Menu:
















 
vārdi uzrunā tad, kad tie top redzami darbos un rīcībā

Dē­mos­tens, ļo­ti sla­vens se­nās Grie­ķi­jas ora­tors, kas dzī­vo­ja At­ēnās IV gad­sim­tā pirms Kris­tus pie­dzim­ša­nas, sep­ti­ņu ga­du ve­cu­mā pie­dzī­vo­ja sma­gu zau­dē­ju­mu – no­mi­ra viņa tēvs. Sa­ska­ņā ar tā lai­ka At­ēnu li­ku­miem, ģi­me­nei, ku­ra vairs ne­bi­ja ģi­me­nes galvas – tē­va, pēc ie­spē­jas ātr­āk bi­ja jā­no­zī­mē aiz­bil­dni, kas rū­pē­tos par ģi­me­ni. Dēmostena tēvs, mirstot, no­zī­mē­ja ve­se­lus di­vus šā­dus aiz­bil­dņus ģi­me­nei, resp. diviem saviem bēr­niem un vi­ņu mā­tei. Bet aiz­bil­dņi tai vie­tā, lai rū­pē­tos par ģi­me­nes vajadzībām, ģi­me­nes īpašumu lie­lā­ko da­ļu pie­sa­vi­nā­jās sev un gan­drīz kā no­ve­da ģime­ni līdz bankro­tam un sabrukumam. Dē­mos­tens, re­dzē­dams kā vi­ņa ra­di­nie­ki apzog vi­ņa māti, mā­su, kā izsaimnie­ko īpa­šu­mus, ie­sā­ka mā­cī­ties ru­nas māk­slu, lai, kad pie­augs, iesnieg­tu pra­sī­bu tie­sā pret sa­viem aiz­bil­dņiem un at­gū­tu sa­va tē­va manto­ju­mu.

Bet Dē­mos­te­nam bi­ja jā­vel­tī daudz pū­ļu cī­ņai ar sa­viem fi­zis­ka­jiem trū­ku­miem, kas traucē­ja vi­ņam uz­stā­ties no tri­bī­nes. Lie­las pro­blē­mas sa­gā­dā­ja ne­spē­ja pa­rei­zi un skaid­ri izru­nāt vār­dus. Lai no­vēr­stu šo pro­blē­mu, Dē­mos­tens il­gus ga­dus sa­ru­nā­jo­ties vai ska­ļi dek­la­mē­jot tek­stus, tu­rē­ja mu­tē ne­lie­lu ak­men­ti­ņu. Bi­ja grū­ti un sā­pī­gi, tomēr... Pa­gā­ja laiks un kad Dē­mos­te­nam va­ja­dzē­ja ru­nāt, ne­viens vairs ne­spē­ja pamanīt kaut kā­dus defek­tus. Jau­nek­lim ne­bi­ja ar ko sa­mak­sāt sa­viem sko­lo­tā­jiem un pa­snie­dzē­jiem un viņš dien­nak­tīm pār­rak­stī­ja grā­ma­tas un mā­cī­jās no gal­vas no­skai­tīt lie­lus tek­stus. Vi­ņam ne vie­nu vien rei­zi nā­cās cī­nī­ties ar kār­di­nā­ju­mu vi­su pa­mest un vien­kār­ši klai­ņot pa pil­sē­tas ie­lām ne­ko ne­da­rot. Tad Dē­mos­tens no­grie­za sev ma­tus: pa­skats bi­ja dī­vains: pus­e gal­vas ar ma­tiem, pus­e – nē. Šā­da iz­ska­tā viņš vien­kār­ši kau­nē­jās iz­iet no mā­jām. Un viņš mā­cī­jās un mā­cī­jās, un mā­cī­jās.

Sa­snie­dzis piln­ga­dī­bu, Dē­mos­tens tik skais­ti un daiļ­ru­nī­gi uz­stā­jās pub­li­kas priekš­ā, ka kļu­va par pro­fe­si­onā­lu ora­to­ru un tā pel­nī­ja sev iz­ti­ku. To­mēr vi­ņam tā arī ne­iz­de­vās atgūt tē­va man­to­ju­mu, ne­rau­go­ties uz to, ka vi­ņu pa­zīst vis­a pa­sau­le kā iz­ci­lu ru­nas­vī­ru, ku­ru dau­dzi sa­lī­dzi­na ar ro­mie­šu Ci­ce­ro­nu.

Ja pa­ska­tās, tad viss ie­sā­kās ba­nā­li un va­rē­ja šķist, ka viņš ne­kad ne­spēs kļūt par la­bu ru­nā­tā­ju. Pa­cie­tī­ba un ne­pie­kā­pī­ba, vin­gri­nā­ju­mi, stu­di­jas un paš­aiz­lie­dzī­ba palīdzēja viņam uz­va­rēt sa­vas vā­jī­bas un sa­vus trū­ku­mus un de­fek­tus. Vis­a jau­nī­ba Dēmos­te­nam pa­gā­ja mā­co­ties un stu­dē­jot. Un viņš kļu­va par iz­ci­lu cil­vē­ku, pa­tei­co­ties tam, ka spē­ja se­vi uz­va­rēt.

Pa­gā­ju­šo svēt­die­nu svi­nē­jām Jē­zus Kris­tus kris­tī­ša­nas svēt­kus; no­slē­dzām Ziemsvēt­ku litur­ģis­ko laik­pos­mu. Šo­dien jau ir pa­ras­tā li­tur­ģis­kā laik­pos­ma II svētdiena. Šķiet, ka vajadzē­tu sa­vu uz­ma­nī­bu pie­vērst ik­die­nai un „pa­ras­ta­jam” laikam, bet... dzir­dam atkal par no­ti­ku­miem, kas ir sais­tī­ti ar Kris­tus kris­tī­ša­nu.

Lūk, svē­tais Kris­tus priekš­gā­jējs, Jā­nis Kris­tī­tājs, sniedz lie­cī­bu par Jē­zu no Nācare­tes; Jā­nis slu­di­na par Jē­zus die­viš­ķo go­dī­bu. Un Jā­ņa vār­diem un lie­cī­bai patiešām bi­ja tūlītējais efekts. Di­vi no vi­ņa pa­ša mā­cek­ļiem uz­reiz se­ko­ja Jē­zum: „Mācītāj, kur Tu dzīvo?”. Ja Dē­mos­te­nam bi­ja il­gi jā­pu­lē­jas un jā­mā­cās, lai kļū­tu par lie­lu ora­to­ru, tad Jā­nim Kris­tī­tā­jam pie­ti­ka pa­teikt ti­kai pār­is vār­du un iz­mai­nī­jās cil­vē­ku dzī­ve.

Kat­ru die­nu katrs no mums sa­sto­pas mil­zī­gu vār­du la­vī­nu. Sa­rež­ģī­tie un vien­kār­šie, skais­tie un ne­cen­zē­tie... Vis­vi­sā­di vār­di. Ne­pār­trauk­tā strau­me. Diez­gan bie­ži šiem vār­diem nav no­zī­mes, tie ir tuk­ši, vai arī tie kal­po pa­tie­sī­bas no­slēp­ša­nai vai arī vienkār­ši me­li. Ne­re­ti mēs kļūs­tam par ma­ni­pu­lā­ci­ju upu­riem, ie­ti­cot sim­tiem rei­žu at­kār­to­ta­jos un pavai­ro­ta­jos me­los. Bei­gās, kad pār­lie­ci­nā­mies par sa­vu nai­vu­mu, kļūs­tam par nespējīgiem uz­ti­cē­ties, ne­spē­jī­giem ti­cēt...

Svē­tā Jā­ņa Kris­tī­tā­ja pie­mērs mūs mā­ca pa­vi­sam kam ci­tam. Vi­ņa vār­diem piemita spēks, jo dau­dzi vi­ņu uz­ska­tī­ja par au­to­ri­tā­ti. Cil­vē­ku pū­ļi nā­ca pie vi­ņa ar ap­zi­ņu, ka viņš ir pravie­tis un vi­ņam ir tie­sī­bas pie­pra­sīt no cil­vē­kiem, no tau­tas, mo­rā­lis­ku atjaunot­ni un at­grie­ša­nos. Šā­da no­stā­ja vei­do­jās tā­pēc, ka Za­ha­ri­ja un Eli­za­be­tes dēls bi­ja bezkompromi­sa cil­vēks; viņš dzī­vo­ja ļo­ti pie­ti­cī­gi un sa­ska­ņā ar to, ko slu­di­nā­ja. Ja Jā­nis no­rā­dī­ja uz Jē­zu un pa­tei­ca, ka Viņš ir Kris­tus – šau­bu ne­va­rē­ja būt. Visbeidzot Jā­ņa do­tās lie­cī­bas spēks plū­da no vi­ņa dros­mes, ku­ra vai­na­go­jās ar moceklī­bu. Jā­nis ne­bai­dī­jās uzru­nāt pat tos, ku­ru ro­kās bi­ja va­ra un vi­ņiem aiz­rā­dīt. Jā, pro­tams, Jā­nis ris­kē­ja. Valdnieki un šīs pa­sau­les va­re­nie, va­ras dēļ, ku­ra ir vi­ņu ro­kās, ir pār­lie­ci­nā­ti, ka ir augstāki pār vi­su un vis­iem, jo li­ku­mi ta­ču ir do­mā­ti ci­tiem, bet ne vi­ņiem. Vēl vai­rāk, pie va­ras eso­šie ne­re­ti do­mā un uz­ska­ta, ka ir aug­stā­ki par pa­šu Die­vu un vi­ņi drīkst lemt kas ir labs un kas ir slikts. Pir­ma­jā gad­sim­tā He­rods ar He­ro­di­ādi pie­dā­vā­ja pa­valst­nie­kiem jaun­u, jā­sa­ka ļo­ti dī­vai­nu uz­ti­cī­bas mo­de­li. Arī mūs­die­nās no­tiek tas pats, kad par ģimenis­kās uz­ti­cī­bas iz­prat­ni tiek pie­dā­vā­tas aplamās de­fi­nī­ci­jas, bet pa­ti ģi­me­nes institū­ci­ja ir stip­ri sa­šķo­bī­ta un iz­de­mo­lē­ta. Jā­ņa pre­tes­tī­ba tam vis­am, mak­sā­ja vi­ņam dzī­vī­bu, bet ne­pie­spie­da vi­ņu ap­klust. Vi­ņa lūpas, ku­ras nav ap­trai­pī­tas ar vi­sā­diem sapuvu­šiem kom­pro­mi­siem, ru­nā daudz skaļāk, ne­rau­go­ties uz to, ka vi­ņa gal­va ti­ka nocir­sta.

Ir ļo­ti sva­rīgs tē­va vai mā­tes, vec­ve­cā­ku vai brā­ļu un mā­su pie­mērs ģi­me­nē. Ne­ko ne­lī­dzēs skais­tie pēc sa­vas bū­tī­bas aici­nā­ju­mi do­ties uz baz­nī­cu, ja pats uz baz­nī­cu re­ti tiek iets. Maz ko lī­dzēs ru­nā­ša­na par ga­vē­ša­nu piekt­die­nās, ja pa­ši to ne­ie­vē­ro­jam. 

Diez­gan bie­ži var dzir­dēt sū­dzī­bas, ka daudz kā no aici­nā­ju­miem la­bo­ties, ir un pa­liek bez at­bil­des. Šķiet, ka vis­a pa­sau­le, vis­a cil­vē­ce kā ne­prā­tī­gā skrien pre­tī sa­vai pašlikvidā­ci­jai. To­mēr pa­cen­tī­si­mies ne­aiz­mirst, ka tāl­re­dzī­ba ir viens no dros­mes pavei­diem. La­bums tiek vei­dots un tas aug lē­ni, pa­kā­pe­nis­ki un grun­tī­gi. Aug­ļi var parā­dī­ties ti­kai pēc daudziem ga­diem. Un ja tie vēl nav pa­rā­dī­ju­šies, tas ne­no­zī­mē, ka tie ne­pa­rā­dī­sies vis­pār. Do­mā­ju, ka dau­dzi no tiem, ku­ri bi­ja klāt­eso­ši ta­nī bal­lē, ku­ru sa­rī­ko­ja He­rods un ku­ras lai­kā de­jo­ja He­ro­di­ādes mei­ta, re­dzē­da­mi uz bļo­das at­nes­tu Jā­ņa no­cir­stu gal­vu, se­vī nodo­mā­ja: „Nu no­pel­nī­jās! Va­rē­ja ta­ču pa­klu­sēt!”. Tiem, ku­ri ne­bi­ja tāl­re­dzī­gi un ne­spē­ja pa­ska­tī­ties tā­lāk par sa­vu de­gu­nu, Jā­ņa nā­ve bi­ja ne­kas cits kā ti­kai viegl­prā­tī­bas rezultāts. Par iz­ru­nā­ša­nos vald­nie­ka priekš­ā, sa­mak­sā­ja ar sa­vu gal­vu. Tik­mēr Svē­tie Raksti mūs mā­ca, ka ek­sis­tē vēr­tī­bas, ku­ras ir aug­stā­kas pār cil­vē­ka fi­zis­ko dzī­vī­bu un ja uz­lū­ko­jām dzī­vi un nā­vi caur šo vēr­tī­bu priz­mu, re­dzam, ka zau­dē­ja ne­vis Jā­nis, bet Herods. He­rods, pa­cē­lis sa­vu zo­be­nu pret pra­vie­ti, no­slep­ka­vo­ja sa­vu sirds­ap­zi­ņu. Vē­lāk, tie­sas lai­kā, tie­ši tā­pēc Jē­zus ne­ko ne­tei­ca He­ro­dam.

Ne­bai­dī­si­mies nest lie­cī­bu par Kris­tu mūs­die­nās, pa­tu­rot prā­tā, ka vai­rāk uz­ru­nā ne­vis vār­di, bet dar­bi; vār­di uz­ru­nā ti­kai tad, kad tie top re­dza­mi dar­bos un rī­cī­bā. Ti­cī­ba tam, pret ko ru­nā mūs­die­nās un iz­smej tur­pat ne­pār­trauk­ti, nav un ne­var būt mū­su pri­vā­tā pa­da­rī­ša­na. Ja jau tā do­mā­tu Jā­nis, viņš no­teik­ti ne­pie­ņem­tu Die­va aici­nā­ju­mu un uzdevumu. Dzī­vā ti­cī­ba pie­pra­sa no­piet­nu pie­ķer­ša­nos Jē­zus Evaņ­ģē­li­jam: „Jūs esat pasau­les gais­ma!” (Mt 5,14) Ti­cī­ba, ku­ra ne­dod gais­mu, ir tum­sī­ba, bet cil­vēks, pat ja viņš vi­sā­di cen­stos iz­iet uz kom­pro­mi­su ar sa­vu sirds­ap­zi­ņu, ie­stās­tī­dams sev: „Tā ir ma­na pri­vā­ta lie­ta”, ja ti­kai viņš ir spē­jīgs būt paš­kri­tisks, bei­gu bei­gās būs spiests at­zīt, ka ar Die­vu un Evaņ­ģē­li­ju vi­ņam nav ne­kā ko­pī­ga.

Ir pie­nā­cis „pa­ras­tais laiks”. Šī „pa­ras­tā lai­kā” sā­ku­mā lūg­sim, lai tas mū­su dzī­vē bū­tu pa­tie­šām „ne­pa­rasts”; lai mēs ik uz so­ļa sa­vā dzī­vē spē­tu „vie­tā un ne­vie­tā, lai­kā un ne­lai­kā” slu­di­nāt Kris­tu un lie­ci­nāt par Vi­ņu. Lūg­sim sev dros­mes dā­va­nu paš­iem nepa­zau­dēt to, kam mēs ti­cam un vest pie Tā, kam mēs ti­cam, vi­sus tos, ku­rus esam sa­sta­pu­ši dzī­ves ce­ļos. 

Copyright © 2013-2016 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze