskapiem un caur viņiem ar jums visiem savās bažās, norādot:
„Stingrā apņēmība atbalstīt ģimenes, kas ir Dieva dāvana cilvēkam, lai vīrietis
un sieviete, kuri ir radīti pēc Viņa attēla, varētu sevi īstenot. Ģimene ir
„sabiedrības pamatšūna”, „kur iemācāmies sadzīvot, neraugoties uz atšķirībām,
un piederēt citiem, un kur vecāki nodot tālāk bērniem ticību” (apustuliskais
pamudinājums Evangelii gaudium, 66).
Tomēr esam spiesti konstatēt,
ka laulība šodien bieži vien tiek uztverta kā emocionāla iepriecinājuma forma,
ko var veidot vienalga kādā veidā un mainīt saskaņā ar katra izjūtām (sal.
turpat). Diemžēl šī sašaurinātā koncepcija iespaido arī kristiešu mentalitāti,
novedot pie tā, ka tiek meklēts atvieglojums, šķiroties vai dzīvojot
separācijā.
Mēs, garīgie gani, esam
aicināti izvērtēt, kā mēs sagatavojam jaunos saderinātos laulībām, kā arī, kā
mēs varam palīdzēt tiem, kuri dzīvo minētajā stāvoklī, lai tādējādi bērni
nekļūtu par pirmajiem upuriem un laulātie nejustos izslēgti no Dieva
žēlsirdības un Baznīcas rūpēm, bet saņemtu palīdzību savā ticības ceļā un
kristīgas bērnu audzināšanas darbā.
Ekonomiskā un sociālā krīze,
kuras virpulī tika ierautas arī jūsu zemes, diemžēl veicināja emigrāciju. Līdz
ar to jūsu kopienās bieži vien ir daudz vientuļu vecāku, kuriem nepieciešams
veltīt īpašu pastorālo uzmanību. Tēva vai mātes trūkums daudzās ģimenēs sagādā
lielākas grūtības otrajam laulātajam draugam visā, kas attiecas uz bērnu
audzināšanu. Šīm ģimenēm ir patiešām vērtīga jūsu uzmanība un jūsu priesteru
pastorālā mīlestība, kā arī darbīga kopienas klātbūtne.”
Dārgie brāļi un māsas,
turpiniet aizstāvēt dzīvību un cienīt ģimeni!
Baznīca jūs aicina būt par
dzīvības praviešiem un sniegt liecību, audzinot savus bērnus respektēt un
aizsargāt šīs vērtības, piedalīties jūsu kopienās, stiprinot līdzāspastāvēšanas
saites un veidojot politisko kopienu, kas atbalstītu un veicinātu cilvēka dzīvības
un viņa neaizskaramās cieņas ievērošanu.
Pirmdien daudzi no jums
atgriezīsies savā ikdienas dzīvē un parastajā darbā. Šajā ikdienas realitātē
mums visiem vajag iesaistīties, veidojot labāku tautu un pasauli, bagātu ar
vērtībām. Ar atjaunotu ticību, kas palīdz pārveidot mūsu dzīves par cerības
zīmi ikvienam, kas mums ir apkārt.
Dārgie brāļi un māsas, es
uzticu jūs Marijas, Debesīs uzņemtās, Vissvētākās Jaunavas mātišķai
aizbildniecībai, lai mēs turpinātu soļot, pārvarot grūtības, un varētu cīnīties
pret visu, kas degradē un iznīcina cilvēku līdzāspastāvēšanu un sociālo
harmoniju.
No sirds jūs svētīju, Svētā tēva vārdā dāvājot Viņa apustulisko svētību.