PYRMAIS LASEJUMS Jer 17, 5–10
Svēteigs ir veirs, kas pasaļaun uz Dīvu.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA JEREMIJA GRŌMOTAS
Tai soka Kungs:
«Nūlōdāts ir veirs, kas pasaļaun uz cylvāku
un mīsā saskota sovu spāku, un kura sirds atsakōp nu Kunga. Jo jys byus
leidzeigs kailam kryumam tuksnesī, jys naredzēs, kod pīnōks laime, bet mōjōs
sveļmainōs tuksneša vītōs, sōļainā un naapdzeivōtā zemē. Svēteigs ir veirs, kas
pasaļaun uz Kungu; un Kungs byus jō cereiba. Jys leidzynōsīs kūkam, kas īstōdeits
yudiņu molā, kas sovas saknes laiž leidz valgmei. Jys nasabeis, kod īsastōs
tveice: jō lopas byus zaļas, sausuma godā jam nasanōks raizeitīs, un nikod jys
napōrstōs nest augļus. Sirds ir nūdeveiga par vysu un naprōteiga. Kas tū
izdybynōs? Es, Kungs, izdybynoju sirdi un izpētēju nīres, un ikvīnam atmoksōju
pēc jō gaitom un pēc jō dorbu augļim.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 1
Refrens: Svēteigs
ir veirs, kas cerej uz Kungu. (R. sal. Ps 40,
5a)
1 Svēteigs
ir veirs, kas nasekoj bezdīvu padūmam,
kas nastaigoj grēcinīku ceļu un nasēž
zaimōtōju pulkā,
2 bet
kam prōtā ir Kunga bausleiba
un kas Kunga lykumu apcer dīnu un nakti.
Refrens
3 Jys
leidzynojās kūkam, kas īstōdeits yudiņu molā,
kas atnas augļus eistajā laikā un kam
nanūveist
lopas;
vyss, kū jys dora,
jam labi izadūd.
Refrens
4 Tai
naīt bezdīvim, tai naīt;
jī ir kai palovas, kū aiznas vējs.
6 Jo
taisneigū ceļš ir Kungam pateikams,
bet bezdīvu ceļš izzuss.
Refrens
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Sal. Lk 8, 15
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
Svēteigi tī, kas lobā un krītnā sirdī
patur Dīva vōrdu
un pacīteibā nas augļus.
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
EVANGELIJS Lk 16, 19–31
Leidzeiba par Lāzaru un bogōtnīku.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS
LUKASS
Tymā laikā Jezus saceja farizejim:
«Beja kaids bogōts cylvāks, kas gērbēs
purpurā un smolkūs audumūs un ik dīnas lapni dzeirōja. Bet pi jō durovom gulēja
kaids nabogs, vōrdā Lāzars. Jys beja pōrklōts vōtim un ilgōjōs ramdynōt
izsolkumu ar tū, kas nūkryta nu bogōtnīku golda. Bet suņi nōce un laizeja jō
augūņus. Un nūtyka tai, ka nabogs nūmyra, un eņgeli jū aiznese Abrahama klēpī.
Un nūmyra ari bogōtnīks un tyka apbedeits. Un eļņē jys, cīzdams mūkas, pacēle
sovas acis un nu tōlīnes īraudzeja Abrahamu un Lāzaru jō klēpī. Un jys saukdams
saceja: «Tāvs Abraham, apsažāloj par mani un syuti Lāzaru, lai jys īmārc sova pērsta
golu yudinī un atvāsynoj munu mēli, jo es ļūti cīšu šamōs līsmēs». Bet Abrahams
atbiļdēja: «Pīmini, dāls, ka tu sovus lobumus sajēmi sovā dzeivē, bet Lāzars
turpretim ļaunu. Un tagad jys šeit teik īprīcynōts, bet tu cīt mūkas. Un klōt
pi tō vysa storp mums un jums atsarūn lels bezdibiņs, lai tī, kas nu šejīnes
grybātu aizīt pi jums, tū navarātu, ni ari nu turīnes kas spātu atnōkt pi
mums.» Bet jys saceja: «Tod es lyudzu tevi, tāvs, ka tu jū aizsyuteitu uz muna
tāva nomu – maņ taču ir pīci brōli – lai jys breidynoj jūs, ka ari jī nanūnōktu
šamā mūku vītā.» Bet Abrahams atbiļdēja: «Jim ir Mozus un Pravīši. Lai klausa tūs!»
Bet jys saceja: «Nā, tāvs Abraham! Bet, jo kaids nu myrušajim aizītu pi jim,
tod gon jī atsagrīztu.» Bet Abrahams jam saceja: «Jo jī naklausa Mozu un Pravīšus,
tod jī naīticēs, pat jo kaids nu myrūnim augšancaltūs».»
Tys ir Kunga vōrds.