Menu:
















Lieldienu LAIKA VI SVĒTDIENA 

x     „Es jums atstāju mieru, es jums dodu savu mieru; ne tā kā pasaule dod, es jums dodu” (Jņ 14, 27). Par kāda veida mieru Jēzus runā šajā Evaņģēlija fragmentā? Viņš nerunā par ārējo mieru, kas pastāv tādēļ, ka nenotiek kari un konflikti starp dažāda veida cilvēkiem vai nācijām. Par šāda veida mieru Viņš runā arī citos gadījumos, piemēram, kad saka: „Svētīgi ir miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva dēliem.”
    Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā Viņš runā par cita veida mieru – par iekšējo sirds mieru; personu, kura ir mierā pati ar sevi un Dievu. Tas ir skaidri redzams no tā, ko Jēzus nekavējoties pievieno šajā Jāņa Evaņģēlija fragmentā: „Lai jūsu sirdis neuztraucas un lai nebīstas!” Tas ir vissvarīgākais miers. Bez šī miera nevar pastāvēt nekāds cita veida miers. Miljards netīru ūdens pilienu nepadara okeānu tīru un miljards satrauktu siržu nepadara cilvēci mierīgu.
    Vārds, ko Jēzus izmanto ir „šalom”. Ebreji sveicināja viens otru ar šo vārdu un to dara joprojām. Jēzus pats sveicināja savus mācekļus ar to Lieldienu vakarā, un pavēlēja tiem cilvēkus sveicināt tādā pašā veidā: „Ikvienā mājā, kurā jūs ieiesiet, vispirms sakiet:„ Miers šim namam””(Lk 10, 5-6).

    Lai saprastu Kristus dotā miera nozīmi, mums ir jāieskatās Svētajos Rakstos. Bībelē „šalom” izsaka ko vairāk par vienkāršu kara un kārtības trūkumu. Tas norāda uz labklājību, atpūtu, noteiktību, panākumiem, godību. Raksti patiesībā runā par „Dieva mieru” (Flp 4, 7) un „miera Dievu” (Rom 15, 32). Miers nenozīmē tikai to, ko Dievs dod, bet arī to, kas Dievs ir. Vienā no savām himnām Baznīca Trīsvienību sauc par „miera okeānu”.

    Tas mums palīdz saprast to, ka sirds miers, pēc kā mēs visi ilgojamies, nekad nevar būt pilnīgi un pastāvīgi iegūstams bez Dieva, ārpus Viņa. Savā darbā “Dievišķā komēdija” Dante Aligjēri  visu šo apkopo šajā pantā, ko daudzi uzskata par skaistāko šajā darbā: „Mūsu miers ir Viņa gribā.”

    Jēzus mums liek saprast, kas ir pretējs šim mieram – uztraukums, trauksme, bailes: „Lai jūsu sirdis neuztraucas.” Viegli pateikt – kāds varētu iebilst. Kā mēs tiekam galā ar trauksmi un nemieru, rūpēm, kas mūs apgrūtina un neļauj baudīt mums mieru? Daži cilvēki sava temperamenta dēļ ir vairāk satraukti nekā citi. Ja ir kādas briesmas, viņi “iziet ārpus rāmjiem”; ja ir kādas grūtības, viņi tās palielina par 100%. Viss kļūst par iemeslu trauksmei.

    Evaņģēlijs neapsola, ka tiks novērstas visas šīs problēmas. Zināmā mērā tās ir daļa no mūsu kā cilvēku –, kuri esam pakļauti par mums daudz lielākiem spēkiem un briesmām – stāvokļa. Bet Evaņģēlijs norāda uz kādu līdzekli. Nodaļa, no kuras ir ņemts Svētdienas Evaņģēlija fragments, sākas ar vārdiem: „Lai jūsu sirdis nebīstas. Jūs ticat Dievam, ticiet arī man.” (Jņ 14, 1). Pretlīdzeklis ir uzticēšanās Dievam.

Pēc II pasaules kara tika publicēta grāmata ar nosaukumu “Pēdējās Vēstules no Staļingradas.” Tās bija Vācijas karavīru vēstules, kuri gaidīja pēdējo Krievijas uzbrukumu Staļingradai, kurā visi tika nogalināti. Vēstules tika aizgādātas ar pēdējo lidmašīnu, kura bija spējīga tās izvest ārā no pilsētas. Vienā no vēstulēm, kas tika atrastas pēc kara beigām, kāds jauns karavīrs rakstīja saviem vecākiem: „Es nebaidos no nāves. Mana ticība man dod šo skaisto pārliecību.”

    Tagad mēs zinām, ko Mises laikā mēs vēlam viens otram miera sveiciena brīdī. Mēs viens otram vēlam labklājību, veselību, labas attiecības ar Dievu, pašiem ar sevi un kaimiņu. Citiem vārdiem sakot, mēs viens otram vēlam sirdi, kura ir pildīta ar „Kristus mieru, kas pārspēj visu sapratni”. 

Pāvesta nama sprediķotājs R. Kantalamessa, O.F.M. Cap.
radieceze.lv

     















                                                                                                                               
                                                                                   
______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze