Šīs svētdienas
Evaņģēlija fragmentā lasām, ka pēc savas augšāmcelšanās Kristus parādās trešo
reizi. Šajā fragmentā ir daudz pavedienu: brīnumainais zivju loms, maltīte
krastā un Pēteris, kā ganāmpulka gans.
Tur bija septiņi
apustuļi, kuriem patiesībā bija maza vai gandrīz nekāda nojausma par jauno
misiju – mācīt pasauli, ko pārvalda Svētais Gars. Viņi bija vīlušies un
nodevušies atkal savam vecajam darbam – zvejai. Interesanti, ka, darbojoties uz
savu roku, viņi nenes augļus, viņi neko nenozvejo.
Lasām, ka bija
jau rītausma. Tomēr apustuļu acis joprojām bija tītas tumsā un viņi
neapzinājās, ka tā persona ēnā ir Jēzus.
Viņi sekoja
norādījumiem, kur ir jāizmet viņu tīkls. Viņiem, kā profesionāliem zvejniekiem,
paklausīt nebija viegli. Tomēr viņi paklausīja un, lūk, nozvejoja milzīgu lomu.
Ko nozīme skaitlis 153? Daži komentētāji uzskata, ka tas attiecas uz tajā laikā
zināmo zivju sugu skaitu un tādējādi norāda uz Baznīcas misiju zvejot cilvēkus
– visus cilvēkus. Un tīkls nesaplīsa – zīme, ka var pastāvēt vienotība tik
dažādu kultūru un tautību starpā. Bija nepieciešamas daudzas rokas, lai droši
nogādātu krastā tik lielu lomu – brīnumaini tas tika paveikts vienotībā.
Tālāk tiek runāts
par maltīti kopā ar Jēzu ezera krastā. Viņš jautā kādu svaigu zivi, lai gan
viņam jau bija maize un zivis cepās uz uguns. Tas atklāj mums, ka Baznīcas
misija būs žēlastības un cilvēka pūļu apvienojums – tā nedrīkst tikt pamesta
tikai Dieva vai cilvēku centienu ziņā.
Tālāk seko maizes
un zivju svētīšana. Interesanti, ka zivs kļuva par pirmo kristiešu slepeno
simbolu. Grieķu vārds ISQUS – Jesus, Christos, Qios, Swtrp – Jēzus Kristus,
Dieva Dēls, Pestītājs. Šādi pirmie kristieši sevi identificēja citu priekšā.
Tālāk nonākam pie
Pētera. Viņš bija kuģa kapteinis, viņš bija tas, kurš visbeidzot nogādāja tīklu
krastā. Viņš bija galvenais. Bet tad ugunskura ogles, uz kurām tika gatavotas
zivis, viņam atgādināja kādas citas ogles – tās, pie kurām Lielajā ceturtdienā
viņš sildīja savas rokas. Trīs reizes viņš bija atteicies un zvērējis, ka Jēzu
nepazīst. Tagad Jēzus viņam jautā: ,,Sīmani, Jāņa Dēls, vai tu mani mīli vairāk
kā citi?” ,,Tu zini, ka es Tevi mīlu.” ,,Gani manus jērus!” Jēzus otrreiz
jautāja: ,,Sīmani, Jāņa dēls, vai tu mani mīli? Gani manas avis!” Un arī
trešoreiz Jēzus jautāja. Pēteris ir noskumis un varam nojaust, ka viņš savā
prātā domā – kā lai pārliecina Kungu? Un viņš rīkojas pareizi, sakot: ,,Kungs, Tu
visu zini, Tu zini, ka es Tevi mīli.” Un Pēteris bija pilnīgi mainījies. Temperamentīgais
vīrs, kas Getzemanes dārzā cirta kareivim ar zobenu, bija nobriedis par pilnīgu
sekotāju. Kā? Viņš iemācīsies ļaut sev iet Dieva vārdā. Viņš ļaus sevi vest
citiem, viņš vairāk nealkst pēc cīņas. Pēteris vadīs Baznīcu nevis pēc sava
prāta, bet gan, sekojot Jēzum līdz pat nāvei. Mēs zinām stāstu, ka vajāšanu
laikā viņš devās prom no Romas, sastapa Kungu un atgriezās atpakaļ – gāja līdz
nāvei, līdz viņu piekala krustā ar galvu uz leju, jo viņš neuzskatīja sevi par
cienīgu mirt tieši tā kā mira Mācītājs.
Brīnišķīgs stāsts
par augšāmceltā Kunga klātbūtni Baznīcas misijā, attiecībā uz maizes laušanu un
pirmo pāvestu – Pēteri.
Jāņa vārdi ,,Tas ir Kungs” sniedz lielisku ticības lūgšanu brīžos, kad mēs atkrītam atkal vecajos ceļos, kad sākam raizēties, kurp Baznīca dodas, kāpēc tik daudzi vairs nesoļo kopā ar to, kāpēc ir tik daudz kritikas un atteikšanās kalpot. Kad mēs esam darbojušies tumsā un neesam neko sasnieguši, mēs kuļamies caur neveiksmēm ar drosmi, zinot, ka Dievs mūs patiesi mīl un noraugās uz mums no krasta. Tas ir Kungs, kuram ir trīskāršs jautājums katram no mums – Vai tu mani mīli? Un, dzirdot to trešo reizi, mēs atbildam: ,,Kungs, Tu visu zini, Tu zini, ka es tevi mīlu. Es zinu, ka, ja es tev neatdošu savu sirdi, Tev nebūs nekā no manis. Tāpēc mēs apsolāmies darīt pēc iespējas vairāk – vairāk Tevi mīlēt visās mūsu grūtībās, problēmās un pamestībā.” Jā, augšāmceltais Kungs gaida šo atbildi no katra. Rūpēsimies, lai mūsu dzīves ir kā mīlestības apliecinājums Kungam.
Ievietots: 12:59, 08.04.2016.
radieceze.lv