Dieva pacietība mūsos rada drosmi atgriezties, neskatoties uz daudzajām kļūdām un grēkiem mūsu dzīvē. Jēzus saka Tomam, lai viņš ieliek roku Viņa roku un kāju, un sāna brūcēs. Mēs arī varam pieskartie Jēzus brūcēm; mēs faktiski tām varam pieskarties. Tas notiek katru reizi, kad ar ticību saņemam sakramentus. Svētais Bernards savā homīlijā sacīja: „Caur Jēzus brūcēm es varu sūkt medu no klints un eļļu no krama klints (sal. At 32,13), es varu baudīt un redzēt Kunga labestību” (Par Dziesmu dziesmu, 61, 5). Jēzus brūcēs mēs esam drošībā. Tur mēs saskaramies ar Viņa sirds bezgalīgo mīlestību. Toms to saprata. Sv. Bernards turpina jautāt: Bet uz ko es varu paļauties? Saviem nopelniem? Nē. Mani nopelni ir Dieva žēlastība. Man nekādā ziņā trūkst nopelnu, kamēr Viņš ir bagāts žēlastībā. Ja Kunga Dieva žēlastība ir daudzveidīga, tad arī man būs daudz nopelnu. Tas ir svarīgi: drosme paļauties uz Jēzus žēlastību, uzticēties Viņa pacietībai, vienmēr meklēt patvērumu Viņa mīlestības brūcēs. Sv. Bernards pat norādīja: Nu un tad, ja mana sirdsapziņa mani plosa par tik daudziem grēkiem? – „Kur pārpilnībā grēks, tur vēl lielākā pārpilnībā ir žēlastība” (Rom 5, 20) (Par Dziesmu dziesmu, 61, 5).