Šajā svētajā dienā, kad tāpat kā Lielajā piektdienā netiek svinēts Mises upuris, Baznīca mūs aicina apcerēt Jēzus dzīves sāpīgos noslēpumus, kas saistās ar Viņa ciešanām, nāvi pie krusta un nokāpšanu mirušo valstībā. Esam aicināti pārdomāt Dieva bezgalīgās mīlestības apliecinājumu, lai no jauna varētu atjaunot savās sirdīs varbūt atdzisušo mīlestību. Esam aicināti raudzīties ar cerību, ka nāve nav beigas, bet posms ceļā uz mūžīgo dzīvi, saskatīt savas situācijas, kas liekas bezcerīgas, gaidīt, kad tajās ienāks Kristus gaisma un izklīdinās tumsu. Dieva plāns attiecībā uz mums ir vienmēr saistīts ar augšāmcelšanos, tas ir, negaidītu un brīnumainu izeju no situācijas.

Baznīca šodien godina Dieva Dēlu, kas pēc krusta nāves tika guldīts kapā. Tas, kurš ir Dzīvība un Augšāmcelšanās, tiek ielikts kapā. Bet ne jau tāpēc Kristus nomira un tika apbedīts, ka Viņš būtu cietis sakāvi, gluži pretēji, tāpēc, ka mūs mīlēja līdz galam, un Viņa griba bija svētdarīt un piešķirt jaunu jēgu pat vistumšākajām mūsu dzīves lappusēm, kuras bija izkropļojis mūsu grēks, Viņš gribēja svētdarīt mūsu nāvi un mūsu guldīšanu kapā.

Nāve, t.i., dvēseles atdalīšanās no miesas, nāca kā traģiskas sekas kādai citai katastrofai, kas bija daudz dramatiskāka un notika daudz agrāk, proti, tā bija mūsu atdalīšanās no Dieva – attālināšanās no Dieva. Nav iespējams, lai patiesa dzīvība pastāvētu tur, kur notiek atdalīšanās no paša dzīvības Avota.

Kristus pats pārdzīvoja nāvi, turklāt neiedomājami mokošu un cietsirdīgu, taču Viņš to izdarīja nesatricināmā paļāvībā uz savu mūžīgo Tēvu un pilnīgā vienotībā ar Viņu. Kopš tā brīža mūsu nāve ieguva pavisam citu nozīmi un jēgu, nekā tas bija līdz Kristus nāvei. Ir pat bail iedomāties, kas būtu mūsu nāve bez Kristus – tā tikai apliecinātu un nostiprinātu mūsu attālināšanos no Dieva. Savukārt, pateicoties Kristum, Viņa nāvei uz krusta, mūsu nāve var būt kā Dieva sakraments – tā var apliecināt, ka mēs pilnīgi un galīgi saraujam saites ar grēku un atgriežamies pie Dieva.

Arī tas fakts, ka Kristus tika guldīts kapā, svētdara un piešķir jaunu jēgu mūsu kapam. Kaut arī Viņš atradās kapā ļoti neilgu laiku, tas tomēr ir pietiekami daudz, lai arī mūsu kapi vairs nebūtu tā vieta, kur viss beidzas – tie kļuva par vietu, kur mēs gaidām uz savu augšāmcelšanu.

Visi evaņģēlisti raksta, ka Kristus tika guldīts jaunā kapā. Te nav pat runa par to, ka šis kaps vēl nebija lietots; runa ir par to, ka tāds kaps līdz šim vēl nav bijis. Tajā taču guldīja Dieva Dēla miesu, kurš gan tika nogalināts, bet nekad nepārtrauca būt Dzīvība un Augšāmcelšanās.

Apustulis Jānis pat norāda, ka šis kaps atradās dārzā. Nav šaubu, ka šeit ir ietverta asociācija ar paradīzes dārzu. Kristus kaps ir ne tikai vieta, kur notika Viņa augšāmcelšanās – šī vieta ir neizsīkstošs dzīvā ūdens avots, no kurienes ūdeņi izplūst pa visu zemi un piepilda ar mūžīgo dzīvi visus tos, kas Kristu atzīst par savu Dzīvību un Augšāmcelšanos.

Avots:

Pr. Jaceka Salija OP komentārs (30.03.2013.)