Menu:















28. decembris - nevainīgo bērniņu, mocekļu, svētki

Lasīt dienas lasījumus

„Kad Hērods redzēja, ka gudrie viņu piemānījuši, viņš ļoti apskaitās un nosūtīja pavēli apkaut visus bērnus Bētlemē un visā tās apkārtnē – divus gadus vecus un jaunākus, pēc tā laika, ko viņš bija uzzinājis no gudrajiem” (Mt 2, 16). Svētais Gregors no Nisas raksta, „ka tas ir ciešanu noslēpums, ko attēloja Austrumu gudro pasniegtās mirres; tiek bez žēlastības noslepkavoti jaundzimušie bērni”.

Bērniņi tika noslepkavoti Kristus dēļ, jo pasaulē bija piedzimusi Gaisma, bet Hērodā personificētā tumsa to negribēja uzņemt. Nav iespējams noteikt dienu vai gadu, kad šie bērniņi tika noslepkavoti. Ņemot vērā to, ka laikā, kad Jēzus tika upurēts templī, viņš vēl nebija Ēģiptē, un bērniņi vēl netika noslepkavoti, tad tam vajadzēja notikt ne ātrāk, kā 40 dienas pēc Jēzus dzimšanas. Iemesls, kāpēc šie svētki tiek svinēti Ziemassvētku oktāvas laikā, ir tas, ka viņi atdeva savas dzīvības par jaundzimušo Glābēju. Noslepkavotie bērniņi tiek saukti par svētiem un nevainīgiem ne jau tādēļ, ka viņi nebija grēkojuši. Viņi tādi bija nevis pēc dabas, bet gan pēc viņiem piešķirtās žēlastības. Tā kā Baznīca vienmēr ir saglabājusi stingru pārliecību, ka tie, kas, nesaņēmuši kristību, tiek nonāvēti ticības dēļ tiek kristīti ar savu nāvi Kristum un ar Kristu, un ka šī kristība ar asinīm tāpat kā vēlēšanās saņemt kristību nes kristības augļus, nebūdama sakraments (sal. KBK, 1258), tad, pateicoties izlietajām asinīm Kristus dēļ, šie nevainīgie mocekļi tiek saukti par Baznīcas pirmajiem ziediem, kas kā dāvana tiek pasniegti jaudzimušajam Bērnam Jēzum Ziemassvētkos.

Svētais Augustīns savā darbā “De civitate Dei” (Par Dieva valstību XV, 28) runā par to, ka pasaulē pastāv un līdz pasaules beigām pastāvēs divas lielas valstības, kuru robežas neatdala ne cilvēkus, ne sabiedrības, jo atrodas katra cilvēka dvēselē. Šīs divas valstības ir veidotas no divām mīlestībām. Viena ir patmīlība, kas sniedzas līdz pat Dieva nicināšanai (Amor sui usque ad contemptum Dei) un otra ir mīlestība uz Dievu līdz pat sevisnicināšanai (Amor Deis usque ad contemptum sui). Laika gaitā tās pakāpeniski paplašinās.

Šajos notikumos, kas risinājās pēc Jēzus piedzimšanas, mēs varam atpazīt šīs divas valstības: viena valstība ir gaismas valstība, jo ir piedzimis Jēzus – pasaules gaisma (sal. Jņ 8, 12); otra ir tumsas, kas ienākusi Ādama un Ievas nepaklausības dēļ, ko pārstāv Hērods un viņa sekotāji – slepkavas, kas nogalināja jaudzimušos bērniņus. Hēroda valstības spožums ir maldīgs, jo aiz tā stāv meli, liekulība, intrigas. Tāds pats ir arī šīs valstības pārstāvis Hērods Lielais, kurš pazīstams ar savu naidu un varaskāri.

Valstība, kas ienākusi pasaulē ar Bērna Jēzus piedzimšanu, ir gaismas un mīlestības valstība, jo šīs valstības Karalis pats ir gaisma (sal. Jņ 8, 12) un Mīlestība (sal. 1 Jņ 4, 8), bet to cenšas iznīcināt jau pašā tās sākumā. Šīs valstības pamatā ir mīlestības bauslis, lai mēs cits citu mīlētu (sal. Jņ 13, 34). Tieši pēc mīlestības mūsu starpā pazīs, ka esam Viņa mācekļi (sal. Jņ 13, 35) - Dieva valstības nevis tumsas valstības pavalstnieki. Svētais Bonaventūra saka, ka „debesu valstības lielums ir bezgalīgas mīlestības plašumi. Tā ietver visu valodu, tautu, cilšu un nāciju cilvēkus. Neviens netiek atstāts malā, bet gan šī valstība aizvien plešas, un līdz ar to pieaug arī katra tās bērna godība”. Dieva mīlestības likums pieprasa no mums dzīves svētumu, kuru mēs saviem spēkiem nevaram sasniegt. Dieva valstības likums pieprasa, lai mēs mīlam Dievu ar visu savu būtību un tuvāko kā sevi pašu (sal. Mk 12, 29-31), lai visu darām no sirds Dieva godam.

Jēzus nāca mūsu dēļ, jo katrs no mums savas ievainotās dabas dēļ bija ceļā uz mūžīgo pazušanu. Viņš vienīgais nāca pie mums kā svēts, nevainīgs Bērniņš. Viņa ieņemšana bija svēta, dzimšana nevainīga, dzīve bez grēka, Viņa sirds nekad nebija novērsta no Tēva gribas pildīšanas. Uz krusta Viņš izcieta sodu mūsu vietā, tā nodrošinot mūsu pestīšanu. Tā ir neticama Dieva dāvana.

Šai Dāvanai, kuru saņēmām Ziemassvētkos Betlēmes silītē, mēs varam atbildēt vienīgi ar ticību, kuras auglis ir mīlestība. Sv. Bernards ir teicis, ka „mīlestība liek meklēt to, kuru mīl” un ka „šie meklējumi ir mīlestības auglis un pierādījums”. Meklēsim Jēzu, lai Viņu pielūgtu, līdzīgi kā to darīja gudrie, kas nāca no Austrumiem. Nemeklēsim Jēzu tikai savu interešu vadīti, kā to darīja Hērods.

    Ievietots: 23:14, 27.12.2016.                                                                                             radieceze.lv

Copyright © 2013-2016 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze