Lielā gavēņa trešās svētdienas evaņģēlijs runā par Dieva žēlastību un mūsu pārveidošanos. Jēzus stāsta līdzību par neauglīgo vīģes koku. Cilvēks to ir stādījis savā dārzā un ar lielu pārliecību katru vasaru viņš dodas, lai meklētu tā augļus, bet viņš tos neatrod, jo šis koks ir neauglīgs. Tā kā šī vilšanos atkārtojas jau trīs gadus, viņš domā, ka vīģes koks ir jānocērt. Tad viņš pasauc vīna dārza kopēju un pauž neapmierinātību, liekot viņam nocirst koku, lai tas vairs nevajadzīgi neizmantotu zemi. Bet vīnkopis lūdz īpašniekam būt pacietīgam un lūdz atlikt nociršanu uz vienu gadu, kura laikā viņš rūpēsies par to, lai veicinātu tā produktivitāti. Tā ir līdzība. Ko nozīmē šī līdzība? Ko raksturo šī līdzība?

Vīna dārza saimnieks personificē Dievu Tēvu un vīnkopis ir Jēzus tēls, bet vīģes koks ir vienaldzīgas un neauglīgas cilvēces simbols. Jēzus iejaucas par labu cilvēcei – un Viņš to dara vienmēr –  un lūdz Tēvu gaidīt un dot vīģes kokam vēl vairāk laika, lai mīlestības un taisnīguma augļi tajā varētu rasties. Vīģeskoks, ko līdzībā aprakstītais saimnieks grib nocirst, ir cilvēka, kas nespēj dalīties un darīt labu simbols. Tas ir tāda cilvēka simbols, kas dzīvo tikai sev, nepazīstot izsalkumu, grimstot savas dzīves ērtībās, nespējot pacel skatienu un atvērt sirdi tiem, kuri ir blakus viņam, kuri cieš nabadzību un dažāda veida grūtības. Šādas garīgās neauglības un egoistiskās attieksmes priekšā tiek nolikta dārznieka lielā mīlestība un rūpes par vīģeskoku. Viņš ir pacietīgs, gaida, velta tam savu laiku un pūles. Viņš apsola saimniekam vēl vairāk rūpēties par šo nelaimīgo koku.