Menu:














Lieldienu  LAIKA III SVĒTDIENA 

x       Lasot Evaņģēliju, kuru sarakstījis svētais Jānis, ir skaidrs, ka tas noslēdzas ar 20 pantu. Ja 21 pants tika pievienots vēlāk, rodas jautājums: kādēļ evaņģēlists vai kāds no viņa mācekļiem juta nepieciešamību no jauna aktualizēt patiesību par Kristus augšāmcelšanos?
      Mācība, kas izriet no šīs Evaņģēlija rindkopas, ir tāda, ka Jēzus ir augšāmcēlies ne tikai „tā starp citu”, bet patiesi, jaunā miesā. Un, iespējams, atsaucoties uz šo epizodi, Pēteris vēlāk Apustuļu darbos teiks: „Pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušajiem, mēs kopā ar Viņu ēdām un dzērām” (Apd 10, 41)
    Jāņa Evaņģēlijā Jēzus dialogs ar Pēteri seko pēc ainas, kurā Viņš, kopā ar  apustuļiem ēd ceptas zivis. Trīs jautājumi: „Vai tu mani mīli?” Trīs atbildes: „Tu zini, ka es Tevi mīlu.” Trīs secinājumi: „Baro manas avis!”

    Ar šiem vārdiem Jēzus Pēterim piešķir de facto – un saskaņā ar katolisko interpretāciju, viņa pēctečiem – augstāko un universālo ganītāja amatu, kas ietver visu Kristus ganāmpulku. Viņš piešķir viņam primātu, ko Viņš apsolīja, sakot: „Tu esi Pēteris un uz šīs klints es uzcelšu savu Baznīcu. Tev es došu debesu valstības atslēgas.”(Mt 16, 18-19)
   Visaizkustinošākais šajā Evaņģēlija fragmentā ir tas, ka neskatoties uz Pētera –, kurš solīja, ka nekad Viņu nenodos, pat ja nāktos atdot savu dzīvību (sal. Mt 26, 35) – neuzticību, Jēzus paliek uzticīgs savam apsolījumam.
    Jēzus trīskāršais jautājums ir skaidrojams kā Viņa vēlme dot Pēterim iespēju atcelt savu trīskāršo Jēzus noliegšanu Viņa ciešanu laikā.
    Dievs vienmēr dāvā cilvēkiem otru iespēju, un bieži vien trešo, ceturto un neskaitāmo iespēju. Viņš neizdzēš cilvēkus no savas grāmatas pēc viņu pirmās kļūdas.
   Ko tas mums vēstī? Jēzus uzticība un piedošana darīja Pēteri par jaunu cilvēku – spēcīgu, uzticīgu līdz nāvei. Viņš baroja Kristum ticīgos grūtajos Baznīcas sākuma brīžos, kad bija nepieciešams atstāt Galileju un staigāt pasaules ceļus.
     Pēteris, galu galā, būs spējīgs turēt savu solījumu, proti,  atdot savu dzīvību Kristus dēļ. Ja mēs mācītos Kristus attieksmi pret Pēteri, proti, uzticētos citiem, – pat pēc tam, kad viņi ir pieļāvuši kļūdu, – pasaulē būtu daudz mazāk neveiksmju un atstumtu cilvēku!
   Jēzus un Pētera dialogs būtu jāattiecina uz katru no mums. Svētais Augustīns, komentējot šo Evaņģēlija fragmentu, saka: „Izjautādams Pēteri, Jēzus izjautā arī katru no mums.” Jautājums: „Vai tu mani mīli?”, ir adresēts ikvienam māceklim.
     Kristietība nav tikai doktrīnu un paradumu kopums; tā ir kaut kas daudz intīmāks un dziļāks. Tās ir draudzīgas attiecības ar Jēzu Kristu. Daudzas reizes savas zemes dzīves laikā Viņš jautāja cilvēkiem: „Vai jūs ticat?”, bet nekad: „Vai tu mani mīli?”. Viņš to dara tikai tagad – pēc tam, kad ar savām ciešanām un nāvi ir pierādījis to, cik ļoti Viņš mūs mīl.
     Jēzus tiek mīlēts, kad tiek kalpots citiem: „Vai tu mani mīli? Baro manas avis”. Viņš nevēlas gūt sev labumu no šīs mīlestības augļiem, bet vēlas, lai to gūst Viņa avis. Viņš ir Pētera mīlestības saņēmējs, bet nav tās mantinieks (kurš gūst no tās labumu). Tas ir tā, it kā viņš teiktu Pēterim: „Ņem vērā, to, ko tu dari manam ganāmpulkam, tu dari arī man.”

    Tas skar arī mūs. Mūsu mīlestībai pret Kristu nevajadzētu būt kaut kam privātam un sentimentālam, tai vajadzētu izpausties kalpošanā, laba darīšanā cietiem. Svētā Terēze no Kalkutas bieži teica: „Mīlestības auglis ir kalpošana, un kalpošanas auglis ir miers.”

 Pāvesta nama sprediķotājs R. Kantalamessa, O.F.M. Cap.

radieceze.lv

     










                                                                                                                                     
                                                                                   









______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze