1. janvāris - vissvētākā jaunava marija, dieva māte
„Mēs
atrodamies jauna gada rītausmā. Vienīgi Dievs zina, vai pieredzēsim tā
beigas. Mēs lietderīgi izmantosim šo Kunga dāvāto laiku, ja nožēlosim
savus pagātnes grēkus un par tiem gandarīsim, ja pieņemsim labus
lēmumus nākotnei. Un pielūkosim, lai mūsu lēmumiem tiešām arī sekotu
darbi”. Šie svētā Pio no Pjetrelčīnas teiktie vārdi palīdz saprast to,
kas ik dienas jādara, lai mēs spētu izpildīt Dieva doto mīlestības
bausli – mīlēt Dievu un tuvāko. Vieni mēs to nespēsim īstenot, tāpēc
Jaunā gada pirmā diena ir īstais brīdis, lai sevi no jauna uzticētu
Vissvētākajai Jaunavai Marijai, kuru Baznīca godina kā Dieva Māti.
Sākot ar 3. gs., kristiešu vidū jau bija pieņemts godināt Mariju kā Dieva Māti. Viņai tika piedēvēts tituls Theotokos, kas nozīmē „Dieva Dzemdētāja” un pirmoreiz minēts Origēna no Aleksandrijas rakstos.
4. un 5. gs. Baznīcā notika asas diskusijas par Kristus dabu. Kamēr Kristus dievišķība tika noteikta I Nīkajas ekumeniskajā koncilā 325. gadā (sal. KBK, 456), debates par attiecībām starp Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu turpinājās. Konstantinopoles arhibīskaps Nestorijs uzskatīja, ka Kristū bija divas personas ar divām dabām – dievišķa persona ar dievišķu dabu un atdalīta cilvēciskā persona ar cilvēcisko dabu, un ka Marija deva dzīvību tikai cilvēkam nevis Dieva Dēlam (Logos), un ka šis Dieva Dēls mājoja tikai Jēzus cilvēciskajā personā. Viņš uzskatīja, ka Marija bija tikai Jēzus cilvēciskās dabas māte, bet ne dievišķās. Noliedzot patiesību par Mariju kā Dieva Māti (gr.Θεοτόκος (Theothokos)), Nestorija mācības sekotāji atzina viņu tikai par Kristus Māti (gr. Χριστοτόκος (Christokos)).
Pirms III ekumeniskā koncila, kas tika sasaukts Efezā 431. gadā, svētais Kirils no Aleksandrijas Ēģiptes mūkiem rakstīja, ka „svētā Jaunava var tikt saukta gan par Kristus Māti, gan par Dieva Māti, jo viņa taču nav dzemdējusi cilvēku, kas mums līdzīgs, bet gan Dieva Vārdu, kurš iemiesojās un kļuva cilvēks”. Atzīstot Nestorija idejas par aplamām, Efezas koncilā un atkārtoti IV ekumeniskajā koncilā Halkēdonā 451. gadā Baznīca noteica, ka Jēzus bija patiess Dievs un patiess cilvēks un ka šīs divas dabas ir apvienotas vienā dievišķā personā – Jēzū Kristū. Un tā kā Marija dzemdēja Jēzu, viņa ir jāgodina kā Dieva Māte.
Apmēram 500. g. Austrumu Baznīcā svinēja svētkus ar nosaukumu Theothokos diena. Šīs svinības tika iekļautas bizantiešu kalendārā 26. decembrī un 16. janvārī koptu kalendārā. Gregora un romiešu kalendārs 7. gs. iezīmēja Ziemassvētku oktāvu, kuras laikā īpaši tika uzsvērta Marijas loma pestīšanas vēsturē. Sākotnēji 1. janvārī tika svinēta Marijas dzimšanas diena, taču, balstoties jūdu tradīcijā, ka jaundzimušais bērns pēc astoņām dienām tika apgraizīts un nosaukts vārdā (sal. Lk 2, 21), Rietumos 13. un 14. gs. Ziemassvētku oktāvas astotā diena tika svinēta kā Jēzus apgraizīšanas diena, kuru mēs pazīstam ar nosaukumu Kunga Prezentācija un kas tiek svinēta 2. februārī.
Vēlme pēc oficiāliem svētkiem par godu Marijas jaunavīgajai mātišķībai radās Portugālē. 1751. g. pāvests Benedikts XIV atļāva Portugāles baznīcās svinēt šos svētkus maija pirmajā svētdienā. Šī tradīcija nostiprinājās arī citur, un kopš 1914. g. svētki tika svinēti 11. oktobrī. Par universāliem svētkiem tie kļuva 1931. gadā. Pēc Vatikāna II koncila pāvests Pāvils VI 1974. g. nomainīja Kristus apgraizīšanas svētkus pret svētkiem Marija – Dieva Māte.
„Baznīcas darbošanās pasaulē ir kā turpinājums Marijas rūpēm. Aktīvā mīlestība, ko Viņa izrādīja Nācaretē, Elizabetes mājā, Kānā un Golgātā – visās pestīšanas epizodēs ar milzīgu ekleziālo mērogu – rod savu turpinājumu Baznīcas mātišķajās rūpēs, lai cilvēki nonāktu pie patiesības atziņas; rūpēs par zemajiem, nabagiem, vājajiem, savā pastāvīgajā cīņā par mieru pasaulē un sociālo harmoniju, kā arī savās nenogurstošajās pūlēs nodrošināt, lai visi cilvēki saņemtu pestīšanu, ko tie ir iemantojuši caur Kristus nāvi. Tādā veidā mīlestība uz Baznīcu kļūst par mīlestību uz Mariju un pretēji, jo viena nevar pastāvēt bez otras, kā to ir atklājis svētais Hromatijs no Ahilejas: „Augšistabā Baznīca pulcināja kopā Jēzus Māti Mariju un Viņa brāļus. Tātad nav iespējams runāt par Baznīcu, ja tajā kopā ar Jēzus brāļiem nav Kunga Mātes” (Pāvils VI, apustuliskais pamudinājums, “Marialis Cultus” 28, 1974).
Visi Marijas tituli mums māca kaut ko par Jēzu, jo Marija, kas ir mūsu paraugs sekošanā Kristum, vienmēr norāda uz savu Dēlu: „Dariet visu, ko Viņš jums teiks.” (Jņ 2, 5) Viņas jaunavība norāda uz Baznīcas kā Kristus Līgavas svētumu; Marijas bezvainīgā ieņemšana – kāda būs cilvēka ievainotā daba, kad tā tiks atjaunota Kristū. Viņas uzņemšana debesīs norāda uz mūsu nākamo godību, kad dvēsele un miesa debesīs būs Dieva pārveidota. Un tituls Dieva Māte atgādina ne tikai to, ka ir jāsludina Dieva Vārds, bet arī veidu, kā tas jādara. Jēzus ir pasaules gaisma (sal. Jņ 8, 12), un mēs esam šīs gaismas, ko saņemam no Kristus, nesēji, un Viņš vēlas, lai mēs neslēptu šo gaismu (sal. Mt 5, 15). Līdz ar to katrs kristietis ir Dieva Vārda patiesības nesējs. Tāpēc, lai mēs varētu liecināt par Jēzus mīlestību ar priecīgām sirdīm, jo tieši tāds liecinieks Dievam ir patīkams, atvērsim plaši savu sirdi Marijai, lai viņa mums izlūdz visas žēlastības, kas mums nepieciešamas ceļā pie Dieva un cilvēkiem.
Ievietots: 19:48, 31.12.2016. radieceze.lv