Vai mēs spējam saskatīt Dieva klātbūtni citos? Vai spējam atpazīt,
ka Dievs uz mums runā caur citiem? Vai mēs pamanām mūsu laika praviešus?
Šodienas lasījumi aicina atvērt sirdis, prātus un visu savu būtību Dieva
klātbūtnei citos.
Pirmajā lasījumā no pravieša Ezehiēla grāmatas Dievs sūta pravieti
pie savas tautas. Mums ne vienmēr patīk ieklausīties praviešu vārdos. No otras
puses, ne katrs, kurš runā, ir pravietis. Gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā
skaidri saprotams, ka patiesam pravietim jārunā saskaņā ar Dieva, nevis cilvēku
vārdiem.
Šis Svēto Rakstu vēstījums paliek nemainīgs no to sākuma līdz
beigām. Tas vienmēr pieprasa, lai atmetam visas rūpes un pievēršamies vienīgi Dievam
un Viņa sacītajam. Brīdī, kad sākam tiekties pēc sava labuma, pēc materiālās
izaugsmes, saviem uzskatiem, mēs kļūstam Dievam neuzticīgi.
Arī otrajā lasījumā no apustuļa Pāvila otrās vēstules korintiešiem
dzirdam Dieva Vārdu: ,,Tādēļ man patīk mani vājumi, nievāšanas, trūkums,
vajāšanas un spaidi Kristus dēļ. Jo, kad vien esmu vājš, tad esmu spēcīgs.” (2 Kor 12, 10) Esam aicināti pieņemt
Jēzus Kristus vārdus ar visu savu spēku un būtību. Arī tas ir pravietošanas
veids. Jo vairāk mēs pieņemam Kristu un Viņam sekojam, jo vairāk mūsu dzīves
liecina par Dievu un Viņa bezgalīgo mīlestību uz mums.
Šīs svētdienas Marka Evaņģēlija fragments atklāj izaicinājumu, ko
sagādā noraidījums. Mums jāatceras, ka Ezehiēls parāda, ka nav būtiski, vai
pravietis tiek atpazīts vai nē. Būtiski ir, ka viņš runā Dieva vārdus. Šīs
svētdienas Evaņģēlija fragments norāda, ka patiesu pravieti varam noraidīt
vienkārši tādēļ, jo neticam, ka Dievs var darboties caur vienkāršiem mūsu
dzīves notikumiem un caur šķietami parastiem cilvēkiem.
Ievietots: 15:54, 06.07.2018. radieceze.lv