26. decembris - svētā stefana svētki
Jēzus,
kas piedzima Betlēmē, atdeva savu dzīvību par mums, lai arī mēs,
piedzimstot “no augšienes”, caur kristību un ticību savu dzīvību spētu
atdot par saviem brāļiem un māsām. Ziemassvētku oktāvas otrajā dienā
Baznīca svin svētā Stefana, pirmā kristiešu mocekļa, svētkus. Baznīca
priecājas nevis par viņa nāvi, bet par viņa piedzimšanu debesīm.
Svētais Jānis Pāvils II par šo dienu izsakās kā par “a dies natalis”
jeb dzimšanas dienu, jo, pateicoties Kristus nāvei pie krusta, un Viņa
augšāmcelšanās dēļ mocekļa nāve ir piedzimšana debesīm.Tādēļ, ka viņš Kristus dēļ izlēja savas asinis, diakons tiek saukts par pirmmocekli. Kad Baznīca sv. Stefanu sauc par pirmmocekli, tas izsaka kaut ko daudz dziļāku nekā to, ka viņš hronoloģiski bija pirmais moceklis. Šis apzīmējums sevī ietver arī līdzību sekošanā Kristum kā vienīgajam paraugam.
Pirmo reizi Svētajos Rakstos viņš tiek minēts laikā, kad apustuļi kalpošanai pie galda izraudzījās septiņus vīrus, kas ir pilni gara un gudrības (sal. Apd 6, 3). Tā kā vārds Stefans ir grieķu vārds, un viņš tika norīkots kalpot grieķiski runājošo jūdu vidū, tiek uzskatīts, ka viņš pats bija jūds no hellēņu jūdu vidus, tas ir, grieķiski runājošs jūds. Tradīcija vēstī, ka viņa īstais vārds bija Kelil – aramiešu vārds, kas nozīmē “kronis”, un par Stefanu viņš tika nosaukts tāpēc, ka vārds Stefans ir šī aramiešu vārda ekvivalents.
Baznīca salīdzina šo mācekli ar savu Skolotāju. Svēto Rakstu pētnieki ir atraduši paralēles starp Jēzus un Stefana šīs zemes dzīves pēdējām gaitām. Kad Jēzus savā tēvu zemē mācīja ļaudis (sal. Mt 13, 54), tie, kuri Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību. Bet, kad Stefans, „Dieva žēlastības un spēka pilns, darīja lielus brīnumus” (Apd 6, 10), tie, kuri pret viņu gribēja nostāties, ,,nespēja pretoties gudrībai un Garam, ar kādu viņš runāja” (Apd 6, 10). „Virspriesteri un viss Sinedrijs meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu” (Mt 26, 59). Arī pret diakonu apsūdzētāji „pierunāja kādus vīrus” (Apd 6, 11), kas sacīja, ka viņi ir „dzirdējuši, ka viņš par Mozu un Dievu runā zaimojošus vārdus” (Apd 6, 11). Pret Jēzu „virspriesteri un vecajie pārliecināja ļaužu pūli” (Mt 27, 20), lai varētu nodot Viņu nāvē. Arī pret Stefanu tika sakūdīta tauta, vecajie un Rakstu mācītāji (sal. Apd 6, 12). Stefans tika sagrābts, aizvests uz Sinedriju (sal. Apd 6, 13) un apsūdzēts zaimošanā pret „svēto vietu un bauslību” (sal. Apd 6, 13). Jēzu apcietināja un aizveda pie augstā priestera Kaifasa (sal. Mt 26, 57), kur Viņš tika apsūdzēts zaimošanā (sal. Mt 26, 65). Arī Stefans bija aizvests pie augstā priestera uz nopratināšanu (sal. Apd 7, 1). Pirms nāves Jēzus lūdzās par saviem slepkavām, lai Tēvs viņiem piedod (sal. Lk 23, 34). Stefans lūdzās, lai Dievs „neieskaita viņiem šo grēku” (Apd 7, 60). Jēzus pirms savas nāves pie krusta skaļi iesaucās: „Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu,” (Lk 23, 46) bet Stefans, „Dievu piesaukdams, lūdza: „Kungs, pieņem manu garu.” (Apd 7, 59) Kad kareivis caurdūra Jēzus sirdi, viņš pēkšņi, Dieva žēlastības skarts, saprata, ka krustā Sistais „patiesi (…) bija Dieva Dēls” (Mt 27, 54). Pēc Stefana nāves, kad Sauls ar savu rīcību “plosīja Kristus Miesu”, notika viņa brīnumainā atgriešanās (sal. Apd 9, 3-8).
Austrumu ikonogrāfijā Stefans parasti tiek attēlots diakona tērpā, dažreiz ar kūpināmtrauku, kas parasti tiek izmantots liturģijas laikā. Citreiz viņš tiek attēlots, turot rokā mazu baznīciņu. Rietumu mākslā viņš tiek attēlots ar akmeņiem rokās vai arī ar palmas zaru, kas ir moceklības simbols. Gan Austrumu, gan Rietumu mākslas darbos viņš redzams ar mocekļa kroni galvā.
Ievietots: 18:27, 25.12.2016. radieceze.lv