Menu:














Svētā tēva franciska vēstījums XXVII vispasaules 
slimnieku dienai 2019

„Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet” (Mt 10,8)
x          Dārgie brāļi un māsas, 
„Par velti esat saņēmuši, par velti dodiet” (Mt 10,8). Šos vārdus izteica Jēzus, kad sūtīja apustuļus izplatīt Evaņģēliju, lai Viņa valstība tiktu sludināta nesavtīgas mīlestības žestos.
    Sakarā ar XXVII Vispasaules Slimnieku dienu, kas sevišķi tiks svinēta Kalkutā, Indijā, 2019. gada 11. februārī, Baznīca – visu savu bērnu, īpaši slimo, Māte – atgādina, ka nesavtīgas dāvanas žesti, līdzīgi Labā Samarieša žestiem, ir evaņģelizācijas ticamākais ceļš. Slimnieku aprūpei ir vajadzīga profesionalitāte un jūtīgums, nesavtīgi, tūlītēji un vienkārši kā glāsts žesti, caur kuriem otrs jūt, ka viņš ir „dārgs”.

    Dzīvība ir Dieva dāvana, un kā aizrāda svētais Pāvils: „Kas tev pieder, ko tu neesi saņēmis?” (1 Kor 4,7) Tieši tāpēc, ka eksistence ir dāvana, to nevar uzskatīt par vienkāršu izmantošanu vai privātīpašumu, īpaši medicīnas un biotehnoloģijas sasniegumu priekšā, kuri varētu ievest cilvēku kārdinājumā manipulēt ar „dzīvības koku” (sal. Rad 3,24).

    Šķirošanas un vienaldzības kultūras priekšā es apgalvoju, ka dāvana tiek likta kā paraugs, kas spēj pretoties individuālismam un mūsdienu sabiedrības sašķelšanās [tendencei], lai piedāvātu jaunas saites un dažādas humānas sadarbības formas starp tautām un kultūrām. Dialogs, kas ir dāvanas priekšnosacījums, atver cilvēces izaugsmes un attīstības saskarsmes telpas, kuras spēj lauzt sabiedrības varas izmantošanas ierastās shēmas. Dāvāt nav tas pats kas dot, jo [šī darbība] var saukties par tādu tikai tad, kad dod sevi pašu; [tā] nevar būt reducēta tikai līdz īpašuma vai kāda objekta pārvietošanai. Tā atšķiras no došanas, jo ietver dāvanu no sevis [paša] un paredz lēmumu izveidot saistības. Tātad, pirmām kārtām, dāvana ir abpusēja atzīšana, kas ir sociālo saistību neatņemamais raksturs. Dāvanā ir Dieva mīlestības atspulgs, kas visaugstākā mērā atklājas Dēla Jēzus iemiesošanā un Svētā Gara nosūtīšanā.

    Katrs cilvēks ir nabadzīgs, trūcīgs un ubags. Kad piedzimstam, lai dzīvotu, mums ir vajadzīgas vecāku rūpes, līdzīgi arī katrā dzīves fāzē un etapā ikviens no mums nekad nevarēs pilnīgi atbrīvoties no cita [cilvēka] nepieciešamības un palīdzības, nekad nevarēs pats izrauties no nespēka ierobežojuma kādas personas vai lietas priekšā. Arī tas ir stāvoklis, kas raksturo mūs kā „radības”. Šīs patiesības godīgā atzīšana aicina mūs palikt pazemīgiem un drosmīgi praktizēt solidaritāti kā neaizvietojamu tikumu eksistencei.

    Šī apziņa mudina mūs darboties atbildīgi un uzliekot atbildību, runājot par labumu, kas vienlaikus ir privāts un kopīgs. Tikai tad, kad cilvēks apzinās sevi ne kā pasauli, kas ir pati par sevi, bet kā tādu, kurš pēc savas dabas ir saistīts ar visiem citiem, kas pēc būtības jūtas kā „brāļi”, ir iespējama sociālas solidaritātes prakse, kura balstās kopīgajā labumā. Mums nav jābaidās atzīt sevi par trūcīgiem un nespējīgiem dot visu, kas mums ir nepieciešams, jo vieni paši un saviem spēkiem vien mēs nevarēsim pārvarēt visus ierobežojumus. Nebaidīsimies no šīs atziņas, jo pats Dievs Jēzū noliecās (sal. Fil 2,8) un noliecas pār mums un pār mūsu nabadzību, lai palīdzētu un dāvātu tos labumus, kurus saviem spēkiem mēs nesaņemsim nekad.

    Indijas svinību kontekstā ar prieku un apbrīnu es vēlos pieminēt svēto Māti Terēzi no Kalkutas – mīlestības tēlu, kas padarīja redzamu Dieva mīlestību attiecībā uz nabadzīgajiem un slimajiem. Kā jau atzīmēju viņas kanonizācijas laikā, „Māte Terēze visā savā eksistencē bija dāsna dievišķās žēlsirdības dalītāja, būdama pieejama visiem caur cilvēka – vēl nedzimušā un atstātā – dzīvības pieņemšanu un aizstāvēšanu. [..] Viņa noliecās pār novājinātajām personām, kuras bija atstātas mirt ielu malās, atzīstot cieņu, ko Dievs viņiem ir dāvājis; viņa lika ieklausīties savā balsī zemes varenajiem, lai tie atzītu savu vainu [..] viņu pašu radītās nabadzības noziegumu priekšā. Viņai žēlsirdība bija „sāls”, kas piešķīra garšu katrai darbībai, un „gaisma”, lai izkliedētu to [cilvēku] tumsu, kuriem pat vairs nebija asaru, lai apraudātu savu nabadzību un ciešanas. Viņas misija pilsētu nomalēs un eksistences perifērijās paliek mūsu dienām Dieva tuvības nabadzīgākajiem starp nabadzīgajiem spilgta liecība” (Homīlija, 2016. gada 4. septembrī).

Svētā Māte Terēze mums palīdz saprast, ka par rīcības vienīgo kritēriju ir jābūt nesavtīgai mīlestībai pret visiem, neatkarīgi no valodas, kultūras, tautības vai reliģijas. Viņas piemērs turpina mūs vadīt, lai atvērtu prieka un cerības apvāršņus cilvēcei, kam trūkst sapratnes un jūtīguma, īpaši tiem, kas cieš.

                                    
    Cilvēciskais nesavtīgums ir ieraugs brīvprātīgo darbībai, kuri ir tik svarīgi sociāli-sanitārajā sektorā un dzīvo saskaņā ar Labā Samarieša garīgumu. Pateicos un iedrošinu visas brīvprātīgo apvienības [asociācijas], kas nodarbojas ar pacientu pārvešanu un aprūpi, kas rūpējas par asins, audu un orgānu nodošanu. Kāda sevišķā sfēra, kur jūsu klātbūtne pauž Baznīcas uzmanību, ir slimo tiesību aizsargāšana, īpaši to, kuri cieš no kādām patoloģijām un prasa speciālo aprūpi, neaizmirstot par sensibilizācijas un preventīvās [darbības] lauku. Fundamentāla nozīme ir jūsu brīvprātīgajai kalpošanai sanitārajās struktūrās un mājās, sākot ar sanitāro palīdzību un beidzot ar garīgo stiprinājumu. Šo palīdzību izmanto daudzi slimie, vientuļie, vecie cilvēki, kas ir trausli garīgi un fiziski. Es jūs mudinu turpināt būt par Baznīcas klātbūtnes zīmi sekularizētajā pasaulē. Brīvprātīgais ir nesavtīgs draugs, kuram var uzticēt pārdomas un emocijas; klausoties, tas rada apstākļus, lai slimais no pasīva aprūpes objekta kļūtu par aktīvu subjektu un abpusēju attiecību dalībnieku, kas spēj atgūt cerību un labāk sagatavoties terapijai. Brīvprātīgo kustība nodod [tālāk] dzīves vērtības, stāju un stilu, kuru centrā ir dāvāšanas raugs. Tādā veidā īstenojas aprūpes humanizācija.

Nesavtīguma dimensijai, pirmām kārtām, būtu jāanimē katoliskās sanitārās struktūras, jo tā ir evaņģēliskā loģika kvalificēt viņu darbību gan progresīvajās, gan sarežģītajās pasaules zonās. Katoliskās struktūras tiek aicinātas paust dāvāšanas, nesavtīguma un solidaritātes jēgu kā atbildi [tendencei] iegūt par jebkādu cenu; dāvāt, lai iegūtu; izmantot, nerēķinoties ar personām.

Es mudinu jūs visus dažādos līmeņos virzīt nesavtīguma un dāvāšanas kultūru, kas ir neaizvietojama, lai uzveiktu izdevīguma un atstumšanas kultūru. Katoliskajām sanitārajām struktūrām nevajadzētu pārvērsties par uzņēmumiem, bet jāaizstāv rūpes par personu vairāk nekā peļņu. Zinām, ka veselība ir saistīta ar attiecībām, ir atkarīga no sadarbības ar citiem, tai ir vajadzīga uzticība, draudzība un solidaritāte, tā ir labums, kuru „pilnībā” var izbaudīt, daloties ar to. Kristieša veselības indikators ir prieks no nesavtīgās dāvāšanas.

    Es jūs visus novēlu Marijai, Slimnieku Veselībai. Viņa mums palīdz dalīties ar saņemtajām dāvanām dialoga un savstarpējās palīdzības garā; dzīvot kā brāļiem un māsām, kas ir uzmanīgi pret citu [cilvēku] vajadzībām; prast dāvāt ar dāsnu sirdi, mācīties nesavtīgās kalpošanas prieku. Ar mīlestību visiem nododu savu tuvību lūgšanās un no sirds sūtu apustulisko svētību.

Vatikānā, 2018. gada 25. novembrī,
Mūsu Kunga Jēzus Kristus, Vispasaules Karaļa, svinībās                                            Francisks







































______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze