PYRMAIS LASEJUMS Gudr 1, 13–15; 2, 23–24
Nōve pasaulē īnōce ļaunō gora skaudeibas dēļ.
LASEJUMS NU GUDREIBAS GRŌMOTAS
Dīvs nōvi nav radejis un nasaprīcoj, ka
dzeivī īt būjā. Jo jys vysu ir radejis, lai tys pastōvātu. Un šōs pasaules byutnes
ir sevī vasalas un tymōs nav nōvi nasūšas indes, ni vērs zemes volda pazemes vaļsteiba,
jo taisneiba ir namērsteiga. Dīvs cylvāku taču radeja namērsteibai un jū izveidōja
par sovas leidzeibas attālu. Bet valna skaudeibas dēļ pasaulē īnōce nōve, un tū
pīredz tī, kas pīdar pi jō.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 30 (29)
Refrens: Es
slaveišu tevi, Kungs, muns glōbēj. (R.
sal. 2a)
2 Es
slaveišu tevi, Kungs, jo tu mani izglōbi
un naļōvi munim īnaidnīkim prīcōtīs par
mani.
4 Kungs,
tu munu dvēseli izvedi nu nōves vaļsteibas,
tu atdzeivynōji mani, lai es napazustu
kopā.
Refrens
5 Dzīdit
Kungam jyus, jō svātī,
sumynojit jō svātuma pīmiņu,
6 tōdēļ
ka jō dusmes ilgst tikai breidi,
bet jō labvēleiba – vysu myužu.
Refrens
11 Kungs
uzklauseja un apsažālōja par mani,
Kungs kliva muns paleigs.
12 Munas
vaimanas tu maņ pōrvērti dejā,
13 Kungs,
muns Dīvs, es tevi slaveišu myužam!
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS 2 Kor 8, 7. 9. 13–15
Tryuceigūs vajag atbaļsteit.
LASEJUMS NU SVĀTŌ APOSTOLA PŌVULA ŪTRŌS VĒSTULES KORINTĪŠIM
Brōli:
Taipat kai jyus asat bogōti vysā: gon
ticeibā, gon vōrdūs, gon zineibōs, gon vysaidūs ceņtīņūs, kai ari mīlesteibā uz
jums, tod esit bogōti ari šymā mīlesteibas dorbā. Jyus taču zynot myusu Kunga
Jezus Kristus žēlesteibu, kai jys, byudams bogōts, kliva nabogs jyusu lobā, lai
ar sovu nabadzeibu jyusus dareitu bogōtus. Runa naīt par tū, ka cytim byutu jōgōdoj
atvīglōjums, bet pošim jōnūnōk tryukumā. Skotūtīs pēc vīnleidzeibas tagadejā
laikā jyusu bogōteiba lai paleidz jūs tryukumam, lai ari jūs pōrpiļneiba
paleidzātu jyusu vajadzeibom, lai taidejaidi īsastōtu vīnleidzeiba, kai tys ir
raksteits: «Kam beja daudz, tam nabeja pōrpalykuma, un kam beja moz, tys nacīte
tryukumu.»
Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS 2 Tim 1, 10b
Alleluja.
Myusu Pesteitōjs Jezus Kristus ir uzvarējis
nōvi
un ar Evangeliju ir izvedis gaismā
dzeiveibu.
Alleluja.
EVANGELIJS Mk 5, 21–43
Jaira meitas uzmūdynōšona un slymōs sīvītes izdzīdynōšona.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS MARKS
Tymā laikā:
Kod Jezus ar laivu otkon pōrsacēle ūtrā
krostā, ap jū sasalaseja lels ļaužu pyuļs, bet jys vēļ beja pi azara. Tod atnōce
vīns nu sinagogas prīkšnīkim, vōrdā Jairs un, īraudzejis jū, kryta pi jō kōjom
un ļūti lyudze jū, saceidams: «Muna meiteņa ir tyvu nōvei, atnōc un uzlic jai rūkas,
lai jei kļyutu vasala un dzeivōtu.» Jys aizgōja jam leidza, un daudz ļaužu sekōja
jam un spīdēs pi jō nu vysom molom. Bet kaida sīvīte, kas divpadsmit godus slymōja
ar ašņa tecēšonu un beja daudz izcītuse nu dažaidim ōrstim, un atdevuse vysu
sovu īpašumu, kas tūmār jai nikō nabeja leidzējis, un jei jutōs vēļ sliktōk, tagad,
dzēržūt par Jezu, caur pyuli pīsatyvōja jam nu aizmugures un pīsaskōre jō drēbem.
Jei runōja: «Pat jo tikai jō drēbem pīsaskaršu, es kļyušu vasala.» Un tyuleņ
ari izseika jōs ašņa olūts, un jei sajuta mīsā, ka ir izdzīdynōta nu kaites. Bet
Jezus, tyuleņ sapratis, ka nu jō izgōja spāks, pasagrīze pret pyuli un jautōja:
«Kas pīsaskōre munom drēbem?» Mōcekli jam atbiļdēja: «Tu redzi, ka pyuļs spīžas
tev vērsum, bet jautoj: «Kas maņ pīsaskōre?»» Tūmār jys skatejōs apkōrt, lai īraudzeitu
tū, kura beja tū izdarejuse. Tod sīvīte nūsabeiduse un treisādama, jo zynōja,
kas ar jū beja nūticis, gōja un nūkryta jō prīškā, un jam atklōja vysu patīseibu.
Bet jys jai saceja: «Meit, tova ticeiba tevi izglōbe, ej mīrā un esi izdzīdynōta
nu sovas kaites.» Koleidz jys vēļ runōja, atnōce sinagogas prīkšnīka ļaudis un
pazyņōja: «Tova meita nūmyra. Kōpēc tu vēļ apgryutynoj Mōceitōju?» Bet Jezus,
dzēržūt, kas tyka runōts, saceja sinagogas prīkšnīkam: «Nasabeisti! Tikai
tici!» Un jys nivīnam cytam naļōve sev leidza īt, kai tikai Pīteram un Jākubam,
un Jākuba brōļam Jōņam. Jī atnōce uz sinagogas prīkšnīka mōju. Un jys īraudzeja
trūksni, raudōšonu un skaļas vaimanas. Īgōjis īkšā, jys tim saceja: «Kōpēc jyus
uzatraucat un raužat? Meiteņa nav myruse, bet guļ.» Un tī jū izsmēja. Bet jys,
izsyutejis vysus ōrā, pajēme sev leidza tikai meitines tāvu un mōti, un tūs,
kas beja ar jū, un īgōja tur, kur gulēja meitine. Pajēmis meitini aiz rūkas,
jys tai saceja: «Talitha kum», kas tulkōjumā nūzeimoj: «Meitine, es tev soku,
celīs.» Un meitine tyuleņ pīsacēle un staigōja, tōdēļ ka jai beja divpadsmit
godu. Un jī apstulba nu lelō pōrsteiguma. Bet jys tim styngri pīkūdynōja, lai
nivīns par tū nauzzynōtu, un lyka dūt jai ēst.
Tys ir Kunga vōrds.