Lieldienu LAIKA IV jeb labā gana SVĒTDIENA
„Ja
kādreiz Viņš mums ļauj gūt “brīnišķīgu lomu”, tad tas ir tāpēc, ka vēlas, lai
mēs atklātu savu aicinājumu, kas izpaužas dažādi, un ka dzīvei nav jāpaliek
sapītai bezjēdzības tīklos un visā tajā, kas anestezē sirdi. Aicinājums nozīmē neapstāties
krastā ar tīkliem rokās, bet sekot Jēzum pa ceļu, ko Viņš mums paredzējis iet
mūsu pašu laimes un apkārtesošo labuma dēļ.” (pāvests Francisks, Vēstījums Lūgšanu
dienā par aicinājumiem, 2019. gada 13. janvāris)
- Vecajā Derībā Dievs tiek parādīts kā savas tautas Gans, bet Viņa tauta kā ganāmpulks: „Kungs ir mans Gans.” (Ps 23, 1) „Viņš ir mūsu Dievs, bet mēs – Viņa tauta, Viņa ganāmpulka avis” (Ps 95, 7). Tāpat arī pravietis Isajs, pravietojot par gaidāmo Mesiju, izmantojot gana tēlu, izsakās: „Kā gans Viņš baro savu ganāmpulku.” (Is 40, 11) Ar pravieša Ezehiēla starpniecību Dievs apsola, ka pats uzmeklēs un vedīs atpakaļ savas avis (sal. Ez 34, 11), kā arī glābs tās no tiem, kuri, izliekoties par ganiem, tās plosa (sal. Ez 34, 23).
- Gana tēls savu piepildījumu rod Jēzū Kristū. Viņš ir Labais Gans, kas iet meklēt pazudušo avi, Gans, kas, redzot lielo ļaužu pūli „kā avis, kam nav gana” (Mt 9, 36), iežēlojas par to. Savus mācekļus Viņš sauc par mazo ganāmpulciņu (sal. Lk 12, 32). Apustulis Pēteris Jēzu nosauc par dvēseļu Ganu (sal. 1 Pt 2, 25). Vēstulē ebrejiem Jēzus tiek dēvēts par Lielo Ganu (sal. Ebr 13, 20).
Katrs, kurš pazīst Jēzu, var teikt savā sirdī: „Jēzus pazīst mani un mīl mani nevis kādā abstraktā, bet tiešā manu vajadzību, vēlmju, ilgu un dzīves veidā. Viņš, kurš pazīst un mīl, vēlas arvien vairāk ieskaut savā žēlastībā un svētdarīt. Mīlestības dēļ Viņš sauc mūs vārdā, lūgšanas laikā paver jaunus plašumus garīgajai dzīvei, kā arī norāda uz mūsu nepilnībām. Tāpat Viņš sauc, kad vēlas izteikt rājienu vai šķīstīt, atbrīvot dvēseli no sausuma brīžiem, kad vēlas mierināt, iedrošināt un piepildīt ar jaunu degsmi. To visu Viņš dara, jo slāpst pēc mūsu mīlestības. Dzirdot Viņa saucienu, mūsu attieksmei jābūt kā mazai mīlošai aitiņai, kura pazīst sava gana balsi un tai seko.
Otra iezīme ir tāda, ka gans avīm dod dzīvību un to atdod par tām. Gans rūpējas par ganāmpulka dzīvi un uzturu, viss atkarīgs no viņa. Ja gans bija labs, avīm, atrodoties viņa aizsardzībā, ne no kā nebija jābaidās, un tās nekad nepiedzīvoja trūkumu. Ganiem bija pienākums sarūpēt ganāmpulkam ūdeni, rokot akas un ierīkojot tajās cisternas. Ilgākās apmešanās vietās ganāmpulkiem tika būvēti aploki, kuru vidū tika uzcelts aizsargtornis. Īsts gans negāja aiz ganāmpulka, to dzenot, bet gāja tam pa priekšu, un vienīgi viņa avis, kuras pastāvīgi bija izjutušas sava gana gādību, paļāvībā tam sekoja.
Plēsīgi zvēri un zagļi apdraudēja Izraēla tautas ganus. Briesmu brīžos bija redzama atšķirība starp labo ganu, kurš gana ģimenes ganāmpulku, un nolīgto ganu - algādzi, kurš strādāja tikai atalgojuma dēļ. Tāds gans nemīlēja ganāmpulku, bet, tieši otrādi, to ienīda. Kad algādzis sastapās ar briesmām, tas, cenzdamies glābt sevi, pameta ganāmpulku vilku un zagļu nežēlastībā. Turpretī labais gans drosmīgi stājās ienaidniekiem pretī.
Būt ganam – tas uzliek vairāk nekā pienākumu. Ganāmpulks ir gana mīlestības un rūpju objekts. Tādējādi gana uzupurēšanās ganāmpulka dēļ ir pilnīgi nesavtīga. Labais gans mīlestības dēļ ir gatavs drīzāk mirt nekā pamest ganāmpulku, turpretī algādzim aita ir tikai prece, ko vajag pieskatīt, lai vēlāk iegūtu vilnu un gaļu.
- radieceze.lv
______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze