Dārgie brāļi un māsas,
Baznīcas
kalpojums slimniekiem un tiem, kas viņus aprūpē, ir jāturpina ar atjaunotu
spēku, paliekot uzticībā Kunga pavēlei (sal. Lk 9, 2 – 6; Mt 10, 1 –
8; Mk 6, 7 – 13) un sekojot tās dibinātāja
un Mācītāja daiļrunīgajam paraugam.
Kā šī gada
Slimnieku dienas tēma ir vārdi, ko Jēzus sacīja no krusta savai Mātei Marijai
un Jānim: ,,Lūk, tavs dēls. (..) Lūk, tava Māte. Un no tā brīža māceklis paņēma
viņu pie sevis.” (Jņ 19, 26 – 27)
1. Kunga vārdi izcili izgaismo krusta
noslēpumu, kas reprezentē nevis bezcerīgu traģēdiju, bet drīzāk vietu, kur
Jēzus manifestē savu godību un parāda savu mīlestību līdz galam, kas kļūst par kristiešu
kopienas un katra mācekļa dzīves pamatu un likumu.
Vispirms
Jēzus vārdi ir avots Marijas mātišķajam
aicinājumam attiecībā uz visu cilvēci. Viņai īpaši bija jābūt sava Dēla
mācekļu Mātei, rūpējoties par viņiem un viņu dzīves ceļu. Kā zinām, mātes rūpes
par savu dēlu vai meitu iekļauj sevī gan materiālo, gan garīgo viņu
audzināšanas dimensiju.
Neizsakāmās
krusta sāpes pārdur Marijas dvēseli (sal. Lk
2, 35), bet viņu neparalizē. Gluži pretēji, kā Kunga Mātei viņai sākas jauns
pašupurēšanās ceļš. Uz krusta Jēzus parādīja savas rūpes par Baznīcu un visu
cilvēci, un Marija ir aicināta būt līdzdalīga šajās rūpēs. Aprakstot Svētā Gara
izliešanos Vasarsvētkos, Apustuļu darbos parādīts, ka Marija savu uzdevumu sāka
pildīt agrīnās Baznīcas kopienā. Uzdevumu, kas nekad nav pabeigts.
2. Jānis, mīļotais māceklis, Baznīcas,
mesiāniskās tautas, tēls. Viņam ir Marija
jāatzīst kā sava Māte. To darot, viņš ir aicināts pieņemt Mariju pie sevis,
lai redzētu viņā katras māceklības paraugu un lai kontemplētu mātišķo aicinājumu,
ko Jēzus viņai uzticēja ar visu, ko tas ietver: mīloša Māte, kas dāvā dzīvību
bērniem, kas ir spējīgi mīlēt, kā Jēzus ir pavēlējis. Tādēļ Marijas mātišķais
aicinājums rūpēties par saviem bērniem ir uzticēts Jānim un Baznīcai kopumā.
Visa mācekļu kopiena ir iekļauta Marijas mātišķajā aicinājumā.
3. Jānis, kā māceklis, kurš ar Jēzu dalījās
visā, zina, ka Mācītājs vēlas vest visus
cilvēkus uz satikšanos ar Tēvu. Viņš var apliecināt faktu, ka Jēzus satika
daudzus cilvēkus, kuri cieta garīgas slimības sava lepnuma dēļ (sal. Jņ 8, 31 – 39) un no fiziskām kaitēm
(sal. Jņ 5, 6). Viņš dāvāja
žēlsirdību un piedošanu visiem un dziedināja slimos par zīmi pārbagātās
dzīvības Valstībai, kur tiks noslaucīta katra asara. Līdzīgi Marijai apustuļi
ir aicināti rūpēties citam par citu, bet ne tikai uz to. Viņi zina, ka Jēzus
sirds ir atvērta visiem un nevienu neizslēdz. Valstības Evaņģēlijs ir jāsludina
visiem, un kristiešu tuvākmīlestībai ir jābūt vērstai pret visiem, jo viņi vienkārši
ir personas, Dieva bērni.
4. Baznīcas
mātišķais aicinājums trūkumcietējiem un slimniekiem konkrētu izpausmi savas
vēstures 2000 gadu laikā rod iespaidīgās iniciatīvu sērijās par labu slimniekiem.
Šī veltīšanās vēsture nedrīkst tikt aizmirsta. Visur pasaulē tā turpinās līdz
pat mūsdienām. Valstīs, kur pastāv adekvāta publiskā medicīnas sistēma,
katolisko reliģisko kongregāciju un diecēžu un to slimnīcu darbs nav vērsts
tikai uz kvalitatīvas medicīniskās aprūpes nodrošināšanu, bet arī uz cilvēka
personas likšanu ārstēšanas procesa centrā, tajā pašā laikā veicot zinātnisko
pētniecību ar pilnīgu cieņu pret dzīvību un kristīgajām morālajām vērtībām.
Valstīs, kur veselības aprūpes sistēmas nav adekvātas vai vispār nepastāv,
Baznīca cenšas darīt visu, ko spēj, lai uzlabotu veselību, izskaustu bērnu
mirstību un apkarotu plaši izplatītas slimības. Visur tā cenšas nodrošināt
aprūpi, pat tad, kad tā nespēj piedāvāt izārstēšanu. Baznīca kā ,,lauka slimnīcas”,
kas uzņem visus dzīves ievainotos, ir pavisam konkrēta realitāte, jo dažās
pasaules daļās misionārās un diecēzes slimnīcas ir vienīgās institūcijas, kas
nodrošina iedzīvotāju nepieciešamo aprūpi.
5. Atmiņa
par šīs kalpošanas slimajiem ilgo vēsturi ir prieka iemesls kristīgajai
kopienai, īpaši tiem, kas ir iesaistīti šajā kalpojumā. Tomēr vispirms mums ir
jāraugās pagātnē, lai ļautu tai mūs
bagātināt. Mums ir jāapgūst tas, ko tā māca par daudzu slimniekiem kalpojošu
institūtu dibinātāju pašaizliedzīgo dāsnumu, radošumu, ko mudina tuvākmīlestība,
par daudzām iniciatīvām, kas notikušas gadsimtu laikā, nodošanos zinātniskajiem
pētījumiem kā līdzeklim, lai slimniekiem piedāvātu inovatīvu un drošu
ārstēšanu. Pagātnes mantojums palīdz mums veidot labāku nākotni, piemēram,
pasargājot katoliskās slimnīcas no biznesa mentalitātes, kas visā pasaulē
tiecas veselības aprūpi pārvērst peļņu nesošā uzņēmumā, kas beidzas ar trūcīgo
atmešanu. Gudra organizācija un tuvākmīlestība pieprasa, lai slimnieks tiktu
respektēts viņa vai viņas cieņas dēļ un nemitīgi tiktu paturēts terapeitiskā
procesa centrā. Šādai pašai pieejai ir jābūt arī kristiešiem, kas strādā
publiskās struktūrās, jo ar savu kalpojumu arī viņi ir aicināti nest
pārliecinošu Evaņģēlija liecību.
6. Jēzus Baznīcai ir dāvājis dziedināšanas varu: ,,Šādas zīmes sekos
tiem, kas tic: (..) viņi uzliks rokas slimniekiem un tie kļūs veseli.” (Mk 16, 17 – 18) Apustuļu darbos lasām
dziedināšanu aprakstus, ko veica Pēteris (sal. Apd 3, 4 – 8) un Pāvils (sal. Apd
14, 8 – 11). Baznīcas misija ir atbilde Jēzus dāvanai, jo tā zina, ka tai
slimniekam ir jānes paša Kunga skatiens, pilns maiguma un līdzcietības.
Veselības aprūpes kalpojums vienmēr būs nepieciešams un fundamentāls uzdevums,
kas ir jāveic ar atjaunotu gan draudžu kopienu, gan veselības aprūpes
institūciju entuziasmu. Nedrīkstam aizmirst to ģimeņu maigo mīlestību un
izturību, kuras rūpējas par saviem bērniem, vecākiem vai tuviniekiem, kas ir
hroniski slimi vai ar kādu invaliditāti. Ģimenes lokā sniegtas rūpes ir sevišķa
liecība mīlestībai pret cilvēku, tai ir jābūt atbilstoši atpazītai un
atbilstošas politikas atbalstītai. Ārsti un medmāsas, priesteri, konsekrētās
personas, brīvprātīgie, ģimenes un visi, kuri rūpējas par slimniekiem,
līdzdarbojas šajā ekleziālajā misijā. Tā ir dalīta atbildība, kas palielina katra
sniegtā ikdienišķā kalpojuma vērtību.
7. Marijai, maigās mīlestības Mātei, mēs
vēlamies uzticēt visus, kas ir slimi miesā un dvēselē, lai viņa tos uzturētu
cerībā. Lūdzam arī viņas palīdzību būt atsaucīgiem pret mūsu slimajiem brāļiem
un māsām. Baznīca zina, ka tai ir nepieciešama īpaša žēlastība, lai izpildītu
savu evaņģēlisko uzdevumu kalpot slimniekiem. Lai mūsu lūgšanas Dieva Mātei ir
vienotas nemitīgā lūgumā, lai katrs Baznīcas loceklis dzīvo ar mīlestību pret
aicinājumu kalpot dzīvībai un veselībai. Lai Jaunava Marija aizbilst par šo
XXVI Vispasaules slimnieku dienu, lai viņa palīdz slimniekiem paciest savas
ciešanas vienībā ar Kungu Jēzu un lai viņa atbalsta visus tos, kas rūpējas par
viņiem. Visiem, slimniekiem, veselības aprūpes darbiniekiem un brīvprātīgajiem,
sirsnīgi sūtu savu apustulisko svētību.
Vatikāns,
2017. gada 26. novembris,
Mūsu Kunga
Jēzus Kristus, Vispasaules Karaļa, svinībās
FRANCISKS