svētā krusta paaugstināšanas svētki
14. septembrī Baznīca svin svētā Krusta paaugstināšanu, krusta,
kas aizdzina prom tumsu un ieveda mūs augšāmceltā Kristus gaismā, uz kura,
mirstot par mums, Dievs pierādīja savu mīlestību (sal. Rom 5, 8) un ar ko Viņš, kas ir Mīlestība (sal. 1 Jņ 4, 8), uz mūžiem uzvarēja ienaidu un nāvi (sal. Atkl 5, 13).
Kā zināms, senos laikos krusts bija moku instruments, uz kura
nežēlīgā nāvē mira visbīstamākie noziedznieki. No visiem toreiz paredzētajiem
sodu veidiem piekalšana krustā nozīmēja piedzīvot vislielāko apkaunojumu. Bet
kā ir tagad? Ko mēs šodien varam pateikt par mūsu Pestītāja krustu? Vai arī pēc
Kristus uzvaras pār nāvi krusts ir saglabājis moku rīka statusu? Vai krusta
ceļš ir ceļš, pa kuru iet tikai uz nāvi notiesātie? Kā mēs uzņemamies krustu
savā dzīvē? Kāda ir mūsu sirds nostāja, kad, lasot Dieva Vārdu, dzirdam Jēzus
aicinājumu ņemt savu krustu un sekot Viņam? (sal. Lk 9, 23)
Atbilde uz visiem šiem jautājumu ir pats Jēzus, kurš visa dara
jaunu (sal. Atkl 21, 25), un tieši
tāpēc arī Krusta pagodināšanas svētki mums vēsta nevis par notiesāšanu uz nāvi
un mūžīgo pazušanu, bet gan par atpestīšanu un ieiešanu mūžīgajā dzīvē. Tātad
jāsaprot, ka Pestītāja krusts ikvienam no mums ir koks, kas nes nevis nāves augli,
bet gan ir dzīvības koks (sal. Rad 1,
9), kas dāvā dzīvības augli – Kristu. Pateicoties Kristum, krusts ir ieguvis
jaunu nozīmi.
Jēzus teica, ka Viņš ,,ir ceļš, patiesībaun dzīvība" (Jņ 14, 6). Tā kā Kristus un krusts ir neatdalāmi viens no otra, tad šos vārdus viennozīmīgi var attiecināt arī uz krustu. Krusts ir vienīgais ceļš pie Tēva. Vienīgi krusts atbrīvo no ilūzijām un ieved patiesībā, atraisa no nāves varas un ieved dzīvībā. Kaut arī pasaules acīs krusts ir neprāts un ieļaunojums (sal. 1 Kor 1, 25), mums tas ir beznosacījumu mīlestības simbols, karogs, ar ko mēs dodamies pretī uzvarai. Lai mēs, kurus Viņš sauc par draugiem (sal. Jņ 15, 14), apliecinātu šo mīlestību ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem (1 Jņ 3, 19) un būtu patiesi Viņa sekotāji, mums ir jāiet pa šo šauro celiņu (sal. Mt 7, 14), kas ir krusta ceļš, lai, dzīvojot patiesībāiesakņotos Trīsvienības noslēpuma dziļumos, kas ir dzīvības un mīlestības avots, uz kurieni šiš ceļš ved.
Izvairoties, bēgot no krusta, no ciešanām Kristus dēļ, noliecoties pasaules nevis krusta priekšā, ir tik daudz kritienu un neveiksmju, jo esam ,,izvēlējušies paši savus ceļus" (Is 66, 3), jo esam novirzījušies no tā ceļa, ko Viņš mums ir paredzējis, no ceļa, kas padara brīvus, kas atnes sirdsmieru, no vienīgā ceļa, kas ved uz laimi. Tāpēc pāvests Francisks savā uzrunā mūs mudina ,,nebēgt prom no krusta pat tad, kad baidāmies". Īsta mīlestība vienmēr ir saistīta ar ciešanām. Pieņemot ikdienas krustu - citu vājības, netiesājot, saglabājot pazemību kritikas priekšā, neskatoties uz visām vajāšanām, izdzīvojot ciešanas kopā ar Jēzu, mūsu sirdis kļūst mīlošākas, pazemīgākas, atvērtākas, līdzīgākas Jēzus Sirdij, un līdz ar to spējam otru pieņemt tādu, kāds tas ir, ar visām nepilnībām, trūkumiem, „mīlēt kā sevi pašu” (Lev 19, 18), mīlēt pat savus ienaidniekus, mīlēt „līdz galam” (sal. Jņ 13, 1), mīlēt Dieva nevis sevis dēļ. Tikai aizliedzot paši sevi, ņemot savu nevis kāda cita krustu, saglabājot savstarpēju mīlestību, pasaule pazīs, ka esam Viņa mācekļi (sal. Jņ 13, 35). Tikai uzņemoties krustu, mēs paliksim Viņa mīlestībā (1 Jņ 8, 9), zināsim, ka piederam patiesībai (sal. 1 Jņ 3, 19), kā arī baudīsim krusta augļus: mīlestību, mieru un prieku (sal. Gal 5, 23).
Mums ir jāatceras, ka nav iespējams sekot Kristum, neuzņemoties krustu, kā arī nav iespējams patieis mīlētnepiedzīvojot sāpes. ,,Kas seko man un nenes savu krustu, tas nevar būt mans māceklis" (Lk 14, 27).
Ievietots: 09:01, 14.09.2016.
radieceze.lv