Lūgums, kuru Jēzus
izsaka sievietei
no Samarijas -
„Iedod man padzerties” (Jņ 4, 7) pauž Dieva iejūtību pret katru
vīrieti un sievieti, un vēlmi mūsu sirdīs atdzīvināt ilgas pēc šīs dāvanas
(sal. Jņ 4, 14). Šī Svētā Gara
dāvana, kura kristiešus pārveido par patiesiem pielūdzējiem, dara mūs spējīgus
lūgt Tēvu garā un patiesībā (sal. Jņ 4,
23). Vienīgi šis ūdens spēj remdēt slāpes pēc labsirdības, patiesības un
skaistuma. Tikai šis ūdens, ko piedāvā un vēlas dot Dieva Dēls, var apūdeņot
mūsu nemiera pilnos dvēseles tuksnešus (sal. Pāvesta emeritus Benedikta XVI Vēstījums 2011. gada Lielajā gavēnī).
Lai labāk saprastu
lasījuma fragmenta no Izceļošanas grāmatas 17, 3-7 nozīmi, ir jāatsauc atmiņā
notikumi, kas risinājās pirms tam. Dieva izredzētā tauta pēc izceļošanas no
Ēģiptes, tuksnesī, piedzīvojot izsalkumu, sāka kurnēt pret Mozu un Āronu (sal. Izc 16, 2). Dievs, uzklausīdams Mozus
lūgšanu, no debesīm lika krist maizei (sal. Izc
16, 4). Izsalkums tika remdēts, bet tagad radās jauns izaicinājums - dzeramā
ūdens trūkums (sal. Izc 17, 1). Tā kā
„ūdens trūkuma dēļ tauta
bija izslāpusi un kurnēja pret Mozu” (Izc
17, 2), viņš kārtējo reizi vērsās pēc palīdzības pie Dieva (sal. Izc 17, 4).
Šī tēma turpinās arī šīs
dienas evaņģēlija fragmentā par samariešu sievietes tikšanos ar Jēzus pie akas (sal.
Jņ 4, 5-42). Kaut arī aka, kas
atradās Samarijas “sirdī” bija publiska vieta, kopīga gan vīriešiem, gan sievietēm,
tomēr pastāvēja aizliegums abiem dzimuma pārstāvjiem uz to iet vienā un tajā
pašā laikā. Sieviete no Samarijas uz turieni gāja pusdienlaikā, jo viņa, kurai bija
bijuši pieci vīri, bet tagad tā dzīvoja ar kādu citu (sal. Jņ 4,16-18), gribēja izvairīties no saskarsmes ar citiem.
Vīrietim publiskā vietā
runāt ar sievieti, kuru neviens nepavada, bija bīstami, jo varēja rasties dažāda
veida aizdomas. Jūdi samariešu sievietes uzskatīja par rituāli nešķīstām, un
tāpēc tiem bija aizliegts dzert no jebkura trauka, kuru sieviete bija turējusi
rokās. Mācekļi kārtējo reizi bija šokēti par Jēzus rīcību. Toties evaņģēlijā
pieminētās sievietes nostāja ir bērnišķīga un vienkārša. Viņa ieklausījās Jēzus
teiktajā, tam ieticēja, un, neuztraucoties, ka varētu kļūt par apsmiekla
objektu, devās uz pilsētu, lai paziņotu priecīgo ziņu par Mesijas sastapšanu.
Samariete ir piemērs atvērtībai, kādu Dievs sagaida no grēcinieka.