adventa III svētdienā baznīca mūs aicina priecāties

Adventa trešā svētdiena, tiek saukta par priecīgo svētdienu, jo Kunga Dzimšanas svētki ir tuvu. Evanģēlijs, kas ir priecīgā vēsts, ir prieka pasludinājums visiem cilvēkiem. Baznīca nav vieta, kur atrodas bēdīgi cilvēki, bet vieta, kur valda prieks, un tie, kuri ir bēdīgi, tajā rod patiesu prieku. Prieks, tāpat kā mīlestība un miers (sal. Gal 5, 22), ir Svētā Gara auglis. Svētais Gars, kurš ir vienīgais patiesa un dziļa prieka Avots, ir spējīgs dot šo Evanģēlija prieku. Šis nav tikai tāds parasts prieks vien, nav tāds, ko pasaule dot (sal. Jņ 14, 27), bet gan tāds, kas piepilda cilvēka sirds dziļumus. ,,Tam par iemeslu ir tas, ka mēs atrodam sevi Dieva apskautus un mīlētus, skaidro pāvests Francisks, ” jo patiess prieks var nāk tikai no Svētā Gara. Tikai Viņš spēj dot dziļu, pilnīgu un ilgstošu prieku, ko vēlas katra cilvēka sirds, ko var piedzīvot tikai attiecībās ar Dievu. Šāds prieks vienmēr ir saistīts ar mīlestību, jo tas nāk no Svētā Gara, kurš pats ir mīletības dāvana, Gara, kas atjauno cilvēkā mīlestību, novērš skumjas un dod prieku, prieku, ko mēs redzam ziedam Evaņģēlijā.      

Pasludināšanas laikā Marija tiek aicināta priecāties (sal. Lk 1, 28). Marija ir kā paraugs,  kādam jābūt cilvēkam, kurš gaida Svēto Garu. Apmeklēšanas laikā Elizabete tika piepildīta ar Svēto Garu un prieku (sal. Lk 1, 41). Marijas Magnificat izsaka viņas sirds aizkustinājumu, pazemīgu, skaidru un dziļu prieku, kas viņu piepilda (sal. Lk 1, 47). Šī līksmība turpinās, kad Jēzus tiek prezentēts templī. Arī Simeons brīdī, kad ierauga bērnu Jēzu, Svētā Gara ietekmē, sāk priecāties, Gara, kurš lika viņam ilgoties redzēt Mesiju, lika viņam doties uz templi (sal. Lk 2, 26-32). Jēzus savas publiskās dzīves laikā izpauda prieku un pateicību lūgšanā, kurā cildināja Tēva mīlošo laipnību (sal. Lk 10, 21). Viņš aicināja savus mācekļus palikt Viņa mīlestībā(sal. Jņ 15, 9), lai prieks viņos būtu pilnīgs (sal. Jņ 15, 11), lai pārvarētu kārdinājumus un skumjas. Tā ir Svētā Gara dāvana, kas nodrošināja mācekļiem lielu prieku, pat prieka pārpilnība. Svētais Lūkass apliecina, ka mācekļi, kuri bija saņēmuši solījumu par Svētā Gara dāvanu, Jeruzalemē atgriezās ar lielu prieku, un viņi pastāvīgi templī slavēja Dievu (sal. Lk 24, 52-53). Evanģēlija prieks, tas ir svētlaimes prieks, jo īpaši tiem, kuri ir noskumuši un vajāti (sal. Mt 5, 4; 10-12).

Turpretī, ja cilvēks ļauj skumjām ņemt virsroku, bēdājas, Svētajam Garam grūti dot patiesu prieku. Skumjas ir grēka avots, jo to pamatā ir novirzīšanās no Dieva, kas ir ikviena iepriecinājuma avots. Apustulis Pāvils mūs aicina būt līksmiem pat savās ciešanās (sal. Kol 1, 24). Taču neskatoties uz situāciju, kādā atrodamies, Dievs ir tas, kurš nāk mūs glābt un dot palīdzību, it īpaši tiem, kuri ir no sirds nobijušies. Kad mūsu dzīves ir kļuvušas sausas, kad pietrūkst Dieva Vārda ūdens un Viņa mīlestības Gara, Viņš nāk mūsu vidū, lai mūs stiprinātu, iedrošinātu, paceltu, un liktu tuksnesim un līdzenumiem ziedēt (sal. Is 35, 1). Tomēr, lai arī cik lielas būtu mūsu grūtības un apmulsums, mums nav atļauts būt tādiem, kas ir nokāruši galvu un šaubamies mūsu vājību priekšā. Tieši otrādi, mēs tiekam aicināti saņemties un iztaisnot savus nespēcīgos ceļus, būt drosmīgiem un nebaidīties, tāpēc ka Dievs vienmēr parāda mums savas žēlsirdības lielumu. Viņš vienmēr ir  ar mums, lai mums palīdzētu. Viņš ir Tēvs, kurš patiesi vēlas to, kas saviem bērniem ir  labākais, Viņš mūs mīl un tāpēc Viņš ir ar mums, lai mūs stiprinātu un palīdzētu mums iet uz priekšu. Pateicoties Viņa palīdzībai, mēs vienmēr varam visu sākt no jauna. Līdzīgi kā pazudušais dēls kāds varētu  sacīt:„ Nē, Tēvs, es esmu daudz grekojis, es vairāk neesmu cienīgs"(Lk 15, 19, ,,es nevaru visu sākt  no jauna!” Šādi izteikumi parasti nāk no ievainotas un izmisušas sirds. Taču žēlsirdīgais Tēvs vienmēr aicina sākt visu  no jauna. Viņš vienmēr mūs gaida, vienmēr ir tuvu, Viņš nepārstāj mīlēt un vēlas mums parādīt savu žēlsirdīgo mīlestību, vienmēr ir gatavs  piedot, dod spēku sākt no jauna! Viņš šo iespēju dod katram! To apzinoties, mēs esam spējīgi atkal atvērt savas acis, pārvarēt skumjas un asaras un dziedāt jaunu dziesmu (sal. Ps 98,1).  

Šis patiesais prieks, kas nāk no Svētā Gara, paliek pat pārbaudījumu laikā, pat ciešanās ( sal. 1. Kor  4, 11- 12). Kristiešu prieks, tāpat kā cerība, balstās uzticībā Dievam, pārliecībā, ka Viņš vienmēr tur savus solījumus. Pravietis Isajs pamāca tos, kuri ir pazaudējuši savu ceļu un kuriem grūtības sagādā paļauties Dieva uzticībai. Tie, kuri savā ceļā ir satapuši Jēzu, ir pieredzējuši prieku, kuru neviens un nekas nevar paņemt prom. Jēzus Kristus ir mūsu prieks! Viņa uzticīgā mīlestība ir neizsmeļama!

Jaunava Marija vienmēr palīdz mums steigties pretī Betlēmei, lai satiktu Bērnu, kurš ir dzimis mūsu dēļ, visu cilvēku pestīšanai un priekam. Viņa sagādā mums Evanģēlija prieku ģimenēs, darbā, draudzēs, it visur. 

Dievs cilvēku ir radījis priekam, nevis skumjām, tāpēc vēl jo vairāk šajos svētkos mēs esam aicināti ienākt Kunga priekā (sal. Mt 25, 21).

    Ievietots: 12:20, 10.12.2016.                                                                                             radieceze.lv