LELDĪNU VIGILIJA SVĀTAJĀ NAKTĪ
(Lelos sastdīnas vokorā)
PYRMAIS LASEJUMS Rad 1, 1–2, 2
Pasaules radeišona.
LASEJUMS NU RADEIŠONAS GRŌMOTAS
Īsōkumā Dīvs radeja dabasus un zemi. Bet
zeme beja naizveidōta un tukša, tymsa beja pōr dziļumim, un Dīva Gors lidynōjōs
vērs yudinim. Un Dīvs saceja: «Lai tūp gaisma». Un gaisma topa. Dīvs redzēja,
ka gaisma ir loba, un Dīvs atškeire gaismu nu tymsas. Dīvs nūsauce gaismu par Dīnu
un tymsu par Nakti. Un tai pagōja vokors un reits – pyrmō dīna. Tod Dīvs
saceja: «Yudiņu vydā lai tūp izplatejums un lai tys atškir yudiņus nu yudiņim».
Un Dīvs izveidōja izplatejumu un atdaleja yudiņus, kas beja zam izplatejuma, nu
tim, kas acaroda vērs izplatejuma. Un tai tys nūtyka. Un Dīvs nūsauce
izplatejumu par dabasim. Un tai pagōja vokors un reits – ūtrō dīna. Pēc tam Dīvs
saceja: «Yudiņi, kas ir zam dabasim, lai sasakrōj vīnā vītā un lai kļyust
radzams sausums». Un tai tys nūtyka. Un Dīvs nūsauce sausumu par Zemi un yudiņu
krōjumus nūsauce par Jyurom. Un Dīvs redzēja tū asam lobu. Un Dīvs saceja: «Lai
zeme izdūd zaļojūšu zōli un sāklu nasūšus stōdus, un augleigus kūkus, kas dūd
sovas sugas augļus un kurūs pošūs ir sāklas vērs zemes». Un tai tys nūtyka. Un
zeme izdeve zaļojūšu zōli un sovas sugas sāklu nasūšus stōdus, un augleigus kūkus,
kurūs pošūs ir sovai sugai atbylstūšas sāklas. Un Dīvs redzēja tū asam lobu. Un
tai pagōja vokors un reits – trešō dīna. Bet tod Dīvs saceja: «Dabasu
izplatejumā lai rūnās speidekli, lai tī atdaleitu dīnu nu nakts un byutu laiku,
dīnu un godu zeimes, lai tī speidātu dabasu izplatejumā un apgaismōtu zemi». Un
tai tys nūtyka. Un Dīvs radeja divus lelus speidekļus: lelōkū speidekli, lai
tys vaļdeitu pōr dīnu, un mozōkū speidekli, lai tys vaļdeitu pōr nakti, kai ari
zvaigznes. Un Dīvs tūs nūvītōja dabasu izplatejumā, lai tī speidātu pōr zemi un
vaļdeitu pōr dīnu un nakti, un atdaleitu gaismu nu tymsas. Un Dīvs redzeja tū
asam lobu. Un tai pagōja vokors un reits – catūtrō dīna. Pēc tam Dīvs saceja:
«Lai yudinī mudžēt mudž dzeivu radejumu pulki un lai zam debess juma pōr zemi
lidynōjās putni». Un Dīvs radeja lelus jyuras dzeivnīkus un ikvīnu kustūšu
byutni, kotru pēc sovas kōrtas, kas pulkim mudžēja yudinī, kai ari vysus
putnus, kotru pēc sovas sugas. Un Dīvs redzēja tū asam lobu. Un Dīvs tūs svētēja,
saceidams: «Audzit un vairojitēs, un pīpiļdit jyuras yudiņus, un ari putni lai
vairojās vērs zemes». Tai pagōja vokors un reits – pīktō dīna. Tod Dīvs saceja:
«Zeme lai izdūd dažaidu sugu dzeivas byutnes: lūpus un rōpuļus, un zemes zvērus,
kotru pēc sovas sugas». Un tai tys nūtyka. Un Dīvs radeja zemes zvērus pēc tū
sugom un lūpus pēc tūs gintim, un vysus zemes rōpuļus pēc tūs dzimtom. Un Dīvs
redzēja tū asam lobu. Beidzūt Dīvs saceja: «Izveidōsim cylvāku pēc myusu attāla
un leidzeibas, lai jī volda pōr jyuras zivim un dabasu putnim, un zvērim, pōr
vysu zemi un vysim rōpulim, kas kustōs vērs zemes». Un Dīvs radeja cylvāku pēc
sova attāla; jys radeja jū pēc Dīva attāla, jys radeja veirīti un sīvīti. Pēc
tam Dīvs svēteja jūs un jim saceja: «Audzit un vairojitēs, un pīpiļdit zemi. Pakļaunit
tū sev un voldit pōr jyuras zivim un dabasu putnim, un vysim dzeivnīkim, kas
kustōs vērs zemes.» Tod Dīvs saceja: «Lyuk, es jums dūdu vysus sāklu nasūšus stōdus
vērs zemes un vysus kūkus, kam pošim ir augli ar sāklom, lai tī jums byutu par
bareibu. Bet vysim zemes zvērim un vysim dabasu putnim, un vysim, kas kustōs vērs
zemes un kam ir dzeiveibas elpa, par bareibu byus vysa zaļojūšō zōle.» Un tai
tys nūtyka. Un Dīvs redzēja vysu, kū beja radejis, un tys beja ļūti lobs.Tai
pagōja vokors un reits – sastō dīna. Tai tyka pabeigti dabasi un zeme, un vysi
radeibu pulki. Un Dīvs pabeidze septeitā dīnā sovu dorbu, kū beja darejis, un septeitā
dīnā atsapyute pēc vysa sova dorba, kū beja paveicis.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 104 (103)
Refrens: Dīvs,
atjaunoj zemes vaigu. (R. sal. 30b)
1 Teic,
muna dvēsele, Kungu!
Kungs, muns Dīvs, tu esi bezgola lels!
Tu esi īsatērpis gūdeibā un krōšņumā,
2 Īsagērbis
gaismā kai tārpā.
Refrens
5 Zemi
tu nūlyki uz styprim pamatim,
tei nasasvōrsteis nimyužam.
6 Kai
apgērbs tū pōrklōja dzeļmes,
pōri kolnim stōvēja yudiņs.
Refrens
10 Tu olūtim
lic īplyust strautūs;
tī aiztak storp kolnim.
12 Tūs
krostūs dzeivoj dabasu putni
un kūku zorūs skandynoj dzīsmes.
Refrens
13 Nu
sovim mōjūklim tu atveļdzej kolnus,
ar sovu dorbu auglim sōtynoj zemi.
14 Tu zōlei
lic zaļōt par bareibu lūpim
un augim, kas kolpōtu cylvākim.
Refrens
24 Kungs,
cik daudz ir tovu dorbu!
Tu vysu esi darejis ar gudreibu,
ar tovim radejumim pylna ir zeme.
35 Teic,
muna dvēsele, Kungu!
Refrens
Vai ari:
PSALME 33 (32)
Refrens: Zeme
ir Kunga žāļsirdeibas pylna. (R. 5b)
4 Patīsi
ir Kunga vōrdi
un vysim jō dorbim var uzaticēt.
5 Jys mīļoj
taisneibu un tīsu,
zeme ir Kunga žāļsirdeibas pylna.
Refrens
6 Ar
Kunga vōrdu ir radeiti dabasi,
un ar jō mutes dvasmu – vysi dabasu spāki.
7 Jyuras
yudiņus jys savōc kai traukā,
krōtuvēs jys nūvītoj dzeļmes.
Refrens
12 Svēteiga
ir tauta, kurai Dīvs ir par Kungu,
tauta, kū jys ir izvēlējis sev par īpašumu.
13 Kungs
raugōs nu dabasim,
redz vysus cylvāku bārnus.
Refrens
20 Myusu
dvēsele gaida uz Kungu,
jo jys ir myusu paleigs un aizstōvis.
22 Kungs,
tova žāļsirdeiba lai myusus pavoda,
kai asam cerējuši uz tevi.
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS Rad 22, 1–18
Abrahama upurs.
LASEJUMS NU RADEIŠONAS GRŌMOTAS
Tamōs dīnōs:
Dīvs pōrbaudeja Abrahamu un jam saceja:
«Abraham, Abraham!» Jys atbiļdēja: «Te es asu». Tod Dīvs teice: «Jem sovu vīnpīdzymušū
dālu Izaku, kuru tu mīļoj, un ej uz Morijas zemi, un tur upurej jū kai
dadzynojamū upuri uz vīna nu kolnim, kuru es tev parōdeišu». Tai Abrahams, pīsacēlis
agri reitā, apsaglōja sovu ezeleiti, pajēme sev leidza divus sovus puišus un
sovu dālu Izaku un, sacērtis molku dadzynojamam upuram, cēlēs un gōja uz vītu,
par kuru Dīvs jam beja sacejis. Trešajā dīnā jys, pacēlis acis, īraudzeja tōlumā
šū vītu. Tod jys saceja sovim puišim: «Palicit šeit pi ezeleiša. Bet es un zāns
aizīsim leidz turīnei un, pīlyuguši Dīvu, atsagrīzsim pi jums.» Un jys, pajēmis
molku, uzlyka tū sovam dālam Izakam, bet pats nese rūkā guni un nazi. Un, kod jī
obi sūļōja blokus, Izaks saceja sovam tāvam Abrahamam: «Muns tāvs!» Tys atbiļdēja:
«Kū vēlejīs, dāls?» Zāns saceja: «Lyuk, guņs un molka, bet kur dadzynomō upura
jārs?» Abrahams atteice: «Dīvs pats pagōdōs sev jāru dadzynojamajam upuram,
muns dāls». Un jī obi blokus sūļōja tōļōk un nūnōce vītā, kuru Dīvs jam beja nūrōdejis.
Tur Abrahams uzcēle oltoru un salyka vērsum molku un, sasējis sovu dālu Izaku,
uzlyka jū uz oltora vērs sakrautōs molkas. Un Abrahams izstīpe rūku un satvēre
nazi, lai nūkautu upurī sovu dālu. Un, lyuk, Kunga eņgeļs sauce nu dabasim:
«Abraham, Abraham!» Tys atbiļdēja: «Te es asu». Eņgeļs saceja: «Napaceļ sovu rūku
pret zānu un nadori jam nikō ļauna. Tagad es zynu, ka tu beistīs Dīva un manis
dēļ naesi saudzejis pat sovu vīneigū dālu.» Abrahams pacēle sovas acis un īraudzeja
ēršku kryumā ar rogim aizakārušu vucynu. Pajēmis jys upurēja tū kai dadzynojamū
upuri dāla vītā. Un šū vītu Abrahams nūsauce vōrdā: «Dīvs redz». Nu tō laika vēļ
šudiņ teik saceits: «Kolnā ir radzams Kungs». Tod Kunga eņgeļs sauce Abrahamam ūtreiz
nu dabasim un saceja: «Es asu zvērējis pats pi sevis, soka Kungs. Tōdēļ ka tu
esi izdarejis šū lītu un naesi saudzejis sovu vīnpīdzymušū dālu, es tevi svēteišu
un vairōšu tovus pēcnōcējus kai dabasu zvaigznes un kai smiļtis, kas ir jyurmolā.
Tovi pēcnōceji īkarōs sovu īnaidnīku vōrtus, un vysas zemes tautas tovūs pēcnōcejūs
tiks svēteitas, tōdēļ, ka tu paklauseji munam bolsam.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 16 (15)
Refrens: Pasargoj
mani, Dīvs, jo es pasaļaunu uz tevi. (R.
sal. 1)
5 Kungs
ir muna montōjuma un muna bikera daļa:
tu esi tys, kura rūkōs ir muns liktiņs.
8 Kungs
vysod byus munu ocu prīškā;
es natikšu pīveikts, jo jys ir maņ pi
lobōs rūkas.
Refrens
9 Tōpēc
muna sirds prīcojās, un muna dvēsele gavilej,
un ari muna mīsa dzeivōs drūšeibā.
10 Jo tu
naatstōsi pazemē munu dvēseli
un naļausi redzēt satryudēšonu sovam svātajam.
Refrens
11 Tu
dareisi maņ zynomus dzeiveibas ceļus,
prīcas pōrpiļneibu tova vaiga prīškā,
līksmeibu pi tovas lobōs rūkas uz myužim.
Refrens
TREŠAIS LASEJUMS Izc 14, 15–15, 1
Sorkonōs jyuras pōrīšona.
LASEJUMS NU IZCEĻŌŠONAS GRŌMOTAS
Tamōs dīnōs:
Kungs saceja Mozum: «Kōpēc tu sauc uz
mani? Soki Izraeļa bārnim, lai jī dūdās uz prīšku. Bet tu paceļ sovu vāzu un
izstīp sovu rūku pōr jyuru un tū pōrškir, lai Izraeļa dāli jyuras vydā sūļōtu
pa sausumu. Bet es nūcītynōšu egiptīšu sirdi, lai tī dzanās jim pakaļ, un tod
es tikšu pagūdynōts faraona un vysa jō karaspāka, kaujas rotu un jō jōtnīku prīškā.
Un egiptīši zynōs, ka es asu Kungs.» Un Dīva eņgeļs, kas gōja Izraeļa pulkim pa
prīšku, maineja vītu un aizgōja tim aizmugurē, un kūpā ar jū ari mōkūņa stobs,
kas atstōja īprīkšejū vītu un nūsastōja aizmugurē. Tys apsastōja storp egiptīšu
nūmetni un Izraeļa pulkim. Un mōkūņs tamā pusē beja tymss, bet šymā apgaismōja nakti,
tai ka tī vysu nakti naspēja vīni ūtrim tyvōtīs. Kod Mozus izstīpe rūku pōr
jyuru, Kungs jyuru atvērzeja sōņus, pyušūt spēceigam un korstam vējam vysu
nakti, un pōrvērte tū par sausumu. Un yudini pasaškeire, un Izraeļa dāli gōja
pa sausumu jyuras vydā, jo yudiņs beja kai myurs pa labi un pa kreisi nu jim.
Bet egiptīši dzynōs jim pakaļ. Vysi faraona zyrgi, jō kaujas roti un jōtnīki devēs
aiz jim jyuras vydā. Jau beja pīnōcis reita sardzes laiks, kod Kungs, skateidamīs
uz egiptīšu pulkim nu guņs un mōkūņu stoba, īvede jū karaspāku apjukumā. Un jys
kavēja rotu ritiņu grīzšonūs, tai ka tī ar gryuteibom vērzejōs uz prīšku. Tod egiptīši
saceja: «Bēgsim nu Izraeļa! Jo Kungs ceinejās jūs vītā pret mums!» Bet Kungs
saceja Mozum: «Izstīp sovu rūku pōr jyuru, lai yudini atsagrīž pōr egiptīšim, pōr
jūs kaujas rotim un jōtnīkim». Un, kod Mozus izstīpe rūku pret jyuru, tei reita
agrumā atsagrīze sovā īprīkšejā vītā. Bāgūšajim egiptīšim vēlēs pretim yudini,
un Kungs jūs aproka viļņu vydā. Yudini nōce atpakaļ un apklōja vysa faraona
karaspāka kaujas rotus un jōtnīkus, kas, dzanūtīs pakaļ, beja īgōjuši jyurā, un
nivīns nu tim napalyka pōri. Bet Izraeļa dāli pōrgōja pa sausumu jyuras vydā,
un yudini jim beja kai myurs lobajā un kreisajā pusē. Tai Kungs izglōbe Izraeli
tamā dīnā nu egiptīšu rūkas. Un jī redzēja egiptīšus myrušus jyuras krostā un
varenu rūku, kū Kungs pret tim beja pacēlis. Un tauta beidōs Kunga un īticēja
Kungam un jō kolpam Mozum. Tod Mozus un Izraeļa dāli dzīdōja Kungam šū dzīsmi
un saceja:
Nav jōsoka: Tys
ir Dīva vōrds.
DZĪDŌJUMS Izc 15
Refrens: Dzīdōsim
Kungam, kurs parōdeja spāku. (R.sal.1a)
1 Es dzīdōšu
Kunga gūdam,
kurs breiniškeigi parōdeja sovu
varoneibu,
kod zyrgu un jō jōtnīku
īgryude jyurā.
Refrens
2 Kungs
ir muns spāks un muna drūsme,
jys kliva muns glōbējs!
Jys ir muns Dīvs, un jū es slaveišu;
jys ir muna tāva Dīvs, un jū es teikšu.
Refrens
3 Kungs
ir kai varens karaveirs,
Jahve ir jō vōrds!
4 Faraona
kaujas rotus un jō karapulku jys īgōze jyurā;
jō izlases veiri nūgryma Sorkonajā jyurā.
Refrens
5 Jūs pōrklōja
dzeļmes,
kai akmini jī nūgryma dziļumūs.
6 Kungs,
tova lobō rūka parōdeja spāku,
Kungs, tova lobō rūka satrīce īnaidnīku.
Refrens
17 Tu jūs
īvedi un nūstyprynōji sova montōjuma kolnā,
vītā, kuru tu, Kungs, esi darejis par
sovu mōjūkli,
svētneicā, kuru ir dybynōjušas, Kungs,
tovas rūkas.
18 Kungs
byus vaļdnīks vīnmār un myužam!
Refrens
CATŪRTAIS LASEJUMS Is 54, 4a. 5–14
Dereibas pastōveigums.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA ISAJA GRŌMOTAS
Nasabeisti, Jeruzaleme, jo tovs laulōtais
draugs ir tovs Radeitōjs, kura vōrds ir Debesspulku Kungs; un tovs Pesteitōjs
ir Izraeļa Svātais, kuru sauc par vysas zemes Dīvu. Patīši, kai atstōtu un gorā
nūskumušu sīvīti tevi ir aicynōjis Kungs, un it kai jauneibā pamastai sīvai tovs
Dīvs soka: «Uz mozu breiteņu es tevi beju atstōjis, bet ar lelu mīlesteibu tevi
otkon jimšu pi sevis. Dusmu breidī uz eisu laiceņu nu tevis es nūslēpu sovu
vaigu, bet tevi apžāloju myužeigā mīlesteibā,» soka Kungs, tovs Atpesteitōjs. «Doru
taipat kai Noasa dīnōs, kod es jam zvērēju, ka Noasa plyudi vairs nanōks pōr
zemi; tai tagad es zvērēju, ka nasadusmōšu uz tevi un tevi vairs nabōršu. Jo
kolni var atsakōpt, un pakolni nūdrebēt, tūmār muna žāļsirdeiba naatsakōps nu
tevis, un muna mīra dereiba natiks lauzta,» soka Kungs, tovs Apžālōtōjs. «Ak,
nabadzeite, vātru salauztō, kurai nav nikaida īprīcynōjuma! Lyuk, es baļsteišu
tovus akmiņus uz malahitim un tovus pamatus uz safirim; tovus tūrņus es ceļšu
nu rubinim un tovus vōrtus nu kolna kristalim, un nu dōrgakminim vysus tovus
myurus. Vysi tovi dāli byus Kunga mōcekli, un tovim dālim byus lela laime. Tu
baļsteisīs taisneibā. Tu byusi tōli nu spaidim, jo tev nabyus jōsabeist, un nu
bailem, jo tōs tev nasatyvōs.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 30 (29)
Refrens: Es
slaveišu tevi, Kungs muns glōbēj. (R.
sal. 2a)
2 Es
slaveišu tevi, Kungs, jo tu mani izglōbi
un naļōvi munim īnaidnīkim prīcōtīs par
mani.
4 Kungs,
tu munu dvēseli izvedi nu nōves vaļsteibas,
tu atdzeivynōji mani, lai es napazustu
kopā.
Refrens
5 Dzīdit
Kungam, jyus, jō svātī,
sumynojit jō svātuma pīmiņu,
6 tōdēļ
ka jō dusmes ilgst tikai breidi,
bet jō labveleiba – vysu myužu.
Vokorā nōk raudas,
bet reitā – gaviles.
Refrens
11 Kungs
uzklauseja un apsažālōja par mani,
Kungs kliva muns paleigs.
12 Munas
vaimanas tu maņ pōrvērti dejā,
tu nūjēmi maņ gondareitōja maisu
un apjūzi mani ar prīcu,
13 lai
muna dvēsele tev dzīd un naklusej.
Kungs, muns Dīvs, es tevi slaveišu myužam!
Refrens
PĪKTAIS LASEJUMS Is 55, 1–11
Jaunō un myužeigō dereiba.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA ISAJA GRŌMOTAS
Tū soka Kungs:
«Vysi izslōpušī, nōcit pi yudiņa! Kam
ari nav naudas steidzitēs, pērcit un ēdit, nōcit, pērcit bez naudas un bez
kaidas moksas veinu un pīnu! Kōpēc jyus izdūdat naudu par tū, kas nav maize, un
dorbā nūpeļneitū – par tū, kas nav sōteigs? Klausitēs jyus, kas uzklausat mani,
un ēdit lobumus, lai jyusu dvēsele prīcōtūs par traknajim ēdīnim. Pīvērsit sovu
ausi un nōcit pi manis; klausitēs un jyus byusit dzeivi - es slēgšu ar jyusim
myužeigu dereibu, Davidam dūtajai žēlesteibai var uzaticēt! Redzi, es jū īcēļu
par līcinīku tautom, par tautu vodūni un pavēļnīku. Redzi, tu aicynōsi tautu,
kuru napazeisti, un ļaudis, kas tevi napazyna, pi tevis steigsīs Kunga, tova Dīva
un Izraeļa Svātō dēļ, jo jys tevi ir pagūdynōjis. Meklejit Kungu, cikom jys atrūnams,
pīsaucit jū, cikom jys tyvu. Bezdīvs lai atstōj sovu ceļu un nakrītnais cylvāks
– sovus nūdūmus, un lai atsagrīž pi Kunga, un tys apsažālōs par jū, un pi myusu
Dīva, jo tys pīdūdūt ir deveigs. Munas dūmas taču nav jyusu dūmas, un jyusu ceļi
nav muni ceļi, soka Kungs. Jo kai dabasi pasaceļ pōri zemei, tai munas stygas pōri
jyusu stygom. Un munas dūmas pōri jyusu dūmom. Un kai leits un snīgs nūnōk nu
dabasim un tur vairs naatsagrīž, bet aplaista un atveļdzej zemi, padora tū
augleigu un dūd sāklu sējējam un maizi ādōjam, taids byus ari muns vōrds, kas
izīs nu munas mutes: tys naatsagrīzs pi manis tukšā, bet izdareis vysu, kū vīn
asu gribējis, un paveiks tū, kō dēļ asu tū syutejis.»
Tys ir Dīva vōrds.
DZĪDŌJUMS Is 12
Refrens: Smeļit
žēlesteibu nu pesteišonas olūtim. (R.
sal. 3)
2 Lyuk,
munas pesteišonas Dīvs!
Es byušu paļōveigs un nasabeišu,
jo Kungs ir muna slave un muns styprums,
jys ir klivis muns glōbīņs.
3 Ar prīcu
jyus smeļsit yudiņus
nu pesteišonas olūtim.
Refrens
4 Slavejit
Kungu
un pīsaucit jō vōrdu.
Jō dorbus dorit zynomus tautom,
pīminit, ka jō vōrds ir augsti teicams.
Refrens
5 Dzīdit
Kungam, jo jys ir veicis lelas lītas;
lai tys kļyust zynoms vysā zemē.
6 Līksmoj
un gavilej tu, kas dzeivoj Sionā,
jo lels ir tovā vydā Izraeļa Svātais.
Refrens
SASTAIS LASEJUMS Bar 3, 9–15. 23–4, 4
Dīva bausleibu grōmota ir gudreiba.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA BARUHA GRŌMOTAS
Klausīs, Izraeļ, dzeiveibas bausleibas, jemit
tōs vārā, lai jyus pazeitu gudreibu! Kū tys nūzeimej, Izraeļ? Kas tod ir, ka tu
esi īnaidnīku zemē? Tu svešajā zemē esi palicis vacs, klivis naškeists kūpā ar
myrūnim un pīskaiteits tim, kas ir pazemē. Tu atstōji gudreibas olūtu. Jo tu
byutu staigōjis Dīva ceļu, tu myužam byutu dzeivōjis mīrā. Mōcīs, kur ir
gudreiba, kur drūsme un kur saprōts, lai tu reizē zynōtu, kur ir gars myužs un
dzeive, kur gaišums acim un mīrs. Bet kas tod ir atradis tōs vītu? Un kas ir īgōjis
tōs dōrgumu krōtuvēs? Tūmār tys, kurs zyna vysu, tū pazeist, jys tū ir atklōjis
ar sovu gudreibu – jys, kurs radeja pasauli uz myužeigim laikim un pīpiļdeja tū
ar četrkōjainim zvērim, kurs izsyuteja gaismu un tei gōja, pasauce tū un tei
jam treisādama klauseja. Un zvaigznes mirdzēja sovūs posteņūs un prīcōjōs. Jys
tōs pasauce, un tōs saceja: «Te mes asam!» Ar prīcu tōs mirdzēja jam, kurs tōs
beja radejis. Jys ir myusu Dīvs, un nivīns navar jam leidzynōtīs. Jys atroda
vysus gudreibas ceļus un deve tū Jākubam, sovam kolpam, un Izraeļam, sovam īmīļōtajam.
Pēc tam tei kliva radzama vērs zemes un uzaturēja storp cylvākim. Šei gudreiba
ir Dīva bausleibu grōmota un Lykums, kas palīk uz myužim. Vysi, kas turās pi tōs,
dzeivōs, bet tī, kas jū atstōj, nūmers. Atsagrīz, Jākub, un tverīs pi tōs, tōs
gaisma aizej leidz spūžumam. Naatdūd cytam sovu gūdeibu, ni sovu cīneigumu svešai
tautai. Mes asam laimeigi, Izraeļ, jo mums ir zynoms tys, kas pateik Dīvam!
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 19 (18)
Refrens: Tovi
vōrdi, Kungs, dūd myužeigū dzeivi. (R.
sal. Jņ 6, 63b)
8 Kunga
lykums ir bez vaines, tys styprynoj goru;
Kunga līceiba ir uztycama, tei gudreibu
snādz mozajim.
9 Kunga
pavēles ir taisneigas, tōs īlīksmoj sirdis;
Kunga bausleiba ir skaidra, tei
apskaidroj acis.
Refrens
10 Kunga
bejeiba ir teira, tei palīk uz myužim.
Kunga sprīdumi ir pareizi, tī vysi kūpā
ir taisneigi.
11 Vērteigōki
tī ir par zaltu, par vysteirōkū zaltu
un soldonōki par madu un mada šyunu
lasem.
Refrens
SEPTEITAIS LASEJUMS Ez 36, 16–17a.
18–28
Es izlīšu pōr jums teiru yudini un dūšu jums jaunu sirdi.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA EZEHIEĻA GRŌMOTAS
Maņ atsaklōja Kunga vōrds, kas saceja:
«Cylvāka bārni, Izraeļa noms dzeivōja
sovā zemē un tū apgōneja ar sovom gaitom un sovim dorbim. Tod es izgōžu pōr jim
sovas dusmes ašņa dēļ, kuru jī izlēja šamā zemē un tū apgōneja ar sovim dīvaklim.
Un es jūs izkleidynōju storp tautom, un jī izakaiseja pa svešom zemem. Es jūs nūtīsōju
pēc jūs gaitom un jūs dorbim. Bet jī gōja pi pogōnim, pi kurim beja nūnōkuši,
un apgōneja munu svātū vōrdu tymā laikā, kod par jim tyka saceits: «Šei ir
Kunga tauta, bet jim beja jōaizīt nu jō zemes». Tod maņ kliva žāl sova svātō vōrda,
kū Izraeļa noms beja licis nagūdā storp pogōnim, pi kurim jī beja nūnōkuši. Tōpēc
tu Izraeļa nomam saceisi: Tū soka Kungs Dīvs: navys jyusu dēļ es tū dareišu,
Izraeļa noms, bet gon sova svātō vōrda dēļ, kuru jyus apgōnejot pogōnu vydā, pi
kurim bejot nūnōkuši. Es padareišu svātu sovu lelū vōrdu, kas ir nōcis nagūdā
pi tautom, un tū jyus jūs vydā asat apgōnejuši. Un tautas zynōs, ka es asu
Kungs, soka dabaspulku Kungs Dīvs, kod es jūs prīškā parōdeišu pi jums sovu svātumu.
Es jyusus aizvesšu prūjom nu pogōnu tautom un sapulcynōšu jyusus nu vysom
zemem, un atvesšu jyusus uz jyusu zemi. Un es izlīšu pōr jums teiru yudini, un
jyus tiksit škeisteiti nu vysim jyusu traipim. Un es jyusus škeisteišu nu vysim
jyusu dīvaklim. Un es dūšu jums jaunu sirdi un jyusūs īdvēsšu jaunu goru. Un es
izjimšu akmiņa sirdi nu jyusu kryutim un dūšu jums mīsas sirdi, un īdvēsšu jyusūs
sovu goru, un gōdōšu, lai jyus dzeivōtu pēc munom bausleibom un lai sorgōtu un piļdeitu
munus lykumus. Un jyus dzeivōsit zemē, kuru es atdevu jyusu tāvim, un jyus
byusit muna tauta, un es byušu jyusu Dīvs.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 42 (41) un 43 (42)
Refrens: Muna
dvēsele ilgojās pēc dzeivō Dīva. (R.
sal. Ps 42, 3)
2 Kai
brīdis slōpst pēc yudiņa olūtim,
tai muna dvēsele ilgojās pēc tevis, Dīvs.
3 Muna
dvēsele slōpst pēc Dīva, pēc dzeivō Dīva;
kod es īšu un nūsastōšu Dīva vaiga prīškā?
Refrens
3 Syuti
sovu patīseibu un sovu gaismu,
lai tei mani voda
un aizvad uz tovu svātū kolnu
un tovu teļti.
Refrens
4 Un es
īšu pi Dīva oltora,
pi Dīva, kas ir munas prīcas olūts.
Dīvs, muns Dīvs, es slaveišu tevi
ar kūkles skaņom.
Refrens
Vai ari:
PSALME 51 (50)
Refrens: Dīvs,
rodi manī skaidru sirdi. (R. 12a)
12 Dīvs,
rodi manī skaidru sirdi
un atjaunoj manī styngru goru.
13 Naatmet
mani nu sova vaiga
un sovu svātū goru naatjem nu manis.
Refrens
14 Dūd
maņ otkon sovas pesteišonas prīcu
un nūstyprynoj mani ar dedzeibas goru.
15 Nataisneigūs
es mōceišu staigōt tovus ceļus,
bezdīveigī atsagrīzs pi tevis.
Refrens
18 Jo
upura dōvona tev nadora prīcu,
dadzynojamais upurs, jo ari es tū dūtu,
tev napatiks.
19 Satrīkts
gors ir eistais upurs Dīvam,
satrīktu un pazamōtu sirdi, Dīvs, tu
nanycynōsi.
Refrens
OSTOITAIS LASEJUMS (EPISTULA) Rom 6, 3–11
Jaunō dzeive.
LASEJUMS NU SVĀTŌ APOSTOLA PŌVULA VĒSTULES ROMĪŠIM
Brōli:
Vai tod jyus nazynot, ka mes vysi, kas
asam kristeiti Kristū Jezū, asam kristeiti jō nōvē? Kristeibā mes leidz ar jū
asam apbedeiti nōvei, lai ari mes īītu jaunā dzeivē, taipat kai Kristus ir izmūdynōts
nu myrūnim ar Tāva gūdeibas spāku. Jo nu mes asam īdēsteiti jō nōves leidzeibā,
mes byusim jam leidzeigi ari augšanceļūtīs. Mes zynom, ka vacais cylvāks myusūs
ir reizē ar jū pīkolts krystā, lai tyktu iznycynōta grākam pakļautō mīsa, un
mes vairs nakolpōtu grākam. Jo, kas ir miris, tys ir atbreivōts nu grāka. Bet,
jo mes asam nūmyruši kūpa ar Kristu, mes tycam, ka ari dzeivōsim kupā ar jū,
zynōdami, ka Kristus, pīsacēlis nu myrūnim, vairs namērst. Nōvei vairs nav
varas pōr jū, jo mērdams jys grākam nūmyra reizi par vysom reizem, bet dzeivōdams
jys dzeivoj Dīvam. Tai ari jyus uzskotit, ka asat myruši grākam, bet dzeivojat
Dīvam myusu Kungā
Jezū Kristū.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 118 (117)
Refrens: Alleluja,
alleluja, alleluja!
1 Slavejit
Kungu, jo jys ir lobs,
tōdēļ ka jō žāļsirdeiba pastōv myužam!
2 Lai
Izraeļs tagad soka: «Jys ir lobs,
jō žāļsirdeiba pastōv myužam».
Refrens
16 Kunga
lobō rūka paaugstynōja mani;
Kunga lobō rūka parōdeja spāku!
17 Es
namēršu, bet dzeivōšu
un sludynōšu Kunga dorbus.
Refrens
22 Akmiņs,
kū nomdari atmete,
ir klivis par styurakmini;
23 tys
ir Kunga dorbs,
un tys breinums myusu acīs.
Refrens
EVANGELIJS B GODĀ
Mk 16, 1–8
Kristus ir augšancēlīs.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS MARKS
Kod sabats beja pagōjis, Marija
Magdalena un Marija, Jākuba mōte, un Salome nūpērka smaržzōles, lai aizgōjušas svaideitu
Jezu. Un nedeļas pyrmajā dīnā ļūti agri nu reita, kod lēce saule, jōs gōja uz
kopu un runōja sovā storpā: «Kas mums atveļs akmini nu kopa īejas?» Bet
pasaskatejušas jōs redzēja, ka akmiņs ir atvalts, lai gon tys beja ļūti lels. Īgojušas
kopā, jōs īraudzeja boltōs drēbēs tārptu jaunekli, sēžūt lobajā pusē, un ļūti nūsabeida.
Bet jys tōm teice: «Nasabeistit! Jyus meklejat krystā pīkoltu Jezu Nazarīti.
Jys ir augšancēlīs un šeit vairs nav. Lyuk, vīta, kur tī jū beja nūlykuši. Bet
jyus eite, pasokit jō mōceklim un Pīteram: «Jys jums pa prīšku īt uz Galileju.
Tur jyus jū redzēsit, kai jys jums beja teicis.»» Un jōs, izgōjušas ōrā, bāga
prūjom nu kopa, tōdēļ ka jōs beja pōrjēmis uztraukums un bailes. Un jōs nikō
nivīnam nastōsteja, jō beidōs.
Tys ir Kunga vōrds.