parastā liturģiskā laika posma XXXII svētdiena
Šodienas Evaņģēlija fragmentā lasām par sarunu starp Jēzu un
dažiem saducejiem. Saduceji Jēzus laikā bija jūdaisma atzara pārstāvji, kas
bija cēlušies no priestera Zadoka ģimenes. Viņi bija rakstītā Mozus likuma interpretētāji,
kas nozīmē, ka viņi nepiekrita farizeju pozīcijai, kas piedāvāja Mozus likuma
mutisku interpretāciju.
Šajā fragmentā saduceji ir raksturoti kā pretinieki ticībai uz
augšāmcelšanos. Aprakstītajā dialogā mēs varam saskatīt disputa piemēru, kāds
pirmā gadsimta jūdaismā bija ļoti izplatīts. Saduceji izmanto levirāta laulības
piemēru, kas aprakstīts Mozus likumā, lai apšaubītu ticību uz augšāmcelšanos.
Saskaņā ar Atkārtotā likuma grāmatu, ja vīrs nomirst, neradījis pēcnācējus,
vīra brālim ir jāprec viņa sieva, un šīs savienības atvase mantoja īpašumu un
rūpējās par mirušā brāļa vārdu. (Atk 25,
5 - 10) Saduceji lieto šo piemēru, lai apšaubītu ticību uz augšāmcelšanos.
Jēzus apgalvo, ka augšāmcelšanās pastāv, izmantojot to pašu
rakstīto Mozus likumu. Izmantojot tekstu no Izceļošanas grāmatas 3. nodaļas,
kur ir aprakstīta Mozus satikšanās ar Dievu degošajā krūmā, Jēzus parāda, ka
Dievs ir dzīvo, nevis mirušo Dievs. Jēzus izmanto pašu saduceju metodi un
tekstus, lai viņus apšaubītu. Kā atklāj Evaņģēlija teksts, Viņš sakauj viņus
viņu pašu spēlē.
Vēl svarīgāk, šajā sarunā Jēzus atklāj mūsu prāta ierobežotību, kad iet runa par mūžīgo dzīvi. Saduceji iebilda pret augšāmcelšanos ierobežotās zemes eksistences dēļ. Viņi neiedomājās citu iespēju eksistencei un attiecībām ar Dievu. Jēzus atklāj, ka dzīves pēc augšāmcelšanās iespējas pārsniedz mūsu prāta spējas. Sarunas noslēgums iesaka arī ko citu – pavadīt laiku, raizējoties par mūžīgo dzīvi, nozīmē nesaprast būtību. Būtība ir, ka mūžīgas attiecības ar Dievu ir iespējamas, jo Dievs ir dzīvo Dievs, jo Viņam viss ir dzīvs.
Ievietots: 12:07, 04.11.2016.
radieceze.lv