pāvesta franciska vēstījums
54. pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem
2017. gada 7. maijā (Lieldienu IV svētdienā)
Dārgie brāļi un māsas,
iepriekšējo gadu laikā
mums bija iespēja pādomāt par diviem kristīgā aicinājuma aspektiem – par
pamudinājumu “iziet no sevis”, lai klausītos Kunga balsi, un par to, cik liela
nozīme ir ekleziālajai kopienai, kas ir īpašā vietā, kur Dieva aicinājums
rodas, tiek dzīvināts un izpaužas.
Tagad, atzīmējot 54.
Pasaules Lūgšanu dienu par aicinājumiem, es gribētu pievērsties kristīgā aicinājuma misionārajai dimensijai.
Tas, kurš ļauj Dieva balsij sevi piesaistīt un sāk sekot Jēzum, ļoti ātri
atklāj sevī neizdzēšamu vēlmi nest Labo vēsti brāļiem, iesaistoties
evaņģelizācijā un mīlestības kalpojumā. Visi kristieši pēc savas dabas ir
Evaņģēlija misionāri! Patiesi, māceklis nesaņem Dieva mīlestības dāvanu savam
mierinājumam; viņš nav aicināts izrādīt sevi, ne arī rūpēties par kāda uzņēmuma
interesēm; vienkārši, viņu ir skāris un pārveidojis prieks par to, ka var
justies Dieva mīlēts, un viņš nespēj paturēt šo pieredzi tikai sev: “Evaņģēlija
prieks, kas piepilda mācekļu kopienas dzīvi, ir misionārais prieks” (ap. pamudinājums
Evangelii gaudium, 21).
Tāpēc misionārais
uzdevums nav kaut kāda kristīgās dzīves piedeva, it kā tas būtu kāds rotājums,
bet, tieši pretēji, pieder ticības pašai būtībai: attiecības ar Kungu ietver
sevī šo “būt sūtītiem” pasaulē kā Viņa vārda praviešiem un Viņa mīlestības
lieciniekiem.
Pat ja mēs sevī piedzīvojam
daudz trauslumu reizēm varam justies mazdūšīgi, mums ir jāpaceļ galva uz Dievu,
neļaujot sevi nospiest nepiemērotības sajūtai un nepadodoties pesimismam, kas
padara mūs par pasīviem gurdenas un rutīnas pārņemtas dzīves vērotājiem. Bailēm
nav vietas: pats Dievs ierodas šķīstīt mūsu “netīrās lūpas”, padarot mūs
misijai piemērotus. “Noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks. Un es dzirdēju
Kungu sakām: ‘Kuru lai es sūtu? Kurš ies un runās par mums?’ Tad teicu: ‘Es te,
sūti mani!’” (Is 6,6-8).
Katrs māceklis
misionārs dzird savā sirdī šo dievišķo balsi, kas to aicina “doties” ļaužu
vidū, kā to darīja Jēzus, visus “dziedinot un svētījot” (Apd 10,38). Patiesi,
esmu jau atgādinājis citas reizes, ka katrs kristietis Kristības spēkā ir
“kristoforo”, tas ir, “tas, kurš nes Kristu” brāļiem (sal. Katehēze, 2016. gada 30. janvāris). Tas sevišķi attiecas uz tiem,
kuri ir aicināti īpaši veltīt savu dzīvi, kā arī uz priesteriem, kuri nesavtīgi
atbilldēja “lūk, te es esmu, Kungs, sūti
mani!”. Viņi ir aicināti ar atjaunotu misionāro entuziasmu iziet no
svētajiem dievnama mūriem, lai ļautu Dieva maigum pārplūst pār cilvēkiem (sal. Hrizmas svētīšanas Svētās Mises homīlija,
2016. gada 24. marts). Baznīcai ir vajadzīgi
priesteri, kas būtu paļāvīgi un miera pilni, jo ir atklājuši īsto
dārgumu, un, kas būtu nemiera dzīti, lai ar prieku dotos atklāt to visiem (sal.
Mt 13,44).
Protams, runājot par
kristīgo misiju, rodas ne mazums jautājumu: ko
nozīmē būt Evaņģēlija misionāram? Kas piešķir mums spēku un drosmi
sludināšanai? Kāda ir tā evaņģēliskā loģika, no kuras misija smeļas iedvesmu? Mēs
varam atbildēt uz šiem jautājumiem, kontemplējot trīs evaņģēliskās ainas: Jēzus misijas sākumu Nācaretes sinagogā
(sal. Lk 4,16-30); ceļa gājumu, ko
Viņš, būdams augšāmcēlies, veic kopā ar Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-35); un, visbeidzot, līdzību
par sēklu (sal. Mk 4,26-27).
Jēzus ir Svētā
Gara svaidīts un sūtīts. Būt māceklim misionāram nozīmē aktīvi piedalīties
Kristus misijā, ko pats Jēzus apraksta Nācaretes sinagogā: “Kunga Gars ir pār
mani, jo viņš ir svaidījis mani pasludināt prieka vēsti nabagiem. Viņš ir
sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un akliem acu gaismu; salauztos
darīt brīvus, pasludināt Kunga žēlastības gadu“ (Lk 4,18-19). Tā ir arī mūsu misija: būt Svētā Gara svaidītiem un iet pie brāļiem, lai sludinātu Vārdu, tādā veidā kļūstot viņiem par
pestīšanas instrumentu.
Jēzus iet mūsu
ceļā mums līdzās. Saskaroties ar jautājumiem, kas iznirst no cilvēka
sirds dziļumiem, un ar izaicinājumiem, kas saistās ar šīs dzīves realitāti, mēs
varam justies nomaldījušies un var likties, ka mums pietrūkst enerģijas un
cerības. Pastāv risks uzskatīt kristīgo misiju tikai par neīstenojamu utopiju
vai vismaz par kaut ko, kas pārsniedz mūsu spēkus. Tomēr ja kontemplējam
Augšāmcēlušos Jēzu, kurš soļo līdzās Emmausas mācekļiem (sal. Lk 24,13-15), tad mēs atkal no jauna
varam atgūt paļāvību; šajā evaņģēliskajā ainā mums ir darīšana ar īstu “ceļa
liturģiju”, kas ir pirms Vārda un Maizes laušanas liturģijas, un kas vēstī, ka
uz katra mūsu soļa Jēzus ir mums līdzās! Divi mācekļi, Krusta ieļaunojuma
ievainoti, atgriežas mājās pa sakāves ceļu: viņi nes savā sirdī salauztu cerību
un nerealizējušos sapni. Evaņģēlija prieka vietu viņos ieņem skumjas. Ko dara
Jēzus? Viņš tos netiesā, bet iet kopā ar viņiem. Tā vietā, lai celtu vēl
lielāku mūri, Viņš palīdz tiem izrauties ārā. Viņš lēnām pārveido viņu
mazdūšību, liek degt viņu sirdīm un atver viņu acis, sludinot Vārdu un laužot
maizi. Tāpat arī kristietis nenes viens pats misijas nastu, bet piedzīvo – tai
skaitā, grūtībās un neizpratnē – “ka Jēzus viņu pavada, elpo kopā ar viņu,
strādā kopā ar viņu. Viņš jūt, ka dzīvais Jēzus ir ar viņu visos viņa misionāra
pienākumos” (ap. pamud. Evangelii gaudium,
266).
Jēzus liek
uzdīgt sēklai. Visbeidzot, ir svarīgi mācīties no Evaņģēlija, kādā
stilā vajadzētu sludināt. Patiesi, nereti pat vislabāko nodomu vadīti, varam
iekrist zināmā varas, prozelītisma vai tolerances trūkuma pilna fanātisma
mānijā. Turpretī Evaņģēlijs aicina mūs atmest panākumu un varas elkdievību,
pārlieku lielās raizes par strukturālo sakārtotību, kā arī zināmas bailes, kas
ir vairāk saistītas ar sasniegumu, nevis ar kalpošanas garu. Pat ja Valstības
sēkla ir maza, neredzama un reizēm nenozīmīga, tā tomēr klusi aug, pateicoties
Dieva nemitīgajai darbībai: “Ar Dieva valstību ir tāpat, kā kad cilvēks iemet
sēklu zemē un guļas un ceļas, nakti un dienu, bet sēkla uzdīgst un izaug, tā ka
viņš pats to nemana” (Mk 4,26-27).
Tas ir mūsu paļāvības pirmais iemesls: Dievs pārsniedz mūsu gaidas un pārsteidz
mūs ar savu nesavtību, panākot, ka mūsu darbs nes tādus augļus, kas pārsniedz
cilvēciskās efektivitātes aprēķinus.
Ar šo evaņģēlisko
paļāvību mēs atveramies Gara klusajai darbībai, Gara, kurš ir misijas pamats.
Bez pastāvīgas kontemplatīvās lūgšanas nekad nevarēs pastāvēt ne pastorālais
darbs aicinājumu jomā, ne kristīgā misija. Tāpēc ir jādzīvina kristīgā dzīve,
klausoties Dieva Vārdu, un jo īpaši ir jāizkopj personīgas attiecības ar Kungu
Euharistijas adorācijā, kas ir tikšanās ar Dievu īpašā “vieta”.
Es gribu sevišķi
pamudināt uz šo dziļo draudzību ar Kungu, lai izlūgtu no augšienes īpaši jaunus
aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi. Dieva tautai ir vajadzīgi gani,
kuri veltī savu dzīvi kalpošanai Evaņģēlijam. Tāpēc lūdzu draudžu kopienām,
asociācijām un daudzām Baznīcā esošajām lūgšanu grupām: stājoties pretī
mazdūšības kārdinājumam, turpiniet lūgt Kungu, lai Viņš sūtītu strādniekus savā
laukā un dotu mums Evaņģēlijā iemīlējušos priesterus, kuri būtu spējīgi kļūt
par tuvākajiem visiem saviem brāļiem un, tādējādi, būt par Dieva žēlsirdīgās
mīlestības dzīvo zīmi.
Dārgie brāļi un māsas,
arī šodien mēs varam no jauna atgūt dedzību, lai sludinātu Evaņģēliju, un mēs
varam iedrošināt, sevišķi jauniešus, sekot Kristum. Izplatoties pagurumam
ticībā vai tam, ka šī ticība tiek aprobežota tikai ar “pildāmajiem
pienākumiem”, mūsu jaunieši grib atklāt Jēzus personas mūžam aktuālo
pievilcību, ļaut Viņa vārdiem un žestiem izvirzīt sevī jautājumus, un
visbeidzot, pateicoties Viņam, tie grib sapņot par patiesi cilvēcisku dzīvi,
kuru piepilda ar prieku mīloša sevis ziedošana.
Vissvētākajai Jaunavai
Marijai, mūsu Pestītāja Mātei, pietika drosmes piepildīt šo Dieva sapni,
ieliekot Viņa rokās savu jaunību un savu entuziasmu. Lai viņa ar savu
aizbildniecību izlūdz arī mums tādu pašu sirds atvērtību, gatavību atbildēt
Kunga aicinājumam, sakot savu “Lūk, te es esmu”, un prieku doties ceļā (sal. Lk 1,39), lai, tāpat kā viņa, sludinātu Viņu
visai pasaulei.
Vatikānā, 2016. gada 27. novembrī
Adventa Pirmajā svētdienā
Francisks