GAVĒŅA LAIKA V SVĒTDIENA
Gavēņa laika piektās svētdienas Evaņģēlijs runā
par sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā. Šis notikums vēstī par Dieva
žēlsirdību, Dieva, kurš nevēlas grēcinieka nāvi, bet lai tas atgrieztos un
dzīvotu.
Notikumi risinās uz Tempļa kalna. Jēzus māca tautu, un ierodas daži rakstu mācītāji un farizeji, velkot pie Viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā. Sieviete atrodas vidū starp Jēzu un pūli – starp Dieva Dēla žēlsirdību un apsūdzēto vardarbību un dusmām. Patiesībā viņi nenāca pie Jēzus, lai uzzinātu Viņa viedokli, bet ievilinātu Viņu slazdā. Ja Jēzus būtu ņēmis vērā Likuma prasības, apstiprinot, ka sievieti nepieciešams nomētāt ar akmeņiem, Viņš būtu zaudējis savu tēlu kā maigs un labestības pilns cilvēks, kas tik ļoti sajūsmināja Viņa sekotājus. Ja Viņš būtu gribējis būt žēlsirdīgs, viņš būtu nostājies pret Likumu, kuru, kā Viņš pats bija teicis, nav nācis atcelt, bet piepildīt (sal. Mt 5, 17).
Šis ļaunais nodoms slēpās jautājumā, ko viņi uzdeva Jēzum: „Bet ko Tu saki?” Jēzus neatbild. Viņš klusē un dara kaut ko noslēpumainu: „Viņš noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes”. Varbūt Viņš zīmēja. Daži saka, ka viņš rakstīja farizeju grēku. Jebkurā gadījumā Viņš rakstīja, it kā atrastos citā vietā. Šādā veidā Viņš aicina visus nomierināties, rīkoties nesteidzīgi un meklēt Dieva taisnīgumu. Bet šie vīri uzstāja un gaidīja atbildi no Viņa. Viņi bija izslāpuši pēc asinīm. Tad Jēzus paskatījās uz augšu un sacīja: „Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu”. Šī atbilde atbruņoja viņus vārda tiešākajā nozīmē. Ikviens no viņiem nolika savus „ieročus”, tas ir, akmeņus, kurus viņi bija gatavi mest: gan redzamos – pret sievieti, gan apslēptos – pret Jēzu. Kungs turpināja rakstīt uz zemes, … apsūdzētāji, galvas nolaizdami, pa vienam aizgāja – sākot ar vecāko, kurš visvairāk apzinājās ka nav bez grēka. Mums ir jāapzinās, ka arī mēs esam grēcinieki! Kad mēs runājam sliktu par citiem, būtu labi padomāt par saviem grēkiem.
Palika tikai sieviete un Jēzus – posts un žēlsirdība, aci pret aci. Un cik bieži tas notiek ar mums, kad ar kaunu apstājāmies konfesionāla priekšā, lai izteiktu savas ciešanas un lūgtu piedošanu.
„Sieviet, kur viņi ir?”, Jēzus jautāja viņai. Šis jautājums un Viņa žēlsirdības un mīlestības pilnais skatiens bija pietiekami, lai liktu viņai apjaust – varbūt pirmo reizi –, ka viņai pienākas cieņa, ka viņa nav viņas grēks, ka viņai piemīt cilvēciskā cieņa; ka viņa var mainīt savu dzīvi, ka viņa var atstāt verdzību un sākt iet jaunu ceļu.
Šī sieviete pārstāv mūs visus, kas esam grēcinieki, tas ir, laulības pārkāpēji Dieva priekšā, Viņa uzticības nodevēji. Un viņas pieredze atspoguļo Dieva gribu katram no mums: nevis mūsu nosodīšana, bet pestīšana caur Jēzu. Viņš ir žēlastība, kas mūs glābj no grēka un nāves. Viņš rakstīja uz zemes, kuras putekļi ir katrs cilvēks (sal. Rad 2, 7), Dieva teikumu: „Es nevēlos, lai jūs mirtu, bet lai dzīvotu.” Dievs “nepienaglo” mūs pie mūsu grēkiem, Viņš mūs neidentificē ar ļaunumu, ko esam darījuši. Mums ir vārds, un Dievs šo vārdu neidentificē ar mūsu izdarītajiem grēkiem. Viņš vēlas mūs atbrīvot, un Viņš vēlas, lai mēs to gribētu kopā ar Viņu. Viņš vēlas, lai mūsu brīvība tiktu pārvērsta no ļauna uz labu, un tas ir iespējams – tas ir iespējams! – ar Viņa žēlastību.
Lai Jaunava Marija palīdz mums sevi pilnībā uzticēt Dieva žēlsirdībai, tā lai mēs kļūtu jauna radība.
Notikumi risinās uz Tempļa kalna. Jēzus māca tautu, un ierodas daži rakstu mācītāji un farizeji, velkot pie Viņa sievieti, kura pieķerta laulības pārkāpšanā. Sieviete atrodas vidū starp Jēzu un pūli – starp Dieva Dēla žēlsirdību un apsūdzēto vardarbību un dusmām. Patiesībā viņi nenāca pie Jēzus, lai uzzinātu Viņa viedokli, bet ievilinātu Viņu slazdā. Ja Jēzus būtu ņēmis vērā Likuma prasības, apstiprinot, ka sievieti nepieciešams nomētāt ar akmeņiem, Viņš būtu zaudējis savu tēlu kā maigs un labestības pilns cilvēks, kas tik ļoti sajūsmināja Viņa sekotājus. Ja Viņš būtu gribējis būt žēlsirdīgs, viņš būtu nostājies pret Likumu, kuru, kā Viņš pats bija teicis, nav nācis atcelt, bet piepildīt (sal. Mt 5, 17).
Šis ļaunais nodoms slēpās jautājumā, ko viņi uzdeva Jēzum: „Bet ko Tu saki?” Jēzus neatbild. Viņš klusē un dara kaut ko noslēpumainu: „Viņš noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes”. Varbūt Viņš zīmēja. Daži saka, ka viņš rakstīja farizeju grēku. Jebkurā gadījumā Viņš rakstīja, it kā atrastos citā vietā. Šādā veidā Viņš aicina visus nomierināties, rīkoties nesteidzīgi un meklēt Dieva taisnīgumu. Bet šie vīri uzstāja un gaidīja atbildi no Viņa. Viņi bija izslāpuši pēc asinīm. Tad Jēzus paskatījās uz augšu un sacīja: „Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu”. Šī atbilde atbruņoja viņus vārda tiešākajā nozīmē. Ikviens no viņiem nolika savus „ieročus”, tas ir, akmeņus, kurus viņi bija gatavi mest: gan redzamos – pret sievieti, gan apslēptos – pret Jēzu. Kungs turpināja rakstīt uz zemes, … apsūdzētāji, galvas nolaizdami, pa vienam aizgāja – sākot ar vecāko, kurš visvairāk apzinājās ka nav bez grēka. Mums ir jāapzinās, ka arī mēs esam grēcinieki! Kad mēs runājam sliktu par citiem, būtu labi padomāt par saviem grēkiem.
Palika tikai sieviete un Jēzus – posts un žēlsirdība, aci pret aci. Un cik bieži tas notiek ar mums, kad ar kaunu apstājāmies konfesionāla priekšā, lai izteiktu savas ciešanas un lūgtu piedošanu.
„Sieviet, kur viņi ir?”, Jēzus jautāja viņai. Šis jautājums un Viņa žēlsirdības un mīlestības pilnais skatiens bija pietiekami, lai liktu viņai apjaust – varbūt pirmo reizi –, ka viņai pienākas cieņa, ka viņa nav viņas grēks, ka viņai piemīt cilvēciskā cieņa; ka viņa var mainīt savu dzīvi, ka viņa var atstāt verdzību un sākt iet jaunu ceļu.
Šī sieviete pārstāv mūs visus, kas esam grēcinieki, tas ir, laulības pārkāpēji Dieva priekšā, Viņa uzticības nodevēji. Un viņas pieredze atspoguļo Dieva gribu katram no mums: nevis mūsu nosodīšana, bet pestīšana caur Jēzu. Viņš ir žēlastība, kas mūs glābj no grēka un nāves. Viņš rakstīja uz zemes, kuras putekļi ir katrs cilvēks (sal. Rad 2, 7), Dieva teikumu: „Es nevēlos, lai jūs mirtu, bet lai dzīvotu.” Dievs “nepienaglo” mūs pie mūsu grēkiem, Viņš mūs neidentificē ar ļaunumu, ko esam darījuši. Mums ir vārds, un Dievs šo vārdu neidentificē ar mūsu izdarītajiem grēkiem. Viņš vēlas mūs atbrīvot, un Viņš vēlas, lai mēs to gribētu kopā ar Viņu. Viņš vēlas, lai mūsu brīvība tiktu pārvērsta no ļauna uz labu, un tas ir iespējams – tas ir iespējams! – ar Viņa žēlastību.
Lai Jaunava Marija palīdz mums sevi pilnībā uzticēt Dieva žēlsirdībai, tā lai mēs kļūtu jauna radība.
Sal. Pāvests Francisks, Homīlija, 2016. gada 13.marts
radieceze.lv
______________________________________________________________________
Copyright © 2013-2019 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze