PYRMAIS LASEJUMS 2 Kēn 4, 42–44
Elisejs pavairoj maizi.
LASEJUMS NU KĒNEŅU ŪTRŌS GRŌMOTAS
Tamōs dīnōs:
Kaids cylvāks atnōce nu Baal-Šališas un
atnese Dīva veiram Elisejam maizi nu ražas pyrmajim auglim, divdesmit mīžu
maizes un svaigu labeibu sovā maiseņā. Bet tys saceja: «Dūd ļaudim, lai ād.»
Bet jō kolps jam atbiļdēja: «Cik gon tō ir, ka es tū caltu prīškā symts
veirim?» Bet jys otkon atkōrtōja: «Dūd ļaudim, lai jī ād. Jo tai soka Kungs: «Jī
ēss un vēļ atstōs pōrpalykumu.»» Tod jys tū cēle tim prīškā, un jī ēde un vēļ
atstōja pōrpalykumu, kai Kungs beja sacejis.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 145 (144)
Refrens: Dīvs
uztur vysu dzeivū. (R. sal. 16)
10 Lai
slavej tevi, Kungs, vysi tovi dorbi,
un lai tovi svātī tevi cyldynoj.
11 Lai jī
stōsta par tovas vaļsteibas slavi
un tovu varoneibu lai sludynoj.
Refrens
15 Vysu
acis uz tevi raugōs ar cereibu,
un tu jim uzturu dūd eistajā laikā.
16 Tu
labvēleibā atver sovu rūku
un paādynoj vysu, kas dzeivoj.
Refrens
17 Kungs
ir taisneigs vysūs sovūs ceļūs,
un svāts ir vysūs sovūs dorbūs.
18 Kungs
ir tyvu vysim, kas jū pīsauc,
vysim, kas jū patīsi pīsauc.
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS Ef 4, 1–6
Ceņtitēs uzturēt vīneibu.
LASEJUMS NU SVĀTŌ APOSTOLA PŌVULA VĒSTULES EFEZĪŠIM
Brōli:
Es, gyusteknis Kungā, jyusus lyudzu, lai
jyus dzeivōtu tō aicynōjuma cīneigi, kurā jyus asat aicynōti, vysā pazemeibā un
lānprōteibā, un iztureibā pacīšūt mīlesteibā vīns ūtru. Ceņtitēs uzturēt gora vīneibu
ar mīra saitem. Vīna ir Mīsa, un vīns ir Gors, taipat kai ari jyus asat aicynōti
vīnai cereibai, kū dūd jyusu aicynōjums. Vīns ir Kungs, vīna ticeiba, vīna
kristeiba. Vīns ir Dīvs un vysu Tāvs, kas ir pōri vysim, caur vysim un vysūs.
Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Lk 7, 16
Alleluja.
Lels pravīts ir cēlīs myusu vydā,
un Dīvs ir apmeklējis sovus ļaudis.
Alleluja.
EVANGELIJS Jņ 6, 1–15
Jezus pavairoj maizi.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS
Tymā laikā:
Jezus pōrsacēle pōri Galilejas, tys ir
Tiberijas, azaram. Un jam sekōja lels ļaužu pulks, jo jī beja redzējuši zeimes,
kū jys dareja pi tim, kas beja slymi. Tod Jezus uzkōpe kolnā un apsasāda tur kūpā
ar sovim mōceklim. Bet jau tyvōjōs Leldīnes – jūdu svātki. Kod Jezus, pacēlis
acis, īraudzeja, ka pi jō nōk ļūti daudz ļaužu, jys saceja Filipam: «Kur mes nūpērksim
maizi, lai jī paāstu?» Bet tū jys saceja, jūs pōrbaudeidams, jo pats zynōja, kū
dareis. Filips jam atbiļdēja: «Par divsimt denarijim maizes napītiks, lai kotrs
kaut nadaudz dabōtu.» Vīns nu jō mōceklim, Andrejs, Seimaņa Pītera brōļs, saceja
jam: «Šeit ir zāns, kam ir pīcas mīžu maizes un divas zivis. Bet kas tys ir tik
daudzim?» Tod Jezus saceja: «Licit ļaudim apsasēst.» Bet tamā vītā beja daudz zōles.
Tai jī apsasāda – skaitā ap pīcas tyukstūšas veirīšu. Tod Jezus jēme maizi un
pasateicis izdaleja tim, kas beja apsasāduši; taipat ari zivis, cik jī gribēja.
Un, kod jī paēde, jys saceja sovim mōceklim: «Salosit pōri palykušōs druponas,
lai nikas naaizīt būjā.» Un jī salaseja un pīpiļdeja divpadsmt grūzus ar
druponom, kas nu pīcom mīžu maizem beja pōri palykušas tim, kas ēde. Kod šī ļaudis
īraudzeja, ka Jezus ir izdarejis breinumu, jī saceja: «Tys patīši ir pravīts,
kas ir atnōcis uz pasauli.» Bet Jezus, nūprozdams, ka jī grib nōkt, lai jū ar
varu jimtu un īcaltu par kēneņu, otkon vīns pats uzkōpe kolnā.
Tys ir Kunga vōrds.