Dārgie brāļi un māsas,   

    katru gadu caur Māti Baznīcu Dievs „ļauj [dāvā] saviem ticīgajiem ar prieku, garā attīrītiem gatavoties Pashas svinēšanai, lai [...] pestīšanas noslēpumos [tie] smeltos jaunās dzīves Kristū pilnību” (Lielā gavēņa I prefācija). Tādējādi varam doties no Pashas uz Pashu pretī tās pestīšanas piepildījumam, kuru jau esam saņēmuši, pateicoties Kristus pashālajam noslēpumam: „Jo cerībā mēs esam atpestīti.” (Rom 8,24) Šis pestīšanas noslēpums, kas mūsos darbojas zemes dzīves laikā, ir dinamisks process, kurš iekļauj arī vēsturi un visu radību. Svētais Pāvils nonāk pie slēdziena: „Radība ar ilgām gaida Dieva bērnu parādīšanos.” (Rom 8,19) Tādā perspektīvā es vēlētos piedāvāt dažas pārdomas, kas tuvākajā Lielajā gavēnī pavadītu mūs atgriešanās ceļā.

1. Radības atpestīšana

     Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās Pashālā Triduum, liturģiskā gada kulminācijas, svinēšana ikreiz aicina mūs izdzīvot sagatavošanās posmu, apzinoties, ka mūsu kļūšana līdzīgiem Kristum (sal. Rom 8,29) ir Dieva žēlsirdības nenovērtējama dāvana.

        Ja cilvēks dzīvo kā Dieva bērns, ja dzīvo kā izglābta persona, kas ļauj sevi vadīt Svētajam Garam (sal. Rom 8,14) un prot atpazīt un praktizēt Dieva likumu, sākot ar ierakstīto tā [cilvēka] sirdī un dabā, tad viņš dara labu arī radībai, līdzdarbojoties tās pestīšanā. Tāpēc radības visstiprākā vēlēšanās – saka svētais Pāvils – ir Dieva bērnu parādīšanās, tas ir, to [bērnu parādīšanās], kam ir Kristus pashālā noslēpuma žēlastība un kas pilnībā izdzīvo tās augļus, kuri ir paredzēti, lai sasniegtu pilnīgo briedumu pašas cilvēka miesas pestīšanā. Kad Kristus mīlestība pārveido svēto dzīvi – garu, dvēseli un miesu –, tie slavē Dievu un ar lūgšanu, kontemplāciju, mākslu iesaista tajā [slavēšanā] arī radības, kā to brīnišķīgi parāda svētā Asīzes Franciska „Māsas Saules dziedājums” (sal. Enc. Laudato si’, 87). Bet šai pasaulē pestīšanas radītā harmonija vēl un vienmēr ir grēka un nāves negatīvā spēka apdraudēta. 

2. Grēka graujošais spēks 

         Tiešām, kad nedzīvojam kā Dieva bērni, tad bieži uzvedamies destruktīvi attiecībā pret tuvāko un citām radībām – kā arī attiecībā uz sevi –, vairāk vai mazāk apzināti uzskatot, ka varam tos izmantot pēc mūsu labpatikas. Tad pārmērība gūst virsroku, novedot līdz tādam dzīves veidam, kas pārsniedz robežas, kuras mūsu cilvēciskais stāvoklis un daba liek respektēt, un sekojot tiem nekontrolējamajiem lēmumiem, kuri Gudrības grāmatā tiek attiecināti uz bezdievjiem, tas ir, uz tiem, kam Dievs nav darbības pamats un kam nav cerības (sal. 2,1-11). Ja mēs neesam nemitīgi orientēti uz Pashu, uz Augšāmcelšanās apvārsni, ir skaidrs, ka prevalēs visa un tūlīt, turēt īpašumā arvien vairāk loģika.

      Zinām, ka ikviena ļaunuma cēlonis ir grēks, kas kopš savas parādīšanās starp cilvēkiem pārtrauca vienotību [komūniju] ar Dievu, ar citiem un ar radību, ar kuru esam saistīti vispirms savā miesā. Saraujot komūniju ar Dievu, tika bojāta arī harmonija starp cilvēciskajām būtnēm un ar vidi, kurā tās tika aicinātas dzīvot, tādējādi dārzs pārtapa par tuksnesi (sal. Rad 3,17-18). Runa ir par to grēku, kas liek cilvēkam pašam sevi iedomāties kā radības dievu, justies kā absolūtam saimniekam un izmantot to ne Radītāja gribētajam mērķim, bet personīgajām interesēm par zaudējumu radībām un pārējiem [cilvēkiem].

       Kad tiek atmests Dieva likums, mīlestības likums, tad beidz apstiprināties stiprākā likums pār vājāko. Grēks, kas mīt cilvēka sirdī (sal. Mk 7,20-23) un atklājas kā alkatība, tiecas pēc pārmērīgas labklājības, neinteresējas par citu un bieži vien arī par savu labumu – noved pie radības, personu un vides ekspluatācijas saskaņā to neapmierināmo kāri, kas katru vēlmi uzskata par tiesībām un agrāk vai vēlāk beidzas ar tā [cilvēka] iznīcināšanu, kurš caur šo dominēja.

3. Nožēlas un piedošanas dziedinošais spēks

         Tāpēc radībai ir neatlaidīga nepieciešamība, lai rastos Dieva bērni, kuri ir kļuvuši par „jaunu radību”: „Ja kas ir Kristū, tas ir jauna radība; vecās lietas ir pagājušas; lūk, dzima jaunas.” (2 Kor 5,17) Patiesi, ar viņu parādīšanos arī pati radība var „svinēt pashu”: atvērties jaunajām debesīm un jaunajai zemei (sal. Atkl 21,1). Ceļojums līdz Pashai [Lieldienām] mūs aicina atjaunot mūsu seju un mūsu kristiešu sirdi ar nožēlu, atgriešanos un piedošanu, lai varētu izdzīvot visu pashālā noslēpuma žēlastības bagātību.

        Šī radības „nepacietība”, šīs gaidas piepildīsies, kad atklāsies Dieva bērni, tas ir, kad kristieši un visi cilvēki noteikti ienāks šajās „ciešanās”, kas ir atgriešanās. Visa radība kopā ar mums ir aicināta iziet „no iznīcības verdzības, lai ienāktu Dieva bērnu godības brīvībā” (Rom 8,21). Gavēnis ir šīs atgriešanās sakramentālā zīme. Tas aicina kristiešus intensīvāk un konkrētāk iemiesot pashālo noslēpumu savā, ģimeņu un sociālajā dzīvē, īpaši ar gavēšanu, lūgšanu un nabagdāvanām.

     Gavēt - tas ir mācīties mainīt mūsu attieksmi pret citiem un pret radību: no kārdinājuma „aprīt” visu, lai apmierinātu savu alkatību, līdz spējai ciest mīlestības dēļ, kas spēj piepildīt mūsu sirds tukšumu. Lūgties, lai mācētu atteikties no sava es dievināšanas un pašpietiekamības, un atzīt sevi par tādiem, kam ir nepieciešams Kungs un Viņa žēlsirdība. Dot nabagdāvanas, lai izietu no trakuma dzīvot un krāt priekš sevis ar ilūziju nodrošināt sev nākotni, kas mums nepieder. Un tādā veidā atrast prieku iecerē, ko Dievs ielika radībā un mūsu sirdī – mīlēt Viņu, savus brāļus un visu pasauli, un šai mīlestībā rast patieso laimi.

        Dārgie brāļi un māsas, Dieva Dēla „gavēnis” ir ienākšana radības tuksnesī, lai tas atkal pārtaptu par komūnijas ar Dievu dārzu, kura bija pirms pirmdzimtā grēka (sal. Mk 1,12-13; Is 51,3). Mūsu Gavēnis lai ir šī paša ceļa atveidošana, lai Kristus cerību nestu radībai, kas „būs atbrīvota no iznīcības verdzības, lai ienāktu Dieva bērnu godības brīvībā” (Rom 8,21). Neļausim šim labvēlīgajam laikam paiet veltīgi! Lūgsim Dievu palīdzēt mums iet īstās atgriešanās ceļu. Atteiksimies no egoisma, no skatīšanās uz sevi, un pievērsīsimies Jēzus Pashai; pietuvosimies brāļiem un māsām, kas atrodas grūtībās, dalot ar viņiem savus garīgos un materiālos labumus. Tādā veidā, pieņemot tieši savā dzīvē Kristus uzvaru pār grēku un pār nāvi, mēs pievilksim Viņa pārveidojošo spēku arī pār radību.